Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. maijs, 2012
Drukāt

Rakstnieces runā bez zemteksta

07052012_eo_3

Mūsu rakstniecības nora beidzamajos divdesmit gados šķitusi visai tuksnešaina un ušņaina, tie nav bijuši literatūras zelta gadi. Bet tas esot tāpēc, ka zoss spalvas rokpeļņiem bijis jālaužas pa ērkšķiem uz zvaigznēm, valsts pagalam nestutējot un neatbalstot nedz cienījamāko prozaiķi, nedz noplukušo liriķi.

 

Skaudri jau teikt, tomēr literatūra ir tāda spokaina lieta, kur mehāniski neradīs izcilus rakstniekus un administratīvi nenoteiks mākslas darba dzimšanu. Literatūra viscaur ir skarbs process, kurā jaudīgāko, apdāvinātāko talantu grāmatas pērk, lasa un ievieto bibliotēkās, kurpretī pustalantu un grafomānu ceļi mokoši vijas no redakcijām uz izdevniecībām, reti kurš manuskripts iekļūst Luvrā, pa lielākai daļai gājums noslēdzas atkritumu grozos, tā arī nepiedzimstot par šedevru, kā bija iztēlojies Pegazu apseglojušais autors. Vēl procesā piedalās neskaitāmas viduvējības, kuras pateicīgas, ka pasaulē mājo dažādas gaumes – ja garadarbs nepatiks visiem, iepatiksies nedaudziem. Atrodu pieklājīgu apzīmējumu vairumam Latvijā izdotās lasāmvielas – tie ir B kategorijas romāni, bet baudāmāki par telefon-abonentu sarakstu.

Varbūt ne tik daudz kā lasošās publikas atzinību, cik biklu iztikšanu pūlas nodrošināt arī dažas vārda meistares, kuras plūdinājušas pudelēm nagulakas, lai lasītājam dažbrīd pār vaigu ritētu asaras, lai citreiz tas iedegtos taisnīga sašutuma liesmās, ērti iejuties šo radošo ego jūtu un emociju gammā.

Tālabad pa televīzijas pārraidēm un preses slejās, pa darba grupām klīst – socioloģes Dagmāras Beitneres klasificēta – “agresīvu” rakstnieču aģitbrigāde, kura ar kultūras ministres spīdzināšanu grib no valsts izspiest naudu. Pa pēdām tipina ne tik bravūrīgi kungi, kuru vaļasprieks arī ir mērkt spalvu tintē. Nauda, pārsimt tūkstoši, esot nepieciešama latviešu valodas telpas un literārā procesa uzturēšanai, sarakstītā popularizēšanai tulkojumos un iepirkumiem bibliotēkās.

 

Zemtekstā skaidrs, ka nekaitētu arī stipendijas, jo, lai taptu romāns, rakstniecei ir jāmalko baltā vīna glāze pamīšus ar sarkano, jāēd agrie dārzeņi pusdienās – tā ir minimālā dzīves svinēšana daiļrades mūzas piebarošanai.

 

Tamdēļ literātes lēkā kā vālītes pa bungām, svaru kausos ir latvju grāmatniecības liktenis, līdzekļu nepiešķiršanas gadījumā kultūra sabruks, rakstnieces ies mūķenēs vai vīna vietā izdzers indes kausu, atstājot atvadu vēstules skopulei Žanetai, kas būs sirdi žņaudzošākas nekā hercogienes de Mofrinjēzas rakstītās.

Toties, ja “tēvzemes balvas” tiks pasniegtas – vai tās dalīs Zālītei, Belam, Kolbergam, Skujiņam, Vilim Lācītim, kurš no jaunajiem būtu pelnījis? Tā kā nav dzirdēts par dižgaru piedalīšanos izspiešanas aktā, tad ticamāk, ka šķindošo latu porcijas saņems krūtis izriezušās amazones, kuras plūcās un cīnījās par naudu, kuras cilvēku prātu apputeksnēšanā ir tikpat izveicīgas kā siltumnīcas baltblusiņas. Starp citu, vai tās nav tās pašas sievietes, kuras manījām kā izslēgtas biedru naudas nemaksātājas Rakstnieku savienībā?

Kāds valstij ieguvums, piešķirot artavu rakstniecēm? Viņas nezemosies pasūtījuma draņķu, teiksim, “Kā rūdījās Vienotība” kricelēšanā! Viņu radošajās iecerēs ir varoņtraģēdijas un likteņdrāmas vērtīgo grāmatu plauktam! Amatpersonām robeža ir 300 vārdu, ar ko tās iztiek, un pārējais ir klepus, kamēr poētes, kad iesēžas stellēs un noauž stāstus kā raibus deķus, operē ar, mazākais, 3000 vārdu leksiku! Cik tur tālu līdz Šekspīram! Kamdēļ šo sieviešu grāmatas jāpiegādā lasītavām uz valsts rēķina? Tamdēļ, ka latviešu valodas dzīvības avoti un klēpis esam mēs! – viņas attrauks lepni, kā Flobērs teicis – Bovarī kundze esmu es pats! Kaut arī tekošu valodu, Jaunsudrabiņš vai Upīts ir pārāk bāli zēni, un viņu devums ir uzpošams, papildināms ar aso meiču dzēšgumijām. Ticiet, happy end būs skaists kā pasakā – prasīgās pīķa dāmas atzīs par īstajām mātesmeitām, nevis pameitām. Naudu atvedīs ar “Lady Taxi”! Ko līdz valdībai knapināties, nīsties ar korifejām un talantēm, ja Ķīļa nākotnes skolēns nenēsās un nelasīs grāmatas! Atlicināsim, maksāsim – varbūt rakstnieces pagūs tautu aplaimot ja ne ar bibliogrāfisku retumu, tad vismaz kādu lubeni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+