Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. augusts, 2012
Drukāt

RECENZIJA: “Egoisti”

Foto-Matīss MarkovskisFoto-Matīss Markovskis

Izrāde “Egoisti”, kas šonedēļ iesāka Valmieras teātra rudens viesizrādes Rīgā, Dailes teātrī, nodēvēta par performanci divās daļās. Programmā atzīmēts arī, ka šis iestudējums tapis pēc M. Gorkija lugas “Sīkpilsoņi” motīviem. Savukārt programmas lapiņas otrā pusē varam izlasīt režisora Viestura Meikšāna rakstītu “Vēstuli par Egoistiem”, no kuras katrs izrādes apmeklētājs, iespējams, izlobīs kaut ko noderīgu izrādes vēstījuma atšifrēšanai. Man, piemēram, prātā aizķērās atziņa par “viedu draugu” meklēšanu un izsaukuma teikums šīs vēstules beigās: “Kaut kur ir tā laime!” 


 

Izrādes norisē gan ar šiem pieturas punktiem tiešu sasaukšanos nespēju uztvert, taču režisora rokas rakstītie teikumi tomēr raksturo gan viņa visai nenoteikto (varbūt pat apjukušo) attieksmi pret izrādes materiālu, kam pievienota arī Čaka dzeja, gan to meklējumu situāciju, kurā acīmredzot šobrīd atrodas pats Viesturs Meikšāns. Jau presē plaši apcerēta un komentēta režisora izvēle gadu strādāt Maskavā, tas neapšaubāmi ir tālāku meklējumu ceļš, un atliek tikai jaunajam režijas censonim tajā novēlēt veiksmi un izaugsmi. Beidzamais iestudējums Valmieras teātrī pirms došanās pasaulē acīmredzot rezumē kādu sevis meklēšanas posmu, vai gan citādi Meikšāns tik pašpārliecināti nesen sniegtā intervijā ņemtos apgalvot, ka labākais, ko viņš līdz šim teātrī izdarījis, ir tieši izrāde “Egoisti”.

Ņemot vērā šo izteikumu, arī skatījos “Egoistus”, un pārdomas pēc izrādes ir visai pretrunīgas. Manā vērtējumā šī izrāde uzrāda daudz vairāk nekonsekvenču un līdz galam neizdarīta darba nekā sasniegto vai skatītājam atklāto vērtību.

 

Kaut arī riskēju izrādīties vecmodīga, tomēr teikšu skaidri: manā uztverē Gorkija lugas demontāža, atbrīvojot to no sociāli vēsturisko apstākļu fona un paturot tikai tēlu psiholoģisko attiecību karkasu, savienojumā ar brīvi sacerētām epizodēm, elektronisko mūziku un Čaka pantiem un papildināta ar nervozi satrauktu (kaut teicami izpildītu) dejas epizodi pirms starpbrīža, nekādi nesakļaujas vienotā mākslas veselumā – izrādē.

 

Ja šāds jēgas, stila un satura jēdzienu mikslis ir bijis apzināts mērķis, tad, atvainojos, tas ir sasniegts. Tomēr šāda paņēmiena iedarbība uz skatītāju gan jāapšauba. Kurš gan no zālē sēdošajiem spētu atbildēt uz jautājumu – par ko ir izrāde “Egoisti”?

Pāri paliek iespaids, ka milzīgi daudz radoša spēka un enerģijas šai iestudējumā tiek iztērēts, taču panākts tikai kaut kas… Ja tā ir izrāde par vecāku un bērnu vai divu paaudžu nesaskaņu, un šo tēmu aktieriski izteiksmīgi atklāj Inese Ramute un Rihards Rudāks vecāku lomās, tad taču ir daudz dramaturģiski izdevīgāku un iespaidīgāku darbu par šo Gorkija lugu. Arī tad, ja domāts par jaunās paaudzes buntošanos, nesamierināšanos ar vecāku diktātu, iespējams atrast izteiksmīgāku vielu par pārlabotu klasiķi. No otras puses – tieši psiholoģiski sastrēdzinātās epizodes skatītājam tomēr atgādina, ka esam teātrī, kurā turklāt strādā labi aktieri. Bet, ja tam visam pievienots Čaks, tad rezultāts atgādina priedes kokam uzpotētu ābeļzaru. Turklāt viscaur ieviestie preformances elementi ar kustību grupu, elektroniskām skaņām, gaismu, resp., tumsas spēlēm uz visu darbības laukumā notiekošo liek skatīties kā uz pieaugušu cilvēku vieglprātīgām rotaļām. Varoņu izteikumi par to, kā gribētos dzīvot, izskan eksaltētos augstumos, bet redzamās epizodes risinās galvenokārt sadzīviskas patiesības blāvajā gaismā, bet izrādes pēdējā epizode, kurā ir runa par sapņošanu, vispār norit absolūtā tumsā. Vai tādā pašā tumsā nav piedzimis arī izrādes nosaukums “Egoisti?”

Vērtējums: režija 2,5

Aktieru spēle 3,5

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+