Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. februāris, 2013
Drukāt

Referenduma mācības – turpināsim tāpat un nonāksim turpat

Foto - LETAFoto - LETA

Ar nožēlu izlasīju vairāku valdošo politiķu izteikumus gadu pēc referenduma. Man latviešu valoda ir vērtība, tāpēc mani patiesi uztrauc, ka tādi cilvēki kā Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa, valodas politikas veidotāja Ina Druviete vai eirodeputāte Inese Vaidere apgalvo, ka valodas politikā nekas principiāli nav jāmaina – mazliet vairāk piespiest ļaunās mazākumtautības, un tās priecīgi sāks runāt latviešu valodā.

 

Priecīgi tāpēc, ka socioloģiskie pētījumi rāda, ka lielākā daļa krievu vairāk vai mazāk prot, bet nelieto latviešu valodu. Varbūt baidās kļūdīties, varbūt demonstratīvi nerunā. Protams, stingrāki sodi, aizliegumi darba tirgū un krievu bērnudārzu slēgšana veicinās simpātijas un vēlmi runāt latviešu valodā. Vajag tikai motivēt latviešus biežāk sūdzēties un varbūt vēl piešķirt valsts valodas inspekcijai operatīvo transportu, lai pieķertu pārkāpējus visās dzīves situācijās.

 

Draudzīga 
valodas politika

Tajā pašā laikā netiek pamanīts milzīgs pieprasījums pēc valsts valodas un nelatviešu dabiskā vēlme zināt un uzlabot latviešu valodas prasmi. Pieprasījums mācīties latviešu valodu bezmaksas kursos ir tik liels, ka grupas tajos tiek izveidotas vienas dienas laikā. Daudzi paliek ārpus, jo nepietiek vietu. Tomēr valsts finansējums vispārējiem valodas kursiem ir mazāks nekā Nila Ušakova vadītās Rīgas domes piešķirtais finansējums. Man ir stingra pārliecība, ka draudzīga valodas politika ir efektīvāka un ka Latvijas valstij ir jānodrošina pieeja latviešu valodai pilnīgi visiem.

Valodas kursi klātienē un internetā, digitālās vārdnīcas un gramatikas programmas – tam visam ir jābūt pieejamam bez maksas, tā ir valsts atbildība par valodu. Nedrīkst būt situācija, ka Latvijas iedzīvotājs var aizbildināties ar naudas trūkumu latviešu valodas apguvei. Tas nemaksā tik dārgi, lai Latvijas Republika nevarētu to sev atļauties.

Uzskatu, ka vajadzētu reformēt Valsts valodas inspekciju, kas tik cītīgi veic pārbaudes darbavietās un soda par pieļautajām kļūdām. Tā vietā, lai baidītu cilvēkus un pildītu valsts kasi ar sodiem, valodas inspektori varētu izdarīt labu lietu – palielināt latviešu valodas pratēju skaitu. Prieks runāt latviski radīsies tad, kad krieviem nebūs bail par savu valodu, kad būs skaidrs, ka bilingvālā izglītība ir skolu reformas beigas, nevis starpposms, un monolingvālā izglītība (tikai latviešu valodā) ir novecojusi, kad Latvijas valsts uzņemsies atbildību arī par Latvijas krievu kultūru un nepiedāvās interesentiem vērsties pie Krievijas pēc palīdzības.

 

Ad absurdum

Pieņemsim, es kā “Saskaņas centra” pārstāve neesmu spējīga aptvert latviešu valodas nozīmību un jau tāpēc vien mani priekšlikumi par draudzīgu valodas politiku ir metami zemē bez jebkādas apspriešanas. Man jāintegrējas, respektīvi, ir jāseko Solvitas Āboltiņas pamācībām. Pirms tam tikai mēģināšu saprast to loģiku.

Tātad mazākums ir uzbrucis vairākumam ar bezkaunīgu jautājumu par otro valsts valodu. Vairākums ir pārbalsojis mazākumu un tagad tam ir jāpārliecina pašam sevi par balsojuma pareizību – “mums daudz spēcīgāk jāveido sociālā atmiņa un vēstures izpratne jautājumos, kas skar latviešu valodas izšķirošo vietu mūsu sabiedrībā” (S. Āboltiņa, “Referenduma mācības”, 18.02.2013.). Atvainojos, kam veidot atmiņu un izpratni? Skaidrot latviešu vairākumam latviešu valodas lomu? Vai 75% pārliecinošais balsojums norāda uz neizpratni par valsts pamatiem? Skaidrot krieviem? Bet ko var skaidrot valsts ienaidniekiem? Tas ir bezjēdzīgi, viņi vēlas tikai valsts iznīcināšanu. Varbūt atmest ar roku pieaugušajiem un skaidrot mazgadīgiem bērniem bērnudārzos? Taču tas daudzskaitlīgo valsts ienaidnieku problēmu neatrisinās.

Pēc demogrāfu atzinumiem, iedzīvotāju skaits katastrofāli samazinās un pēc dažiem gadu desmitiem Latvijā jau būs ievērojams skaits viesstrādnieku. Vienkārši nepaspēsim visus latviskot. Paliek viens variants – valsts ienaidnieku sociālās atmiņas veidošana šeit un tūlīt. Nezinu, kā nosargāsim, paskaidrosim, atgādināsim…

Ir ārkārtīgi dīvaini uzskatīt 273 tūkstošus pilsoņu par ienaidniekiem un ekstrēmistiem. Kur tad teroristiskie uzbrukumi, kaitniecība, diversijas? Piesaucot veselo saprātu, es atļaušos pieļaut citu skaidrojumu – ar šo neveiklo balsojumu Latvijas krievi gribēja pateikt kaut ko svarīgu – kaut ko par savu izmisumu un rūpēm par savu valodu. Mierīga gaisotne balsošanas iecirkņos pierāda, ka tas nebija agresīvs uzbrukums – katrs atnāca apliecināt savas vērtības. Aritmētiski mazākums nekad nepārbalsos vairākumu. Nav nekā apkaunojoša, ka cilvēki atnāca apliecināt savas vērtības. Tā ir valdības neizdarība, ka nav izveidota efektīva valodas politika, kas ļauj gan stiprināt latviešu valodu, gan saglabāt krievu kā mazākumtautību valodu.

S. Āboltiņas ieteikums iekonservēties stingrā nacionālismā garantē to, ka problēma atkārtosies. Problēmas atrisināšanai tā vispirms jānosauc. Vai tiešām problēma ir likumos, kas ļauj mazākumam uzdot vairākumam jautājumu? Varbūt tomēr – nespējā savstarpēji sarunāties un saprast vienam otru?

Lai dotu Latvijai jaunu startu un sasniegtu patiesu ekonomikas izrāvienu, jābūt atvērtiem jaunām idejām, nevis jāaktualizē tautības nozīme, jāraksta tā pasē un jākultivē cīņa pret citādi domājošiem. Man tiešām žēl, ka patlaban nav neviena sarunas biedra par efektīvu valodas politiku.

“Vienotību” uztrauc tikai savas varas saglabāšana, riskēt ar ko jaunu tā nevar. Reformu partija ir pārāk vāja, ar tādu sabiedroto kā “Vienotība” viņi valsti restartēt nevarēs. Nacionālā apvienība jauniešu degsmē ir gatava izliet ūdeni kopā ar bērnu un piekrist Latvijas depopulācijai, lai tikai šeit nebūtu krievu. Risinājuma nav – stiprināsim nacionālismu, aizstāvēsim tradīcijas, skaidrosim to paši sev, atcerēsimies traģisko vēsturi… Ja kāds tomēr gribēs apspriest efektīvu valodas politiku, dodiet ziņu.

 

Redakcijas piebilde

Minēto rakstu “Latvijas Avīzes” redakcija saņēma kopā ar pavadvēstuli, kurā teikts: “Pēc šā gada 18. februārī “LA” publicētā Solvitas Āboltiņas viedokļa par valodas politiku un referenduma mācībām lūdzam nopublicēt arī “Saskaņas centra” viedokli. Domājam, ka “LA” lasītājam būs interesants arī citas puses viedoklis par tik svarīgu jautājumu kā valsts valodas nostiprināšana.”

Lūgums tika ņemts vērā, tomēr jāatzīmē, ka raksta autore E. Krivcoca piedēvējusi S. Āboltiņai izteikumus, kuri minētajā 18. februāra publikācijā nav atrodami. Piemēram, Saeimas priekšsēdētāja nekur nav pasludinājusi 273 tūkstošus referenduma dalībniekus par ienaidniekiem vai ekstrēmistiem. Tas ir pašas “Saskaņas centra” pārstāves “tulkojums”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+