Latvijā
Sabiedrība

“Rīgas elitei” ir vienalga, kas notiek ar pārējo Latviju, laukos un mazpilsētās dzīvojošajiem. Saruna ar Andri Šuvajevu17


Andris Šuvajevs
Andris Šuvajevs
Foto: Karīna Miezāja

Ekonomists un antropologs Andris Šuvajevs studējis Glāzgovas un Oksfordas universitātēs, patlaban strādā domnīcā “Providus” par politikas pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātē, piedaloties pētniecības projektā “Valsts īstenošana un biosociālās saiknes”. Pēdējā laikā guvis ievērību ar publikācijām, kurās kritizē Latvijā īstenoto saimniecisko un sociālo politiku.

Kādā no savām publikācijām jūs esat uzdevis visai provokatīvu jautājumu – vai Latvija sagaidīs 200. gadskārtu? Citēju: “Mums vēl nav pamata cerēt uz esošās katastrofālās ekonomiskās virzības apsīkumu. Latvijas iedzīvotāji turpinās emigrēt, nabadzība un nevienlīdzība valstī arvien padziļināsies, bet valdošā politiskā sistēma akceptēs nacionālo dabas resursu tālāku izpārdošanu. Ja šāds scenārijs patiešām īstenosies, tad varu pārliecinoši apgalvot, ka šī lielā jubileja mums būs pēdējā.”

Savukārt nesenā intervijā jūs pieminat, ka eksistenciāla krīze Latvijā var iestāties jau pēc divdesmit, pat desmit gadiem.

A. Šuvajevs: Tie nav 100% apgalvojumi, drīzāk minējumi. Nenoliegšu – arī mazliet provokatīvi. Mans mērķis bija saasināt problēmas, pievērst sabiedrības uzmanību to nopietnībai. Šo uzskatu pamatā ir pamatīga Latvijas ekonomisko un sociālo procesu analīze, no kuriem daudzi patiesībā ir visai uzskatāmi, saredzami ar neapbruņotu aci.

Kā pirmo es vēlētos minēt cilvēku aizbraukšanu, kas joprojām nav apstājusies. Pirmkārt, mēs zaudējam iedzīvotājus, Latvijas pilsoņus, latviešus, un šim zaudējumam ir simboliska vērtība. Otrkārt, izsīkst mūsu valsts saimnieciskā kapacitāte. Aizbrauc darbinieki, nodokļu maksātāji, preču un pakalpojumu patērētāji. Starp visām Eiropas valstīm tieši Latvija patlaban visstraujāk zaudē savus iedzīvotājus. Turpinoties šādām attīstības tendencēm, Latvijas valsts vienkārši izzudīs.

Cilvēki jau neaizbrauc tāpēc, ka viņiem vienkārši iepatīkas paceļot, tā sakot – pamainīt dzīves vidi. Iemesls ir pavisam vienkāršs – zemie ienākumi, perspektīvas trūkums gan pašiem, gan bērniem. Arī ātro kredītu nasta. Latvijas ekonomika lielā mērā ir balstīta finanšu sektorā.

Bet kur finanšu sektors redz visdrošākās, visperspektīvākās investīcijas? Ne jau rūpniecības attīstībā, bet gan nekustamajos īpašumos! Tieši finanšu sektorā un ar to saistītajās jomās slēpjas šķietami augstie mūsu valsts ekonomiskās izaugsmes rādītāji.

Taču tie ir nevienmērīgi sabalansēti, taustāmu labumu no tiem gūst relatīvi neliela sabiedrības daļa. Patiesās vērtības, patiesās rūpes par tautu slēpjas citur, un tā ir taisnīga veselības, izglītības un mājokļa politika. Diemžēl es vēl neesmu redzējis nevienu vīziju, nevienu plānu, kā šīs cilvēkiem prioritārās problēmas tiktu risinātas visas Latvijas mērogā.

Starp citu, aizbraukšana ir tikai viena no Latvijas iznīcības mehānisma sastāvdaļām. Arī šeit palicējiem nav sajūtas, ka viņi spētu kaut ko mainīt, ietekmēt, ka viņi tiktu uzklausīti. Uzskatāms piemērs ir Nacionālā attīstības plāna publiskā apspriešana, ko paredzēts sākt septembra sākumā – bet tikai internetā.

Bet ne jau visi cilvēki lieto internetu, tātad daļa sabiedrības gluži automātiski tiek izslēgta no demokrātiskā procesa. Es to saucu par “Rīgas elites” domāšanu. Tie ir cilvēki, kuriem patiesībā ir vienalga, kas notiek ar pārējo Latviju, ar laukos un mazpilsētās dzīvojošajiem. Kuru uzskati, domāšana un īstenotā politika organiski iekļaujas valsts iznīcības mehānismā.

Vēlaties dzirdēt pamatojumu maniem vārdiem? Lūdzu – to vislabāk apliecina fakts, ka “Rīgas elites” skatījumā nabadzība, nevienlīdzība, demogrāfiskā krīze, cilvēku aizbraukšana nav nopietnas, valsti un tautu apdraudošas problēmas.

Personīgās sarunās ar viņiem dažkārt dzirdams izbrīns – nu, kas tur ko uztraukties? Visā pasaulē cilvēki atstāj laukus, pārceļas uz lielpilsētām, no valsts uz valsti, te neko nevar mainīt! Ļoti uzskatāmi šī domāšana realizējas principā “nauda seko skolēnam”. Ieguvējas ir lielās pilsētu skolas. Līdz mazajām skolām, it īpaši jau lauku reģionos, nauda nenonāk, un tās tiek nolemtas iznīcībai. Vēl viens piemērs ačgārnai un tuvredzīgai politikai. Protams, nevar izslēgt, ka tā ir apzināta un mērķtiecīga rīcība.

Un tomēr gribētos precizēt – ko jūs saprotat ar “Rīgas eliti”?

Parasti tie ir cilvēki ar labu izglītību un relatīvi augstiem ienākumiem, kuri strādā finanšu, juridiskajā, apdrošināšanas, konsultāciju, sabiedrisko attiecību un līdzīgās jomās. Arī augstos amatos publiskajā sektorā – politiķi, ierēdņi. Ja šie cilvēki turpinās uzskatīt, ka patlaban notiekošais nav nekas briesmīgs, ka aizbraukšana nav traģēdija, ka Latvijas kļūšana par Rīgas pilsētvalsti ir objektīvs, nenovēršams, pat apsveicams process, tad man jāsaka – tieši viņi ir viena no mūsu lielākajām problēmām.

Mums patīk iztēloties, ka esam atbrīvojušies no padomju režīma atribūtiem. Piemēram – no rindām. Patiesībā sviesta vai šņabja rindu vietā parādījušās citas rindas, un tās ir rindas pēc valsts piedāvātajiem medicīniskajiem pakalpojumiem. “Rīgas elite” šīs rindas neizjūt, jo atšķirībā no lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas tai nav problēmu samaksāt par pakalpojumu. Ir jau vēl citas rindas – bērnudārzos, pēc Dziesmu svētku biļetēm, pat vēlēšanu iecirkņos, kā to labi varēja novērot nesenajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Bet mēs taču daudzus no šīs elites ievēlam Saeimā! Kāpēc?

Nelaime ir tā, ka vēlētāji neredz alternatīvu. Mēs pat nevaram iedomāties, ka lietas var risināt citādi, ka pie varas var atrasties citi cilvēki ar citiem uzskatiem. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā valdījusi tikai viena ekonomiskās domāšanas paradigma – fiskālais konservatīvisms, ko īpaši uzskatāmi iemiesoja “Vienotības” politika.

Fiskālā konservatīvisma pamatā ir doma, ka tautas labklājību var veidot tikai un vienīgi ar privātā sektora palīdzību. Tā ir dziļi iesakņojusies pārliecība, kurai cilvēki pagaidām neredz alternatīvu, tādas nav arī partiju politiskajā spektrā. Pienāk kārtējās vēlēšanas, un mēs atkal ievēlam tās pašas vecās partijas, vienus un tos pašus cilvēkus, kuri turpina īstenot iepriekšējo politiku.

Labi, uz brīdi pieņemsim, ka valstī notiekošais pirmām kārtām ir mūsu pašu pieļauto kļūdu sekas. Bet varbūt taisnība ir tiem, kuri apgalvo – pie vainas ir globāli saimnieciski, politiski, tehnoloģiski, pat kulturāli procesi?

Tiešām, Latvijā notiekošais iederas globālajās attīstības tendencēs, kas nu jau četrdesmit gadus valda teju visā pasaulē. Šajā ziņā vēsturiskais brīdis, kurā Latvija atguva savu neatkarību, nebija mums labvēlīgs. Pasaulē valdīja fiskālā konservatīvisma idejas, ticība, ka šī politika nākotnē gluži vai automātiski nodrošinās labklājību visiem.

Jau tolaik bija cilvēki, kuri redzēja cauri ideoloģiskajam plīvuram un apzinājās šīs politikas destruktīvās sociālās sekas, diemžēl viņi netika uzklausīti. Tas gan nenozīmē, ka nelabvēlīgajām tendencēm vairs nav iespējams pretoties. Latvijas nelaime ir tā, ka mūsu nacionālā elite neiestājas par Latvijas un šeit dzīvojošo cilvēku interesēm.

Bet ko jūs ieteiktu Latvijas politiķiem?

Tepat Eiropā ir piemēri – valstis, kas spējušas realizēt neatkarīgu politiku. Slovēnijā nevienlīdzība ir daudz mazāk izteikta nekā Latvijā. Šajā valstī darbojas patiesi progresīvs ienākuma nodoklis – no 16% mazajām algām līdz pat 50% augsto ienākumu segmentā.

Personas, kuru īpašumu vērtība pārsniedz 120 000 eiro, Slovēnijā nevar pretendēt uz pabalstiem un fiskāliem atvieglojumiem. Mums vajadzētu mācīties no Čehijas, kurai izdevās saglabāt savu rūpniecību. Tagad, pēc banku bankrotiem un it īpaši jau pēc nesenā bankas “ABLV” kraha, mēs redzam, cik aplama un naiva bijusi cerība, ka Latvija kļūs par starptautisku finanšu centru.

Jāsamazina nodokļu slogs uzņēmējdarbībai un mazajiem iedzīvotāju ienākumiem. Iespējams, vajadzētu pārskatīt PVN likmes, samazināt tās pārtikai, kā tas tiek praktizēts daudzās Eiropas valstīs. Tas būtu tikai taisnīgi, jo mājsaimniecības ar maziem ienākumiem pārtikai procentuāli tērē vairāk nekā turīgais slānis. Savukārt alkohola akcīzes nodoklis būtu jāpalielina – pretēji tam, ko patlaban dara mūsu valdība. Latvijā jau tā ir viens no augstākajiem alkohola patēriņiem Eiropā.

Tāpat rūpīgāk būtu jāpārdomā nekustamā īpašuma un zemes nodokļa politika. Tieši šajā nodoklī slēpjas lielas ienākumu rezerves. Atšķirībā no uzņēmēja, darbaspēka vai kapitāla, kas var pacelt cepuri un aizbraukt, ēkas un zemi nevar aizvest. Tās ir vērtības, kas paliek, stabils nodokļu pamats veiksmīgai valstij. Turklāt jāņem vērā fakts, ka lielas Latvijas zemes platības tagad jau pieder ārzemniekiem.

Bet kā ar ātrajiem kredītiem? Vai tie nav veicinājuši sabiedrības noslāņošanos?

Nav taisnība tiem, kuri apgalvo – ātrie kredīti esot tikai un vienīgi mūsu nabadzības sekas. Patiesība ir daudz sarežģītāka, proti – pati aizņemšanās veicina nabadzību, turklāt milzīgos apmēros. Lietas jāsauc īstajos vārdos – ātrie kredīti nav nekas cits kā profesionāla augļošana. Aizdevumi tikuši izsniegti cilvēkiem ar zemiem un neregulāriem ienākumiem, dažkārt pat personām, kurām vispār nav ienākumu.

Es uzskatu, ka tās ir kriminālas darbības. Kredīta ņēmējs iekļūst parādu jūgā, no kura grūti, pat neiespējami izrauties, it īpaši paliekot Latvijā. Vēl viens iemesls emigrācijai. Diemžēl šī problēma tiek noklusēta, par to maz runā gan paši augļošanas upuri, gan politiķi, kuriem vajadzētu piedāvāt šīs problēmas risinājumus, gan sabiedrība kopumā.

Simptoms ļoti nopietnai slimībai, kas pārņēmusi Latviju, – mēs nerūpējamies viens par otru, neizjūtam pienākumu, savstarpēju solidaritāti. Mēs to varbūt izjūtam ģimenes, jau retāk radu vai tuvo draugu lokā, un tas arī ir viss. Es dažkārt domāju – vai darbinieki, kuri strādā šajos ātro kredītu uzņēmumos, neizjūt sirdsapziņas pārmetumus? Vai tiešām viņi neapzinās, ka dzen nelaimē savus līdzcilvēkus?

Savās publikācijās kā vienu no iespējamajiem valsts attīstības mehānismiem jūs minat budžeta deficītu. Bet tā ir lieta, kas daudzu politiķu uzskatā ir bezmaz vai lielākais iespējamais ļaunums.

To tiešām dzirdam visai bieži – Latvijas galvenās problēmas ir budžeta deficīts un valsts parāds. Tiksim ar tām galā, viss pārējais atrisināsies pats no sevis. Bet tā ir pilnīgi ačgārna domāšana. Svarīgākā valsts prioritāte, galvenā rūpe ir nevis sabalansēts budžets, nevis budžets ar pārpalikumu, bet gan iedzīvotāju labklājība, un viss pārējais ir pakārtots tieši šim mērķim.

Tāpat mums vajadzētu tiekties pēc iespējami augstas nodarbinātības. Cilvēkiem jābūt iespējai strādāt un saņemt taisnīgus ienākumus. Darbam un labklājībai jākļūst par valstiskiem mērķiem. Ja to sasniegšanai nepieciešams palielināt budžeta deficītu un valsts parādu, tad tas arī ir jādara.

Protams, es labi apzinos, ka Latviju saista eirozonas noteikumi, ka Latvija patiesībā izmanto ne savu, bet gan svešu valūtu – eiro. Pašreizējā situācijā Latvijas valsts atgādina mājsaimniecību, kas aizņēmusies svešu naudu. Ja mums būtu sava suverēna valūta, Latvijas pašreizējās problēmas būtu mazākas. Es neaicinu atgriezties pie lata, bet pie fundamentālas eirozonas noteikumu pārskatīšanas gan.

Piemēram, vajadzētu būtiski palielināt patlaban atļauto valstu budžeta deficīta līmeni. Biedēšana ar katastrofālām sekām, kas iestātos šādā gadījumā, ir pilnīgi nepamatota. Nereti šādu uzskatu paudējiem trūkst elementāru zināšanu par to, kā strādā nauda. Ja tas nenotiks, ja Latvijai neatļaus palielināt budžeta deficītu, tad vienīgais alternatīvais finansēšanas avots paliks Eiropas struktūrfondi. Vērtīgs atbalsts, diemžēl šo fondu izlietošanā Latvija saskaras ar pārāk stingriem saistošiem nosacījumiem.

Eiropā aizvien biežāk tiek diskutēts par tā saucamo universālo pamatienākumu. Ko ar to saprot?

Naudas summa, ko valsts periodiski ieskaita katra pilsoņa kontā neatkarīgi no viņa turības. Pastāv uzskats, ka šāda rīcība izraisīs inflāciju. Tas ir korekts aizrādījums, taču tikpat svarīgs ir fakts, ka pamatienākums var mobilizēt milzīgus sabiedrības resursus. Piemēram – cilvēkus, kuri patlaban dzīvo no pabalstiem. Jāapzinās gan, ka šādam pamatienākumam būtu jāspēj apmierināt cilvēka pamatvajadzības pēc mājokļa, veselības aizsardzības un izglītības.

Pašreiz realitāte ir tāda, ka no laukiem Rīgā iebraucis jaunietis, ja viņš dzīvo viens, nereti pat pusi savu ienākumu spiests atdot par dzīvokļa īri.

Diemžēl tas ir kārtējais piemērs valstī valdošajai netaisnībai un nevienlīdzībai.

Politiskās partijas par to gandrīz nerunā, tām nav atbildes. Par ko tas liecina?

Es to dēvēju par “galējo centrismu”. Partijas kļūst aizvien līdzīgākas viena otrai, tām vairs nav skaidra politiska profila. Vai mēs varam norādīt uz būtiskām atšķirībām “Jaunās Vienotības” un “Attīstībai/Par” politiskajās programmās? Nevaram! Šādi procesi vērojami arī citās Eiropas valstīs.

Vācijā kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti, kas patlaban veido valdošo koalīciju, kļūst aizvien tuvāki viens otram. Sekas – citu, daudz radikālāku politisko spēku popularitātes pieaugums.

Vēlētāji ir noguruši no vecajiem politiskajiem spēkiem. Latvijā mēs to pagaidām vēl neredzam. Bet es esmu pārliecināts – tikko parādīsies nopietns, stratēģisks un mērķtiecīgs piedāvājums radīt jaunu politisko spēku, kurš, nebūdams populistisks, tomēr solīs atrisināt Latvijas samilzušās problēmas, atsaucība tautā būs.

Man ir bažas, ka pārāk daudzi aktīvi un uzņēmīgi cilvēki jau ir atstājuši Latviju.

Ir vēl viena nelaime – neticība saviem spēkiem, nolemtības sajūta, ka tāpat neko nav iespējams mainīt. Tāpēc es ar cerību raugos uz jauniem cilvēkiem, kuri izauguši brīvā, neatkarīgā valstī. Viņus nesaista ne padomju pagātne, ne “galējā centrisma” sastingušās ideoloģiskās klišejas. Vienlaikus tā ir paaudze, kas saredz apkārt valdošo netaisnību. Un tas ir tikai laika jautājums, kad tā uzdrošināsies pieteikt sevi politikā. Tā, lūk, tad arī būs Latvijas nākotne.

LA.lv