Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Sapurgātie svētki 9


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Manuprāt, tā saukto čekas maisu atvēršanas jautājumā mēs sākam, kā saka, iet pa apli. Lai virzītos uz priekšu, ir jānofiksē, ka atvēršana vienalga notiks, viļņošanās daļā sabiedrības jebkurā gadījumā būs. Tāpat atļaušot prognozēt, ka izpētes komisijas komentāri VDK dokumentu kopumam neko daudz nedos – ne tāpēc, ka eksperti negribētu vai nevarētu kvalitatīvi komentēt, bet tādēļ, ka akadēmiski korekti teksti nav tā vieglākā lasāmviela un objektīvu iemeslu dēļ nav lietojami diskusijās, kurās vēlas izteikties cilvēki ar neizbēgami dažādu zināšanu līmeni, motivāciju un mērķiem. Tādēļ manā skatījumā lietderīgāk būtu domāt par darbiem, kas varētu sagatavot sakarīgāku vidi maisu atvēršanai.

Piemēram, var viegli iedomāties, ka atvēršana radīs ne tikai pārspriedumus par konkrētām personām, bet arī depresīvus, ja tā drīkst teikt, secinājumus par “stukaču tautu”. Tas izrādījies ziņotājs, arī tas, te nu bija valsts simtgade… Tomēr nekas netraucē sagatavot materiālu kopumu (piemēram, rakstu sēriju kādā atpazīstamā interneta vietnē) par tiem, kuri okupācijas gados izvēlējās tādā vai citādā formā pretoties, nesadarboties. Nekas nav jāizdomā vai samāksloti jākonstruē – ir tikai jāatgādina par desmitiem cilvēku, kuri, piemēram, uzvilka Latvijas karogus, izplatīja pašdarinātas skrej-lapas utt. – Rīgā, Pļaviņās, Daugavpilī, Valmierā, Cesvainē, Limbažos; 1950., 1963., 1971., 1982. gadā un vēl un vēl. Mēs nebijām nedz stukaču, nedz baigo varoņu nācija – svarīgi, ka paralēli vienai uzvešanās līnijai bija arī citas, un to ir vērts atgādināt.

Var noprast, ka bažas ir par lielu vilšanos, uzzinot, ka ar VDK saistīti bijuši atpazīstami un cienīti tā sauktās inteliģences pārstāvji. Ja process paliks atsevišķu vārdu un uzvārdu līmenī, tad tas arī būs skandālu līmenis, bet es neredzu iemeslus, kādēļ nevarētu organizēt kvalitatīvu, teiksim, apaļo galdu (ar tālāku komunikāciju sabiedrībā) par radošo aprindu un varas attiecībām okupācijas gados vispār. Es nezinu, cik lieliem burtiem, tēlaini izsakoties, tas jāraksta, bet – saprast kontekstu nenozīmē attaisnot. Konteksta izprašana šajā gadījumā mazinātu vienkāršotu priekšstatu “vai nu tautas tribūns, vai arī stukačs”. Ir jāspēj parādīt šo gadu kompromisus visā to daudzveidībā, ir jārunā par cenzūru, tās apiešanas mēģinājumiem, gaisotni kopumā. Tas neattaisnotu ziņotājus, bet tas, vienkāršoti izsakoties, ļautu labāk saprast situāciju, kurā “stučīšana” radās un pastāvēja. Jo visa šā maisu atvēršanas procesa rezultātam taču vajadzētu būt mūsu labākai izpratnei par to, kā vara manipulē ar cilvēku, kā un kādēļ indivīds pieskaņojas varas prasībām. Varbūt plašāka diskusija par sadarbību ar varu okupācijas gados rosinātu kādam no šodienas tā sauktās inteliģences uzdot sev kaut klusībā jautājumus par dažu labu šodienas kultūras sponsoru, kura naudu kārtējam projektam ņemt rociņa nenotrīc nemaz?

Grūti novērtēt, cik tas palīdzētu, tomēr, manuprāt, mums vajadzētu kaut kādā formātā paskatīties arī uz to, kā citi ar šiem, atvainojos, mēsliem ir tikuši galā. Pagaidām fokuss ir uz lustrācijas organizatoriskajām formām, bet es runāju par plašāku jautājumu loku. Morālas paģiras, rēķinu kārtošana, izlīguma meklējumi, cik nācies lasīt, visā košumā bijuši un joprojām ir Polijā, Rumānijā, gan jau arī citās bijušajās PSRS satelītvalstīs. Tas, ka mēs savos nesmukumos neesam unikāli, nav nekāds lielais mierinājums, bet šis konteksts – un tā jēdzīga aplūkošana publiskajā telpā – varbūt veicinātu apziņu, ka šāds “mantojums” ir kaut kas tāds, ar kuru jebkurai nācijai pēc ilgstošas atrašanās kroplā stāvoklī ir jāsaskaras un jātiek ar to galā. Ja citi tiek, jāskatās, kas to veicina, un jāņem vērā.

Rezumējot: tas skanēs nedaudz ekstravaganti vai pat zaimojoši, tomēr, manuprāt, salīdzinoši nelielus resursus no simtgades budžeta šādiem mērķiem var atrast. Var, protams, iedomāties, ka mēs tik svinēsim, daudzināsim labo, savukārt slikto ignorēsim, tomēr tas liekas mazticami. Ja nu tā glupi sanācis, ka “čekas maisu” vēršana sakrīt ar valsts simtgadi, tad vajadzētu nevis nolemti gaidīt “troksni”, bet sagatavoties.

LA.lv