Kultūra
Literatūra

Savpatplūstošs dzejas krājums 16


Elīna Līce. “Redzu”. “NT Klasika”, 2018.
Elīna Līce. “Redzu”. “NT Klasika”, 2018.
Elīna Līce. “Redzu”. “NT Klasika”, 2018.

Dzejas grāmatu “Redzu” var uzskatīt par Elīnas Līces pirmo patstāvīgo krājumu, bet ne par debiju, jo 2009. gadā tika izdots kopkrājums ar māmiņu dzejnieci Andu Līci “Tik tuvu pie…” (“Tapals”).

 

Grāmatas noformējums ir krāsains, proti, uz balta fona novietoti dzīvespriecīgās, spilgtās krāsās ietonēti sieviešu silueti, līdz ar to ir radies priekšstats par intensīvu grāmatas tekstu, kā nekā zīmējusi pati autore. Daļēji vāka noformējums nemaldina, jo, raksturojot Elīnas Līces dzejoļus, jāteic – pārdomas par tiem ir krāsainas, bet pašu dzejoļu noskaņa gan, vismaz man, lielākoties asociējas ar pasteļtoņiem.

Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet dzejoļu izlases, nevis noapaļota un viendabīga dzejas krājuma sajūta. Šķiet, ka diemžēl bez rūpīgas atlases krājumā ievietoti autores beidzamo desmit gadu laikā tapušie dzejoļi. Varbūt kļūdos un atlase bijusi skarba, taču manīt šo faktu ir pagrūti. Acīmredzami trūkst arī redaktora padoma, vismaz izdevumā literārā redaktora vārds nav atrodams. Tieši prasīgs redaktors dzejniecei būtu noderējis visvairāk, jo Elīnas Līces talanta dzirkstis dzirksteļo, taču par liesmu vēl netop, bet, tekstus izdziedot, acīmredzot tie silda kā liels ugunskurs. Kādēļ autores teksti jāizdzied? Zināms, ka dzejniece ir arī dziesminiece un muzikāli apdāvināta (starp citu, Elīnas Līces dzejai piemīt muzikalitāte), līdz ar to acu priekšā stāv vīzija par to, kā dzejniece savus tekstus izdzied, un tad tiem ir pavisam cita garša. Dzejā, kas nodrukāta krājumā, diemžēl daudzi aspekti, kas strādā dziesmu tekstos, lasāmā veidā paslīd garām, pat traucē. Viens no traucēkļiem ir klišejas, piemēram, dzejniecei turpmāk noteikti jāmeklē citi vārdi, īpaši rakstot par ilgām un sapņiem (“neaptraipītas ir manas ilgas”, 33. lpp.), “smeļos sapņu spēku” (90. lpp, u. c.), kuras redaktors noteikti būtu ieteicis nomainīt ar citiem tēlainajā izteiksmē ietvertiem vārdiem. Ir arī leksikas kļūdas, minēšu vienu, kas tomēr pat dzejā nav pieļaujama, proti, “citādāk” (75. lpp.), latviski mēs lietojam “citādi”. Dzejnieka iesācēja rokraksts izpaužas pārāk vispārīgajās, pat trafaretajās frāzēs (“Piepildīties ar būtību” (5. lpp.), “ļaužu okeāns” (26. lpp.), “par savas dzīves dziļāko jēgu” (40. lpp, u. c.), izplēn skaļos jēdzienos (būtība, bezgalība, esība, bezjēdzība u. c.). Iepriekšminētos piemērus pieredzējis dzejnieks noteikti ieslēptu noslēpumainākos tēlos, apjausmās, bet nekad nenosauktu tās tik kliedzoši tieši.

Priecē un pārsteidz tas, ka dzejniece pierāda, ka viņai ļoti brīnišķīgi izdodas meklēt, atrast un veidot oriģinālus, svaigus, tikai Elīnas Līces radošajam rokrakstam piederošus salikteņus, piemēram: “Kā upe savpatplūstošs” (11. lpp.), “Šaursirdīgais tiešums” (24. lpp.). Autore dzejā skārusi dažādus tematiskos lokus, kas, protams, raksturo arī viņas pašas daudzpusību: gan arhaiskais un mītiskais (antīkās un baltu mitoloģijas alūzijas), kas sadzīvo blakus ar kristietisma vērtībām un bezierunu ticību Dievam; gan mātišķums un sievietes cēlums, kas paralēli mijas ar sievietes/vīrieša attiecībām; gan nevienaldzība pret pasaules kataklizmām: ekoloģiju, sociālajām, pat politiskajām (Ukraina) norisēm. Būtiski ir tas, ka dzejnieces liriskais “es” ir patiess un tiešs.

Subjektīvi – ja kļūstu par vienu no krājuma lasītājām (ne vērtētājām), uzrunā Elīnas Līces dzejoļi, kuros atklājas baltu mītiskā pasaules uztvere, dzīvesziņa (“Tāšu taurē senprūšu gars, un sievas miklās sūnās / elpo debesis kā dzērvenītes (12. lpp.)), kur smeļos dzejnieces izstaroto spēku. No krājuma esmu savos atmiņu apcirkņos ielikusi un apziņā iegūlušies vairāki šādi dzejoļi, vienu citēšu pilnībā: “Tassssss… čūskas teitums, kur lai viņa tītos? / Nakts līmeņo un viedi plešas sāni – / ar balto pienu dzirdīt bērnusssss, / usss, mums tagad vajag mīties / ar iemauktiem, ar apaušiem un krellēm, / būsss, tai taigai vērties, uzvilnītai cellēs, / vērties plesties vīstampuķēs, / nnn…nav nozīmes, tik zīmes, zīmes, zīmes…” (10. lpp.)

Iespējams, dzejniecei bija pārsteidzīgs lēmums šobrīd izdot krājumu, jo, nokļūstot laba literārā redaktora rokās un piestrādājot pie tā kompozīcijas un dzejoļu atlases, lasītājs noteikti ieraudzītu pavisam citu – drošu, pārliecinātu un nobriedušu – rokrakstu.

LA.lv