Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. marts, 2014
Drukāt

Savu valsti japāņi radījuši sev (4)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Vārds "geisa" nozīmē – mākslas cilvēks. Geišas uzdevums – radīt tādu kā augstākās sabiedrības stila gaisotni, uzturēt sarunu, dejot, dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu.

Pieņemu, ka daudziem, kas uz Japānu aizbrauc pirmoreiz un cer tur ieraudzīt kādu iedomātu Austrumu eksotiku, var nākties vilties. Neona gaismās mirdzošu debesskrāpju tur, protams, cik uziet, bet atrast zeltā un smaragdā vizošus tempļus vai ko līdzīgu raibraibo čainataunu kņadai, būs pagrūti. Izņemot, protams, pašas čainataunas, kuru netrūkst arī Japānā…

Japāņu 
”veiksmes” formula


Statistika liecina, ka 80% japāņu ir budisti, bet 70% – sintoisti. Šis statistiskais absurds pierāda, ka japāņi atzīst abas reliģijas, attiecīgajā brīdī izvēloties to, kas viņiem vairāk der. Piemēram, kāzas svin kā sintoisti, jo tas viņiem ļauj vairāk nodoties priekiem, bet bēres kā budisti, jo budisms vairāk piemērots bēdām un dzīves grūtajiem brīžiem. Tajā pašā laikā savus bērnus daudzi sūta kristiešu skolās un ģimenes lokā mierīgi svin Ziemassvētkus.

Sintoisms ir reliģija, ko par tādu pat grūti nosaukt, jo tajā nav dogmu sistēmas jeb svēto rakstu, kas liktu saviem piekritējiem ievērot vai piekopt kādu speciālu morāli. Sintoisma dievi ir teju viss, kas dabā sastopams – koks, akmens, upe vai rīsu lauks, jo tieši no dabas cilvēks gūst garīgo enerģiju un dzīves spēku. Tāpēc lielākā daļa tempļu atrodas parkos, dārzos vai pat mežā, kur to uzdevums ir kalpot kā mierīgam patvērumam atelpai no ikdienas steigas un harmonijas radīšanai, iespējami tuvinoties dabai.

Taču reliģija nav japāņu dzīves kvintesence, un, tikai saprotot, kas tad šī kvintesence īsti ir, var mēģināt saprast arī japāni, kura dzīves filozofija veidojusies pēc visai skarbiem izdzīvošanas skolas principiem. Japāna, kā zināms, ir seismiski un klimatiski bīstamākais planētas reģions. Divi konkurenti – Klusais okeāns un kontinentālā Āzija – nemitīgi rada laika apstākļu svārstības: no dziļa sniega un sala līdz neciešamam karstumam, gaisa mitrumam un zemestrīcēm. Turklāt nav nekāda joka lieta, ja valstij, kurai pašai tikpat kā nav nekādu dabas resursu, ik dienas jāpabaro cilvēku skaits, kas ir gandrīz identisks Krievijas iedzīvotāju skaitam, taču apdzīvo tikai kādu trešdaļu no savām miniatūrajām saliņām, kuras ik pa brīdim trīc, kratās, slīkst cunami viļņos vai riskē aizlidot līdzi kādam taifūnam. Nepārtrauktā cīņa ar to civilizācijas vēsturē tiek dēvēta par japāņu veiksmi, kamēr paši japāņi šo “veiksmi” un dzīvi vispār uztver filozofiski – kā īslaicīgu sakuras ziedēšanu, un dzīvo tik ilgi, kamēr pašiem ir interesanti. Japānā galvenais ir katra indivīda harmoniska ierakstīšanās kopējā sistēmā – katrs zina, kas viņam jādara, bet pārējās lietās paļaujas uz citiem.

Slimot ir grēks


Dzirdēts, ka japāņu slimnīcās labāk nenokļūt. Cilvēku veselībai šajā zemē ir visai netiešs sakars ar veselības aizsardzību kā valstisku pasākumu. Jā, diagnostikas iespējas ir augstā līmenī, slimnīcas aprīkotas ar vismodernākajām iekārtām, bet tie, kam nācies izmantot slimnīcu pakalpojumus, gan apgalvo, ka ārstēšana “japāņu gaumē” neesot bijusi gluži pieņemama. Japāņi slimošanu uzskata par cilvēka nevīžību, bet slimību – par paša slimnieka problēmu, tāpēc sagaidīt kādu īpaši humānu attieksmi nevar. Sanitāri drīzāk līdzinās krāvējiem, kuru uzdevums ir nogādāt sirgstošo ķermeni līdz slimnīcai. Augoni tur izgriezīs bez narkozes, jo japāņu izpratnē tā ir tiešs kaitējums veselībai. Toties kliegt drīkst, cik tīk. Un, ja reiz esi “nolaidies” līdz slimībai, esi tik labs un, izejot uz ielas, uzliec medicīnisko masku. Jāteic, Tokijas metro cilvēki šādās maskās nav retums.

Pēc iepriekš teiktā ir skaidrs – japāņi nav tā slimīgākā tauta. Par simtgadīgiem večukiem Japānā neviens nebrīnās. Bet, zinot, ka visu mūžu japānis strādā kā tāds darba zirgs, smēķē uz nebēdu un pirms gulētiešanas ik vakaru iemalko savu sakē, loģiski rodas jautājums – kur tad slēpjas šis labās veselības fenomens, pie kura apzināšanas ķērusies pat Pasaules veselības aizsardzības organizācija?

Izrādās, viss ir pavisam vienkārši un dabiski, jo japānis ir pilnībā apguvis mākslu pabarot sevi ar to, kas aug un dzīvo turpat līdzās. Jebkurš pārtikas produkts uz japāņa galda parasti nokļūst ne vēlāk kā divas dienas pēc tā ieguves – vienalga, vai tas būtu dārzenis, zivs vai gaļa. Katra produkta uzglabāšanas māksla ir izstrādāta līdz pēdējam sīkumam. Jebkurš ēdiens tiek minimāli apstrādāts virtuvē, tāpēc dažkārt japāņu ēdieni šķiet pajēli. Japāņi ļoti maz lieto sarkano gaļu – pamatā ir dārzeņi un jūras veltes, nedaudz putnu gaļa un, protams, vietējā maize – rīsi. Savādi, bet japāņi ļoti maz uzturā lieto piena produktus, tādējādi izvairoties no holesterīna. Toties viņi ļoti daudz dzer – pamatā ūdeni un zaļo tēju; pirmais izskalo no organisma visus sārņus, apgādājot to ar papildu skābekli un glikozi, bet otrais izdzen lieko dzelzi, no kura mēs novecojam…

Bet interesantākais – japāņi konstatējuši, ka visas bronhiālās saslimšanas izraisa putekļi, tāpēc viņi ir pilnībā atteikušies no automašīnu riepām ar radzēm, kuras, kā izrādās, rada putekļus, kas burtiski karājas gaisā tieši autovadītāja deguna līmenī…

Japāņu dārzs – nācijas 
perfektuma paraugs


Perfektums itin visā – to noteikti no japāņiem var pamācīties. Un tradicionālais japāņu dārzs jeb “koraku-ne” ir uzskatāms piemērs. Viens no trijiem Japānas parkiem rezervātiem aplūkojams Okajamā, kas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā no Kobes. Dārza pirmsākumi meklējami 17. gadsimtā, kad izcilais dārzu arhitekts un tējas ceremoniju meistars Kobori Ensjū to veidoja kā ideālu vietu atpūtai un tradicionālās japāņu tējas ilgstošai baudīšanai, ainavā iekļaujot gan košumkrūmu apstādījumus, gan akmeņdārzus, gan mazus tiltiņus, kas ik pa brīdim slejas pāri kādam dīķītim, gan neiztrūkstošos tējas namiņus, no kuriem lieliski pārredzama parka apkārtne. Viss perfekts līdz sīkumam.

Okajama, starp citu, ir arī vieta, kur jau 700 gadu ražo slavenos japāņu keramikas izstrādājumus un traukus, kas jau izsenis izmantoti slavenajām japāņu tējas ceremonijām. Pakalnā slejas pils, kas pazīstama ar nosaukumu Vārnas ligzda jeb Udzo. Ja gribas gūt priekšstatu par Japānas pilīm, noteikti jādodas uz Himedzi – braucot ar ātrvilcienu “sinkansen” no Kobes ne ilgāk kā 20 minūtes. Himedzi tiek dēvēta par Baltā gārņa pili un tiek uzskatīta par skaistāko visā Japānā. Tās būvniecība pabeigta 1620. gadā, un šī pils ir vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām neskarta.

Kioto – tempļu 
un geišu pilsēta


Iebraucot Kioto supermodernajā vilcienu stacijā, protams, nenāk ne prātā, ka esi nokļuvis tempļu valstībā. Stacija uzbūvēta 15 stāvu augstumā un ir lielākā Japānā. Senlaikos Kioto tāpat kā vēlāk Nara bija Japānas galvaspilsēta, bet šodien tiek uzskatīta par japāņu kultūras iemiesojumu. Starp samērā parastajām pilsētas dzīvojamajām mājām un biroju ēkām ik pa brīdim neizbēgami jānokļūst senlaicīgo tempļu, klosteru un piļu kvartālos. Protams, nevajag izvirzīt mērķi apskatīt katru no tiem, jo Kioto to ir vairāki simti. Tomēr pilnīgākai pilsētas auras izjušanai Kioto būtu jāpavada vismaz dienas trīs.

Tomēr bez neskaitāmajiem tempļiem Kioto ir kvartāls, kas noteikti jāizstaigā un jāizbauda – “Gion” geišu kvartāls. Nezinu, kā tur izskatās gaišā dienas laikā, bet vakarā, pa to ejot, pārņem gan mazliet baisa, gan sirreāla sajūta – it kā nejauši būtu iekļuvusi vecā japāņu kinofilmā. “Gion” rajonu patiesi var dēvēt par aizejošās pasaules pēdējo atblāzmu – mazi divstāvu koka namiņi ar sīki rūtotām bīdāmām niedru pildījuma durvīm, ar auduma aizkaru pie ieejas un sārtiem rīspapīra lukturīšiem, kas šaurās ielas izgaismo ļoti vāji, toties skaidri iezīmē nama durvis, aiz kurām, iespējams, var sarunāt kādu geišu vakara pavadīšanai.

Mazliet vairāk 
par geišām…


Japāņi gan teic – “geisa”, jo burtu š nelieto. Dzirdot šo vārdu, eiropieši varbūt iedomājas kādu rafinētu erotiku vai izsmalcinātu prostitūciju ar īpašiem noteikumiem. Nekā tamlīdzīga! Vārds “geisa” nozīmē – mākslas cilvēks. Viņas uzdevums – radīt tādu kā augstākās sabiedrības stila gaisotni, uzturēt sarunu, dejot, dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, taču parasti viņa nesniedz intīmpakalpojumus. Tāpēc bieži vien pasākumi ar geišām ārzemniekiem ir slēgti, jo viņi neprotot tādos uzvesties.

Vēl 1920. gadā Japānā strādāja vairāk nekā 80 tūkstoši geišu, bet 1970. – vairs tikai 17 tūkstoši. Pašreizējā statistika noteikti ir vēl sarukusi, taču mēdz teikt – kamēr pastāvēs Japāna, tikmēr būs arī geišas.

Patiesībā geišu apmācība un viņu “ekipējums” ir ļoti dārgs – tas maksā vairākus simtus tūkstošu dolāru, tāpēc šodien geišu atļauties var tikai ļoti labi situēti cilvēki, kuru pasūtījuma apmierināšanai acīmredzot joprojām šīs geišu skolas arī pastāv.

Japānā uz ielas sieviete krāsainā kimono, baltās īszeķēs un klabošās koka klikatiņās nav nekāds retums, taču katra kimono tērpta sieviete nav geiša!

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Japāna ir brīnišķiga zeme ,mana sapņu zeme, tajā jutos kā septītajās debesīs…Japāņi ir ļoti viesmīlīgi, atsaucīgi,izpalīdzīgi. Osaka, Kioto, Nara,Tokija…, katrā vietā daudz brīnumu! Pirms brauciena iesaku izlasīt Edgara Kataja grāmatu “Japāna krustām šķērsām “.Braucu ar cieņu un mīlestību pret šo zemi un tautu, to pašu arī saņēmu pretim.

  2. Brigita B.Krūmiņa, www.gengo.lv Atbildēt

    Arī man vienā vārdā gadījās kļūda – nevis “rida” – “rinda”… Atvainojiet…

  3. Brigita B.Krūmiņa, www.gengo.lv Atbildēt

    Aizrādījums – Jūsu rakstiņā teikums – “Japāņi gan teic – “geisa”, jo burtu š nelieto.” Ja japānis saka “geisa” – viņam ir runas defekts vai viņš tikai izliekas par japāni. Japānis saka GEIŠjA. Var rakstīt arī “geiša”. Japāņu zilbju ābecē ir SA-ŠI-SU-SE-SO zilbju pamatrinda, DZA-DŽI-DZU-DZE-DZO – “ņigori” atvasinājumu rida, bei ar I kolonas zīmes veido “mīksteņu” atvasinājumus. ŠI+JA – ŠjA, ŠI+JU- ŠjU, ŠI+JO – ŠjO. Ir arī garinātās zilbes, kurās “garumzīmes” U un O kolonas zilbēs lielākoties veic zīme U, ir izņēmumi, kad tiek lietota O.

  4. vienvārdsakot fašisti Atbildēt

    tā nu nevar/nedrīkst iekārtoties tikai sev. Tā var atļauties krievvalodīgie bagātnieki, bet visiem citiem tas nav atļauts, jo tas ir fašisms.

Draugiem Facebook Twitter Google+