Arhīva foto

1938. gada 19. janvārī. Laukirbju glābšana 2

Pirms 80 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka bargās un sniegotās ziemas apstākļos par Latvijas mēroga aktualitāti kļuvusi laukirbju piebarošana ar graudiem. Mūsdienās šis baloža lieluma putns pamanāms reti, bet 30. gadu Latvijā tā acīmredzot bija gana. “Rucavas virsmežzinis Eikerts noorganizējis 600 irbju barošanu. Šai darbā viņam piepalīdz mežziņi, mežsargi, robežsargi un lauksaimnieki. Rucavas pagasta “Ubānu” māju saimnieks Jaunciems iekārtojis irbju barošanu zem klēts, kur mitinās vairāk kā 40 irbju. Daudzās vietās ierīkotas skuju būdas. Tās ļoti ieteicamas, jo irbes tur jūtas drošas no vanagiem,” ieteica laikraksts. Laukirbju piebarošana bija pacelta valstiskā līmenī – zemkopības ministra vārdā visiem labības elevatoriem bija noteikts, ka pabiras nododamas putnu barošanai. Savukārt par novājināto lauk­irbju ķeršanu cilpās vainīgajiem pienācās naudassods. Šī lieta toziem izrādījās īpaši aktuāla Rīgā, jo irbes, pat lielākos baros, un tāpat zaķi janvārī barības meklējumos sāka ieklīst galvaspilsētas pievārtēs. Tur ķērāju netrūka. Nomaļu mazdārziņu īpašnieki bija sevišķi nikni uz zaķiem, kas naktīs apgrauza ābelītes. Daži ar garaušiem lūkoja cīnīties, izliekot tiem saindētu barību, taču sabiedrība tādu nežēlību asi nosodīja.

Reklāma
Reklāma