Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Neskaidrības izglītības sistēmā tikai vairojas 16


Attēlam ir ilustratīva nozīme
Attēlam ir ilustratīva nozīme
Foto – Dainis Bušmanis

Dažādu starptautisku pētījumu rezultāti jau pirms vairākiem gadiem raidīja satraucošus signālus par Latvijas vispārējo izglītību. Arī pedagogi apstiprināja šķietami neticamo – daļa skolēnu izkrīt pamatskolas eksāmenos, jo… sliktās lasītprasmes dēļ nesaprot pārbaudījuma uzdevumu. Knapi burto 9. klasē?! Jā. Nupat cienījams eksperts bezkaislīgi secināja: lai izglītības jomā panāktu igauņus, latviešiem vajadzēs krietni piepūlēties. Nu kā tas var būt? Lai cik strauji palaikam mainījušies izglītības un zinātnes ministri, visiem šo krēslu ieņēmušajiem rūpes par bērnu skološanas kvalitāti allaž bijušas mutē – gluži kā Dieva vārds “Mērnieku laiku” Oļiņietei –, lai no kādas tribīnes runātu. Tiesa, kopš 90. gadiem fonā nemitīgi dunējusi pedagogu atalgojuma celšanas problēma, kuru daudzmaz pašķetināt izdevās pērn. Bet mācību gads vienmēr sākās noteiktajā laikā, līdz gandrīz trijiem simtiem (ar satelīt­iestādēm būs vēl iespaidīgāks cipars!) piebriedušais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) personāls plānojis un atskaitījies, ražojis dokumentus un saņēmis. Un?… Izrādās, par lēnīgajiem uzskatītie ziemeļu kaimiņi ar savām skolām jau lielu gabalu priekšā, un mūsu IZM ierēdņi dodas patapināt igauņu gudrības.

Šīs pieredzes atstāstus klausoties, var secināt tikai to, ka Tallinā vispārējās izglītības līmeņa palēcienam nav izmantota brīnumnūjiņa, bet labais rezultāts iegūts, saskanīgi pilnveidojot sistēmu. Pedagogu atalgojums risināts līdztekus skolu tīkla sakārtošanai, un šos soļus ritmiski papildinājusi kompetencēs balstīta izglītības programmu veidošana. Par tām runājot, arī mūsu Valsts izglītības satura centram (VISC) ir visnotaļ konkrēti mērķi kompetencēs balstītu programmu izveidošanā un aprobācijā. Pēc VISC plāniem, tai jāsākas nākamajā mācību gadā visjaunākā vecuma grupās un piecos turpmākajos jāsasniedz vidusskolu izlaiduma klašu kontingents.

Ja kompetenci tulkojam kā zināšanu, prasmju un attieksmju kopumu, tad iedēstīt šo “buķeti” skolās nav iespējams bez pedagogu kvalifikācijas pilnveidošanas. VISC lietišķajā uzstādījumā tas neizskatās sarežģīti. Reālajā dzīvē ir pārāk daudz nezināmo, lai būtu pamats apgalvot, ka jaunās pro­grammas tiešām dos gaidīto ražu mūsu vispārējās izglītības tīrumā. Bažu iemesls ir valstī iecienītā mīņāšanās pie jebkuras reformas robežas: ilgumilgas runas par darāmā nepieciešamību un tāda pati rīcības vilcināšana. Skolu tīkla optimizācijas robeža joprojām miglaina, un vēl šūpīgāka tā kļūst Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) klēpī dzimstošo administratīvi teritoriālo izmaiņu gaismā. Trūkst iemesla kritizēt pašvaldības par kūtrumu mazo skolu slēgšanā, kamēr IZM, VARAM un arī Ministru kabinets nav publiskojuši savu galīgo izglītības tīkla redzējumu. Tā trūkums, bez šaubām, rada milzīgu spriedzi arī pedagogiem: ja cilvēks gadiem dzīvo neziņā par savas darba vietas nākotni, no viņa nevar gaidīt pilnvērtīgu pieslēgšanos pat visdaudzsološākajam projektam.

LA.lv