“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā 173

Bauskas novada Rundāles pagasta “Jaunapšenieku” saimniece Agnese Gulbe ir divu bērnu mamma, laimīgi precējusies. Ilgus gadus strādājusi ne tikai Austrijas vēstniecībā Latvijā, bet arī vadījusi savu skaistumkopšanas salonu Vācijā. Viss dzīvē bijis sakārtots. Viņai piederējusi vasarnīca, trīsistabu dzīvoklis pašā pilsētas centrā. Bērns veselības problēmu dēļ mācījies labā, speciālizētā skolā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
Jūs nekad vairs neēdīsiet šos ēdienus, kad uzzināsiet to sastāvu 38
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 16
Rezerves pulkvedis: “Krievijas armija kā prusaki iet uz visām pusēm. Diemžēl viņi iet diezgan veiksmīgi” 2
Lasīt citas ziņas

Taču Latvijā dzīvojošajā ģimenē notika nelaime, un Agnesei bija steidzami jāpieņem lēmums, vai viņa ir gatava augstpapēžu kurpes, līdz niansei sakārtoto dzīvi nomainīt pret gumijas zābakiem un ļoti smagu, fizisku darbu saimniecībā Rundāles pagastā. Viņa izlēma un atgriezās un par spīti kaimiņu, kā arī sociālo tīklu lietotāju publiskiem uzbrukumiem, negantai aprunāšanai, pat pazemojumiem savu izvēli nenožēlo. Agnese no februāra līdz pat ziemas sākumam savā saimniecībā pārsvarā strādā viena. Ja ogulājiem būs nepieciešams mēslojums, viņa to ķerrā stums un savām rokām izkaisīs piecu hektāru platībā.

“Tieši tagad būs pagājuši trīs gadi, kopš es esmu atgriezusies Latvijā. Iemesls, kāpēc es atgriezos, ir mantojums, ko man atstāja brālis. Tā izvēle bija jāizdara ātri. Vai nu es atgriežos tagad, vai es neatgriežos nekad. Jo manam tētim ir sava saimniecība un viņš nebija gatavs vadīt vēl vienu. Tad būtu tā, ka šeit būtu bijis viss likvidēts, māja nojaukta, ogulāji likvidēti un būtu sasēti graudi. Piekrist kaut kam tādam es nebiju gatava, jo šī te māja bija celta ar mana brāļa rokām.”

CITI ŠOBRĪD LASA

“Mazāk čīkstēt, vairāk darīt,” šādas motivācijas vadīts, Agneses brālis Kaspars Gulbis “Jaunapšeniekos” saimniekojis par spīti smagām veselības problēmām – 27 diagnozēm savā ķermenī, būdams absolūti neredzīgs. Zinot, ka viņa dzīvildze ir ierobežota, Kaspars darījis visu, lai pabeigtu dzīvojamo māju. Viņš savu sapni piepildīja, stāsta Agnese.

“Tieši tajos brīžos, kad viņš mocījās ar tām drausmīgajām sāpēm, kā mēs to ģimenē teicām, viņš “dzemdēja” savas idejas, ar ko viņš nodarbosies, ko konkrēti audzēs, kā darīs. Un visas tās tajā agonijā “dzemdētās” idejas riktīgi labi rullēja. Bija visādas epizodes. Tā kā viņš bija akls, Kaspara mīļākā nodarbe bija lasīt jāņogas, jo viņas bija sarkanas, gatavas, viņam tās nevajadzēja redzēt. Tikai vajadzēja sēdēt pie krūma un plūkt.

Agnese Gulbe

Tas smieklīgākais, ko es atceros, biju atbraukusi atvaļinājumā uz Latviju, es viņam palīdzēju lasīt jāņogas, un viņš saka: ”Agnese, nāc šurp, tur kaut kas dūc tajos krūmos.“ Un es saku: ”Kaspar, mūc! Tur ir lapseņu pūznis! Tev pie paša deguna!” Un viņš jau neredz, kur mukt! Un tad jūs iedomājieties, kā cilvēks pa hektāru lielu lauku mūk ar jāņogu spaini! Un viņš neredz, kur viņš mūk! Mēs to visu uztvērām kā humoru. Viņam bija ļoti svarīgi uzcelt tieši šo māju. Viņš uzcēla, bet nepaspēja tajā padzīvot. Ar to tas beidzās.”

Brālis bijis ļoti mērķtiecīgs, gaišs un strādīgs cilvēks. Mūža nogalē Kaspars bijis akls un nav spējis pārvietoties. Taču smagā invaliditāte nav šo cilvēku pasargājusi no pazemojumiem slimnīcā, uzsver Agnese. Medicīnas iestādi gan nolemjam neminēt, jo tajā var nonākt jebkurš šīs ģimenes loceklis, un šajā stāstā iesaistītie ārsti, medmāsas var atcerēties, ka Agnese publiski ir atklājusi faktus, kas patiesībā kādam varēja maksāt arī amatu.

“Tas bija tieši kovida laiks. Pie viņa nelaida. Kaspars izlūdzās nodaļas vadītājai, ka mani ielaidīs vismaz viņu sakopt. Un tad es tiku tur pie viņa. Es brāli nebiju redzējusi 8 mēnešus. Protams, biju šausmās no tā, ko tur ieraudzīju, jo man tas nebija vispār pieņemami. Radiniekus nelaiž klāt pie pacientiem, un tajā pašā laikā viņus tur medpersonāls nekopj! Es tanī brīdī teicu: “Labi, ka viņš neredz, jo viņš būtu nomiris krietni ātrāk no tā, ko viņš redzētu. Viņš nebija ne mazgāts, ne bārda dzīta, ne ūsiņas nomazgātas, ne nagi apgriezti, pilnīgi nekas! Bija situācija – es zvanu brālim un viņš spiež to (trauksmes – red.) pogu, neviens nenāk. Viņš histērijā bļauj, ka viņam galva sāp, un es zvanu tās nodaļas vadītājai, saku: ”Kāpēc pie Gulbja nav aizsūtīti dakteri, ja viņš stundām spiež pogu?” Tad mediķi bija izsūtīti. Un citā reizē – viņš piespiež to pogu un viņam saka: ”Ko tu gribi atkal, Gulbi? Ko tu spaidi tās pogas?”

Reklāma
Reklāma

Es ierados nodaļā, un tās vadītājai teicu, ja vēl reizi būs kāda sūdzība no brāļa… Es par savu ģimeni celšos un kritīšu, un tad lidos visi. Un es pati savām acīm redzēju, ka tāda attieksme bija arī reanimācijā. Brālis pēc tam man teica, ja es kaut reizi viņu aizvedīšu atkal uz šo nodaļu, viņš man murgos pēc nāves rādīsies. Tās beigas bija ļoti straujas, pēkšņas. Mums piezvanīja no rīta un pateica, ka vienam no ģimenes ir iespēja atvadīties, jo viņš aizies šodien vai rīt.

Man bija tāds šoks, jo iepriekšējā dienā es ar viņu runāju. Un es nevaru paspēt aizlidot, kas sanāk, ka atkal ir jāiet manam tētim. Viņam uz rokām bija jau nomirusi mana mamma, un tagad viņam bija jāiet atvadīties vēl no dēla un jātēlo, ka mēs vēl tiksimies un viss būs forši. Tas bija briesmīgi. Es būtu gaudojusi, es viņu būtu tur rāvusi augšā un elpinājusi. Es pazīstu sevi, es noteikti neļautu. Es arī pēc mammas nāves nevarēju pagulēt, jo man likās – tagad viņu ielika tajā ledusskapī un viņai ir auksts, jo nav segas. Pilnīgi debīlas domas. Es nevarētu. Es laikam nebūtu tik stipra.”

Kaspars aizgāja viņsaulē divas stundas pēc Agneses tēva apciemojuma, un sievietei bija jāzlemj, vai viņa brāļa iesākto turpinās.

Viņa nespēja rīkoties citādi, lai arī zināja, kas viņu sagaida. Tas nebija skaistumkopšanas salons Vācijā, pucēšanās, ērta, sakārtota dzīve, finanses un ikdiena…

”Sākums bija grūts, jo es centos ieturēt tādu pašu dzīves stilu, kāds man bija Vācijā. Pirms vīrs atbrauca mājās no darba, es jau biju izmazgājusi māju, pastrādājusi uz lauka, biju iegājusi dušā, biju sarullējusi matus, biju pārgērbusies skaistās drēbēs, biju uzkrāsojusi sarkanas lūpas un tad jau pēc pusgada es sapratu, ka viss. Baterijas beidzās, un es vairs nevaru. Ir tā, ka mugura atsaka, rokas atsaka, pagājušajā gadā man bija pārslodze sezonas beigās. Es jau sapriecājos, ka es visu to sezonu esmu izturējusi, viss godam, veselība nav noklibojusi, un tad es pazaudēju uz mirkli redzi. Tā pēkšņi! Tad gan es ļoti sabijos, jo domāju, ka man ir kaut kāds insults vai kaut kas tamlīdzīgs, bet izrādījās, ka, tā kā man gadiem ir problēmas ar muguru, tika aizspiests kaut kāds nervs tur uz brīdi.”

Agnese turpina: “Pieci hektāri man ir ar ogulājiem. Ir smiltsērkšķi lielākā daļa, tad ir vasaras avenes, rudens avenes, ir ābeļdārzs ar visāda veida tādām labajām plūmēm, āboliem, ķiršiem, aronijām. Lielākais skaistums, kas man ir, tās ir ērkšķu kazenes. Bet viņas ir tādas nedraudzīgas. Man visu laiku uzdod jautājumu, kāpēc es rokas graizu, jo paliek arī rētas.”

Pārslodze un rētas nav iemesls, lai Agnese neturpinātu iesākto. Viņa LA.LV atklāj, ka grūti ir emocionāli. Latviešu skaudības un attieksmes pret viņu kā brāļa īpašuma mantinieci dēļ.

Sākotnēji Agnese daudz brīvā laika veltījusi pat lokālai cīņai, lai pierādītu, cik daudz darba, spēka un finanšu viņa iegulda, lai saimniecība vispār spētu pastāvēt. Bet tā ir cīņa gluži vai ar vējdzirnavām. “Tā ir cilvēku domāšana, nevis izlaidība,“ noteic Agnese.

“To, ko tu ieguldi tajā visā, to cilvēki neredz. Viņi redz tikai to, ka es nopirku jaunu mašīnu, esmu uzkrāsojusies, sapucējusies un man ir zīmola apģērbs mugurā. Tas nekas, ka tas ir pakaļdarinājums. Kaimiņuprāt, es esmu atbraukusi uz visu gatavu, pirksti gaisā un tēloju baigo madammu. Viņi runā, ka man tur baigi slikti gāja tajā Vācijā, ka es no turienes aizmuku, lai atskrietu uz šejieni, saņemtu visu gatavu un tagad dzīvoju ekstra dzīvi! Tādi ir tie uzskati cilvēkiem. Neviens neredz ieguldījumus, neviens neredz izdevumus. Viņi redz tikai ienākumus!”

Uzbrukumi nerimstot arī sociālajos tīklos, kur Agnese rāda savu ikdienu un stāsta par dzīvi lauku sētā.

@agnesbeautyroom Atbilde uz: @kass.inga ♬ original sound – Agnese

“Lielākā daļa, protams, ir cilvēki, kurus mēs neredzam. Viņi arī slēpjas. Bet man arī dzīvē ir uzbrukuši cilvēki ar kaut kādām negācijām, atbraukuši pēc stādiem pie manis uz mājām. Dzīvē tas cilvēks izskatās diezgan kopts, un viņš varētu būt pat labā amatā. Viņš atbrauc glaunā mašīnā, ģērbies uzvalkā, bet, kad viņš atver muti vaļā, es saprotu, ka viņš ir ļoti nelaimīgs. Man bija gadījums, kad man piezvanīja klients, pasūtīja stādiņus, bet es cenšos vairumā tirgot. Man nepatīk pa vienam, diviem, trijiem, jo tas ir laiks. Viņi nesaprot, ka man tas laiks paiet, lai aizietu stādiņus sarakt. Un tad man tas klients piezvana, lai es iesaiņoju viņus vēl skaisti, jo viņš viņus dāvināšot. Un viņš tagad atbrauc pakaļ. Es biju kastītē ielikusi, aplējusi, ielikusi maisiņā, lai tas viss mašīnā neizkrīt. Viņš laikam bija iedomājies, ka būs bante un tur, nezinu, vēl puķu pušķis blakus.

Viņš saka: “Es taču jums palūdzu iesaiņot smuki!” Es atbildēju, ka atvainojos, jo viņš pasūtīja stādiņus, kuri maksā trīs eiro. Viņš atbrauc uzvalkā, ar džipu un saka: ”Jā, pa trīs eiro, un es palūdzu tos smuki iesaiņot. Ja jūs nevarat normāli izpildīt cilvēku pasūtījumus, tad ko vispār tos stādus piedāvājat?” Un tādu cilvēku ir daudz.

Piemēram, klients saka – piegādājiet man uz Rīgu. Es gribu desmit stādus! Sajūta ir riebīga. Es agrāk mēģināju pierādīt kaut ko, attaisnoties, bet tad es sapratu, ka tas man paņem tik daudz enerģijas. Pēc tam seko krišanas periodi.

Nedēļu man ir slikti, man ir problēmas ar asinsspiedienu, man ir slikti ar sirdi, man jāsauc ātrie. Es sapratu, ka tos cilvēkus nevar pārliecināt par pretējo, jo viņiem ir tāda domāšana. Viņiem tiešām ir tāda domāšana, tā pat nav izlaidība. Viņi vienkārši domā, ka citiem, visiem iedeva, visiem ir, bet kāpēc visi viņu apbižo un viņam nav? Viņi tiešām tā domā, ka tas nav tāpēc, ka viņi paši neko nedara, bet, ka viņam arī bija jābūt tā. Viņš pats cīnās ar to, kāpēc viņam nedod. Kāpēc Agnesei ir un kāpēc viņa man nevar iedot? Man ir rakstījuši privāti, lai es iedodu naudu. Divus tūkstošus eiro. Es jau arī mēģinu palīdzēt cilvēkiem, cik es varu, bet es arī apzinos, ka man ir bērni, man arī ir ģimene un es nevaru atdot visu. Man jāiegulda arī saimniecībā. Un ar visu to, ko tu esi devis, tu tik un tā paliec slikts!“

Agnese bijusi pat gatava vērsties Valsts policijā par sociālajos tīklos izteiktiem dzīvības draudiem, par personas un cieņas aizskaršanu. Bet šīs personas pažēlojusi, kas ir Agneses stilā. Viņa uzskata, ka “heiteri” un skauģi ir tiešām nelaimīgi ļaudis.

“Man draudēja publiski, ar atklātu seju sociālajos tīklos, ka mani izkropļos. Tas nav tā, ka cilvēks bez bildes, kaut kur kaut ko dara, bet zināms cilvēks draudēja sakropļot manu ķermeni un seju. Protams, ka es varu vērsties atbildīgajās iestādēs, man ir ļoti tīra biogrāfija. Man nav problēmu uzrakstīt iesniegumus. Es domāju, ka tie tiktu arī izskatīti.“

“Jaunapšenieku” saimniece atklāj arī vēl kādu, latviešiem ļoti raksturīgu uzvedības niansi: “Mani agrākie jaunības “draugi”. Man vairs nav neviena, jo es pārstāju maksāt kaut ko, aicināt uz visām glaunajām ballēm, visur uzstāties, jo, protams, es vienmēr biju zemnieka meita…. Tad viņi visi pazuda. Nav vairs neviena!“

Agnese savos 40 gados ir pieredzējusi daudz vairāk nekā citi ļaudis visas savas dzīves laikā, jo viņa mērķtiecīgi virzās savu sapņu virzienā. Viņa ar zobiem un nagiem cīnīsies par savas ģimenes labklājību un atklāti runās par ļaunu cilvēku “mēlēm”. Viņai nav pieņemama šāda līdzcilvēku attieksme. Tajā pašā laikā Agnese no vietējā sociālā dienesta nule saņēmusi arī apbalvojumu par atbalstu trūcīgiem cilvēkiem. Uzņēmēja, negaidot ne atlīdzības ne apbalvojumus, ziedojusi pašas audzētos dārzeņus, augļus, ogas. Ziemassvētkos arī vairāk nekā simts ievārījumu burciņas, cidonijas medū, jo viņa saprot, ka pašvaldībai to līdzekļu ir tik, cik ir.

Tikmēr daļa sabiedrības šo sievieti turpina apliet ar verbāliem mēsliem tikai tāpēc, ka viņa dara, bet viņa būs augstāka par visām šīm negācijām, piedos un turpinās rušināties savā saimniecībā un palīdzēt citiem.

“Daudzi saka, ka es esmu spēcīga, ka es esmu forša, feina, bet es vienmēr saku, ka tādu mani izaudzināja mani vecāki. Man bija fantastiska mamma un tētis ar tādu raksturu kā man. Es negribu, lai man kaut ko dod par velti. Es visu dzīvē gribu sasniegt pati. Tikai un vienīgi pati!”
@agnesbeautyroom♬ Austošas Saules Dziesma – Dārdi

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.