Skolotāja, kas iedvesmo 0
“Skolotāja Laura prot iedvesmot mūs uzdrīkstēties un uzņemties savām rokām pagatavot visneiedomājamākās lietas.” Tik skaisti par Staiceles vidusskolas mājturības, mājsaimniecības un vizuālās mākslas skolotāju Lauru Priekuli visu skolas skolēnu vārdā rakstīja 12. klases skolniece Evelīna Pēce, kura skolotāju nodēvējusi arī par “skolas radošo dvēselīti”.
Pateicoties šai vēstulei, kurā par L. Priekuli teikti daudzi atzinīgi vārdi, jaunā pedagoģe kļuva par laureāti Latvijas Izglītības fonda un “Latvijas Avīzes” rīkotajā konkursā “Jaunais skolotājs”.
Skolēnu padomdevēja
Staiceles vidusskolā Laura strādā jau trešo gadu. Viņa atgriezusies mājās, jo pati mācījusies šajā skolā, turklāt te joprojām sākumskolēnus māca Lauras mamma.
Studēt mājturību un mājsaimniecību Latvijas Lauksaimniecības universitātē Laura nolēma tāpēc, ka patika rokdarbi. “Nekas cits mani toreiz neinteresēja,” viņa atceras. Staiceles vidusskolā Laura bija praksē no universitātes, pēc tam vadīja zīda apgleznošanas pulciņu. Taču galu galā devās uz Valmieru, lai strādātu reklāmas jomā. Tomēr, kad pavērās iespēja strādāt dzimtajā skolā, atgriezās Staicelē. “Pat īsti nemāku pateikt, kāpēc atnācu uz skolu. Vēlējos pamēģināt un daudz ko bērniem iemācīt,” teic Laura, kura skolēniem māca ļoti daudz: ne tikai adīt, šūt un gatavot, bet arī batikot apģērbu, veidot ziedus no kreppapīra, pērļot, dekupēt un pat atjaunot mēbeles. Ar skolotājas palīdzību 12. klases skolniece Rūta Kažoka uzvarēja valsts mēroga rokdarbu konkursā, izveidojot lampas kupolu no pieclitru pudeles un plastmasas karotītēm bez kāta. Redakcijai sūtītajā vēstulē L. Priekule slavēta arī par to, ka skolotāja nekad neatsaka padomu arī ārpus stundām. Viņai var jautāt gan par traipu tīrīšanu, gan referātu noformēšanu dažādos mācību priekšmetos.
Skolotājas darbā Laurai patīk tieši tas, ka ir iespēja skolēniem iemācīt ko jaunu, kā arī bērnu prieks, ja izdodas noorganizēt kādu jauku pasākumu. Taču Laura arī atzīst, ka uzņēmusies smagu darbu. Viņasprāt, visgrūtākais pedagoga darbā ir saprasties ar pusaudžiem:
“Viņiem ir savs skaidrs spriedums par daudzām lietām, motivēt un ieintriģēt viņus stundās darboties tomēr ir diezgan grūti. Saka, piemēram, ka netamborēs neparko, jo visu var nopirkt veikalā. Neraugoties uz to, vismaz pagaidām nenožēloju, ka nolēmu strādāt skolā.”
Laura novērojusi, ka meitenēm mājturības stundās visvairāk patīk gatavot ēst. Dažas mūsdienu jaunietes tomēr spēj aizrauties arī ar adīšanu, tamborēšanu, izšūšanu. Senos rokdarbus jaunieši izmanto arī mūsdienīgu darbu radīšanai. Piemēram, viena skolniece izšuvusi lielisku spilvenu ar hokeja komandas “Dinamo” logo, bet cita šo logo spilvenā izadījusi.
“Laura ir skaista, jauna, sirsnīga un šarmanta kā skolotāja, prot piesaistīt ar savu optimismu un īpašo dzīves skatījumu, jo apveltīta ar lielisku humora izjūtu, lai gan tajā pašā laikā ir stingra, prasīga attiecībā pret mums, klasē darāmo un mājasdarbiem,” teikts Evelīnas vēstulē.
2011. gadā skolēnu pašpārvalde veikusi aptauju skolēnu vidū un Lauras valstība – mājturības kabinets – atzīts par vismājīgāko. Te vienmēr patīkami ienākt omulīgās, radošās atmosfēras dēļ. Kabinetā uz palodzēm zied daudzkrāsainas pelargonijas, telpu rotā pašdarināti dekori.
Īstās mājas dzimtajā zemē
Laura no citiem skolotājiem atšķiras arī ar netradicionālām metodēm stundās. Piemēram, ja ir labi laika apstākļi, skolēni zīmēt dodas laukā. Mājsaimniecība vidusskolas klasēm ir “tāds brīvāks priekšmets”, tāpēc skolotāja ar jauniešiem runā ne tikai par mājsaimniecības jautājumiem, bet arī par dzīvi: kā izvēlēties, ko darīt pēc skolas, vai un kur vērts studēt. Vēstulē redakcijai bija teikts, ka skolotāja Laura “rāda mums priekšzīmi – jebkurš pēc augstskolas beigšanas var atgriezties savā dzimtajā pilsētā, lai tajā strādātu. Par to skolotāja Laura ar mums runājas – kā palikt Latvijā, nebraukt prom peļņā, ja nu vien ļoti gribas pasauli apskatīt, bet īstajām mājām jābūt savā dzimtajā zemē.”
Jau otro gadu Laura ir arī klases audzinātāja. “Viņas bērni” ir 6. klase, kurā ir 14 puiši un tikai trīs meitenes. Puišu pārsvars klasē nozīmē to, ka ekskursijas uz Rīgu tiek pieskaņotas “Dinamo” spēļu grafikam, jo puikas ļoti vēlas doties uz hokeju ar visu klasi un skolotāju. Kopā ar audzināmajiem Laura arī dodas pārgājienos, kā arī apmeklē futbola spēles, kurās spēlē klases puikas. Bērni šogad ierosināja piedalīties arī ZZ čempionātā. “Man patīk, ka viņi izrāda iniciatīvu, jo reti kurš mūsdienās pats uzņemas kaut ko darīt,” teic skolotāja. Divas dienas pirms mūsu ciemošanās Staicelē Laura kopā ar audzināmo klasi bija nakšņojusi skolā, jo sestklasniekiem bija klases vakars un viņi vēlējās arī nakti pārlaist skolā. Uz grīdas nevajadzēja gulēt, jo skolā notiek arī nometnes, tāpēc te ir gultas.
Bet ko skolotāja Priekule domā par vecāku izteiktajām pretenzijām tiesībsargam par to, ka vizuālā māksla un mājturība ir vecāku kabatai “visdārgākie” priekšmeti, jo mākslai jāpērk krāsas, bet mājturībā – dzija, pārtikas produkti utt.? “Ieguldījumus, protams, šie mācību priekšmeti prasa. Taču visi šie darbiņi, ko skolā radām, taču paliek skolēnam. Ja skolēns uzada sev zeķes, kāpēc lai materiālu dotu skola? Ja darbiņš paliktu skolai, skolēnam trūktu motivācijas kārtīgi pie tā piestrādāt.”
Par pedagogu zemo algu Laura nesūdzas: “Protams, alga varētu būt lielāka, taču neteikšu arī, ka tā būtu ļoti maza jo sevišķi uz vispārējā algu fona te, ārpus Rīgas. Pagaidām mani alga apmierina, tā ir manai situācijai atbilstoša.”
Kad runājam par nākotnes plāniem, Laura atzīst, ka varētu no skolas tomēr arī aiziet – vismaz uz laiku, “lai redzētu, kas notiek ārpus skolas; pēc tam ar jaunu iedvesmu varētu atgriezties skolā un meklēt kādas jaunas darba metodes”. Laura uzskata – ik pa laikam vajag kaut ko dzīvē mainīt, lai neieslīgtu rutīnā. Citu darbu meklēt diemžēl varētu likt arī dažu bezkaunīgu skolēnu attieksme pret mācībām un skolotājiem.
Brīvajā laikā konkursa laureāte apmeklē projektu rakstīšanas kursus, lasa grāmatas un gatavo dāvanas tuviniekiem un draugiem, jo parasti tās nepērk, bet darina savām rokām, piemēram, rotas.
