Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. maijs, 2016
Drukāt

Spriedumu gaidot

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Protestētāji ar plakātiem "Aizstāvēsim trauksmes cēlājus" pie Luksemburgas tiesas ēkas, kurā notika prāva pret dokumentu noplūdinātājiem – bijušajiem auditoriem Antuānu Deltūru un Rafaelu Alē.

Vai spriedums būs attaisnojošs? Tāds ir galvenais vēl atlikušais juridiskais jautājums tiesas prāvā Luksemburgā, kur tiek izskatīta apsūdzība pret trauksmes cēlājiem Antuānu Deltūru un Rafaelu Alē, kā arī franču žurnālistu Eduāru Perēnu. Viņu attaisnošana šajā ar “LuxLeaks” skandālu saistītajā lietā (sk. publikāciju 29. aprīļa numurā) būtu zināms, daudzuprāt, pat vēsturisks precedents Eiropas tiesu praksē. Atbilde ir gaidāma nākamajā mēnesī. Politiskas dabas jautājumu, kas tiek uzdoti prāvas sakarā, ir vairāk.

 

Tomēr likumpārkāpēji…

Vai Eiropas Savienības dalībvalstīs spēkā esošie tiesību akti un to interpretācija atbilst ES vismaz vārdos paustajai politiskajai gribai apkarot izvairīšanos no nodokļu nomaksas un aizstāvēt nodokļu apiešanas shēmu atmaskotājus? Konkrētajā gadījumā bijušo finanšu pakalpojumu firmas “PriceWaterhouseCoopers” (“PwC”) auditoru Deltūra un Alē rokās nonāca dokumenti par masveidā piekoptu lielo daudznacionālo uzņēmumu nodokļu “optimizāciju”, ko īstenoja, izmantojot “PwC” starpniecību (pastāv vēl neskaitāmi citi attiecīgajā jomā specializējušies kantori).

Dokumenti atklāja arī Luksemburgas valsts iestāžu labvēlību, kas ļauj šiem bagātajiem uzņēmumiem pilnīgi vai daļēji izbēgt no nodokļiem tajās valstīs, kur tie pārsvarā gūst peļņu. Tādējādi “LuxLeaks” figurējušās apmēram 350 daudznacionālās kompānijas ieekonomēja miljardus. Saskaņā ar likuma burtu “optimizācija” nav prettiesiska darbība, toties tāda var būt konfidenciālas informācijas celšana gaismā. Tāpēc apsūdzības uzturētājs jeb prokurors traktēja Deltūra un Alē rīcību kā “zādzību” un “komercnoslēpuma” un “profesionālā noslēpuma” izpaušanu, par ko pieprasīja abu ietupināšanu uz astoņpadsmit mēnešiem un naudassodu, gan pieļaudams arī nosacītu sodīšanu, savukārt Francijas televīzijas žurnālistam Perēnam – naudassodu.

 

Atbalsis

Līdz maija vidum ritējušās tiesas debates piesaistīja vispārēju uzmanību, lai gan pati prāva nereti tika dēvēta par absurdu. Un, kā var viegli iedomāties, prokurora prasības izraisīja diezgan skarbu reakciju, jo plašas sabiedrības uztverē apsūdzība drīzāk būtu izvirzāma pret shēmotājiem.

Luksemburgas valdība, protams, nekomentē prāvas gaitu, kura tomēr rosina uzskatu sadursmes par Lielhercogistei nepatīkamām tēmām. Tostarp par “fiskālo optimizāciju”, ko premjers Ksavjē Betels aizstāv kā visnotaļ legālu un valstij vajadzīgu biznesu. Savukārt sabiedriskā kārtā izveidotā komiteja solidaritātei ar tiesājamajiem nosūtīja Betelam atklātu vēstuli, kurā apgalvo gluži pretējo.

Tiesas prāva ir ļoti neērts fons valdības jau 2014. gadā “LuxLeaks” sakarā izsludinātajam valsts tēla uzspodrināšanas plānam (t. s. “Nation branding”) ar mērķi dažādās jomās veicināt Luksemburgas pievilcību, kas pēdējā laikā stipri cieš no skandālu radītā trokšņa. Betels uzskata, ka valsts nereti tiek nomelnota un, kā viņš reiz sacīja, “vazāta pa mēsliem”, ko nedrīkst pieļaut. Taču valdības plānos nebūt neietilpst atteikties no naudas piesaistīšanas valsts finanšu sektoram, un jārēķinās, ka tiesas procesam seko līdzi arī esošie un potenciālie investori…

 

Emocijas

No otras puses – “LuxLeaks” un arī “Panamas dokumentu” kontekstā patiešām pastāv tendence iztēlot Luksemburgu par vienu no galvenajiem grēkāžiem ES eksistenciālajā krīzē. Par to liecina, piemēram, nesen izdotā Francijas eirodeputātes zaļo politiķes Evas Žolī grāmata, kas veltīta Lielhercogistes ilggadējam premjeram, tagadējam Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Žanam Klodam Junkeram. Sacerējuma būtību izsaka nosaukums – “Vilks aitu aplokā”. Žolī savulaik bija diezgan pazīstama izmeklēšanas tiesnese, kam vajadzētu norādīt uz viņas objektivitāti, taču grāmata tiek pamatoti kritizēta, jo tā vairāk atgādina nevis izsvērtu analīzi, bet žults izgāšanu: Junkers iemieso Eiropas institūciju bezspēcību iepretī finansistu “hiperšķirai” un pielāgošanos viņa kādreiz vadītās valsts ultraliberālismam. Pārāk vienkāršots secinājums, kas īsti neatklāj, kāpēc Luksemburga izrādījās t. s. agresīvās nodokļu plānošanas epicentrā, un citu politisko spēlētāju un pirmām kārtām ES lielvalstu lomu šajā procesā.

Kā zināms, pašreizējā Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments atšķirībā no saviem priekštečiem un arī atšķirībā no ES dalībvalstu samērā atturīgās nostājas tomēr tiecas iegrožot rausēju agresivitāti, iestājoties par nodokļu politikas pārredzamību un publiskumu. Tas nenoliedzami ir Deltūra un domubiedru nopelns. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības aktīvisti prāvas pirmajā dienā viņu uzņēma ar saukli: “Paldies, Antuān!” Bet, uzstājoties tiesas debašu noslēgumā, viņa advokāts Viljams Burdons aicināja tiesnešus “nenokavēt tikšanos ar vēsturi”, proti, pasludināt apsūdzētos par attaisnotiem, jo lēmums būs nozīmīgs “visai Eiropai” un kalpos par “vad­uguni trauksmes cēlājiem 21. gadsimtā”.

Atbilstoši lēmumi tiek gaidīti arī no Eiropas politiķiem – lai sabiedrības interešu aizstāvjiem nenāktos sēdēt uz apsūdzēto sola un lai ES valstu kasēm ik gadus neplūstu garām milzu summas, ko varētu izlietot šīs pašas sabiedrības interesēs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+