Spriedze. Radošais nemiers un jaunība 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 29. maijam apskatāma izstāde “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III”.
Tā iepazīstina ar 18 jauniem vārdiem – māksliniekiem, kas nesen absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju. Daži jau ir paspējuši pieteikt sevi ar personālizstādēm, daļa turpina studijas Latvijā vai ārzemēs. Izstādes uzdevums: iepazīstināt, kā strādā un kas interesē pašu jaunāko Latvijas mākslinieku paaudzi, kuras radošajā praksē nozīmīga vieta ir glezniecībai. Ar spriedzi var apzīmēt gan pašreizējo globālo apdraudētības izjūtu, gan tās cīņas, kuras izcīnām paši ar sevi. Jebkurš radīšanas process nereti ir trauksmains, meklējumu un sasprindzinājuma pilns. Spriedze piestāv radošam nemieram, savas vietas, valodas un piederības meklējumiem. Tātad – jaunībai, un tas viss jūtams izstādē. Pirmā izstāde, kas aizsāka jauno glezniecības talantu uztaustīšanu, bija “Candy Bomber / Našķu bumba” 2007. gadā, bet otrā ar nosaukumu “Pilsētasbērni / Urbanchildren” norisinājās 2010. gadā.
Atšķirībā no iepriekšējām izstādēm “Spriedze” ir mazāk piesaistīta tēmai un centieniem uzrādīt kopīgas tendences vai interešu virzienus, un tas ir labi – mākslinieki izstādē ieraugāmi kā individuāli un konceptuāli domājoši cilvēki. Protams, viņus vieno līdzīga akadēmiskā pieredze.
“Arsenāla” divas zāles iekārtotas atšķirīgi. Pirmā apmeklētāju sagaida ar aptumšotām sienām un darbiem, kuri uzreiz vedina ieraudzīt un sajust spriedzei tuvas izjūtas, veicināt domāšanu un jautājumu uzdošanu. Atis Izands radījis gleznu ciklu – ainaviskas kompozīcijas pelēcīgā un gleznieciski niansētā kolorītā, kurās parādās simbolisma valodai tuvi elementi, kas vēsta par grūti izskaidrojamu apdraudētības izjūtu. Blakus – Edgara Soprāna darbi, kuros ainavas vietā ir arhitektūras elementi. Tās ir telpiski ietilpīgas un ģeometriski konstruētas kompozīcijas, kurās dominē cilvēka radīti, industriāli elementi – dabas pretmeti.
Zanes Veldres glezniecība savukārt ir nosacīti abstrakta un gleznieciski izteiksmīga. Dinamika un sasprindzinājums viņas darbos ir nolasāms kompozīcijā un kolorītā.
Tumšā zāle iekārtota simetriski, un tās centrā viens no monumentālākajiem darbiem – Vitalija Staņislavska deviņus metrus augstā plēves glezna. Raisot tiešas asociācijas ar altāri, darbs arī pārbauda skatītāja priekšstatus par glezniecību kā tādu – šeit nav audekla un eļļas vai akrila krāsas, taču ir glezniecība. Turpat blakus aplūkojamie Mētras Saberovas darbi aicina skatītāju uz interakciju. Māksliniece, citējot mākslas vēsturē kanoniska darba motīvu, nesaudzīgi norāda uz Latvijas sabiedrībā aktuālām problēmām. Viņu interesē diskusija – līdzās ir iespēja ar krītiņiem atstāt vēstījumu uz sienas vai arī uzzīmēt mākslinieces portretu. Pirmajā zālē ir arī Zīles Ziemeles darbi, kas apliecina specifisku, uz būtiskām ikdienas niansēm vērstu skatījumu, kam piemīt tikko nojaušama garīga dimensija. Savukārt Klāvs Loris radījis lielformāta kompozīciju “Cilvēks kronē Ego” – vizionāru, daudzslāņainu darbu. Pirmās zāles spriedzi noslēdz Magones Boleiko durstīgo kaktusu sērija.
Izstādes otrā zāle ir pilna gaismas, un šeit jūtami līdzsvara meklējumi. Gan formāli, gan saturiski te novērojama tiekšanās pēc spriedzes pretmeta – harmonijas. Zāles centrā Raita Hroloviča darbs “Bedre” – vērienīga telpiska konstrukcija, kas apliecina glezniecības dzīvotspēju ne tikai plaknē, bet arī telpā. Tāpat kā citi “Spriedzes” autori, R. Hrolovičs apliecina glezniecības aktualitāti un spēju saplūdināt dažādus izteiksmes līdzekļus spēcīga mākslas darba radīšanai, neuztverot glezniecību, grafiku, instalāciju kā ierobežojošas kategorijas. Arī Sandras Strēles vēstījumā glezniecība un instalācija ir viens veselums.
Zanes Tučas gleznas aicina ieraudzīt fotoreālisma tradīcijas transformācijas. Kā katalogā vēstījusi autore, darbos sastopas viss pieredzētais, iedomātais un ilgotais. Vienā ainavā šie dažādie laiki satiekas un pārklājas viens virs otra kā nospiedumi.
Iluzoras ainavas, acumirkļa uzplaiksnījumu fiksējumi raksturo Paulas Zariņas glezniecību, ko viņa nosaukusi par savu maģisko reālismu. Līdzīgi, taču ar daudz formālāku interesi par gleznieciskumu strādā Armands Kanaviņš.
Nosacītas līdzības saskatāmas to mākslinieku darbos, kurus interesē lineārs zīmējums. Māra Brīvere glezno atmosfēriskas, lakoniskas kompozīcijas, kurās dominē zīmējuma elementi. Attēls un jau pieminētie harmonijas meklējumi raksturo Laimdotas Steķes darbus – mazas filigrānas atmiņu nospiedumu kompozīcijas tieši uz izstāžu zāles sienas.
Linda Vidgorčika savukārt runā par izmainīto dabu un cilvēku tiekšanos atgriezties pie visa dabiskā. Tas nav naivs sapnis par ekoloģiju, bet racionāls skatījums un piedāvājums – mākslīgi no jauna radīt to, kas ir zudis.
Izstādē tiek demonstrēta filma – kuratore Diāna Barčevska izvaicājusi eksponēto darbu autorus. Tās ir īsas sarunas par būtisko, un tajās vērts ieklausīties. Autori intervijās atklājas kā radoši un intelektuāli aktīvas personības, un gandrīz visi apliecina, ka glezniecība viņiem ir iekšēja nepieciešamība. Viņi stāsta par savu pieredzi un interesēm, daloties arī redzējumā par to, kādas ir Latvijas mākslas izglītības stiprās un vājās puses. Un vēl: “Māksla ir brīnišķīga,” sarunā atklāj gleznotāja Zane Tuča.
