Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. maijs, 2014
Drukāt

Šrilanka, kur auglība dabā un cilvēkos

Foto no M. Libekas personiskā arhīvaFoto no M. Libekas personiskā arhīva

Raksta autores nepiepildītais sapnis par daudzbērnu ģimeni. Šrilankā ģimene sākas ar trim bērniem.

Nalaka ir pirmais cilvēks, ar kuru iepazīstos, sperot kāju uz Šrilankas jeb, tulkojumā, Svētās zemes. Viņš ir norīkots par manu pavadoni, un, spiežot viens otram roku, sāku spicēt ausis, lai uztvertu Dienvidāzijas valstīm raksturīgo dīvaino anglisko izrunu. Bet velti, jo Nalaka, izrādās, ir apguvis krievu valodu, mācīdamies ekonomiku universitātē Baltkrievijā.

Trīs stundas ir jāpavada Nalakas atsūtītajā busiņā, lai nokļūtu pie dabas krūts salas vidienē Sigīrijā. Kustamies ar ātrumu 50 kilometri stundā, jo ātrāk nav iespējams pabraukt blīvās apdzīvotības dēļ – tiklīdz esam izbraukuši no vienas pilsētiņas un šķiet, ka tūdaļ busiņš uzņems ātrumu, tā atkal stop, jo sākas nākamā ar cilvēkiem piepildītā vieta. Iedomājieties, kā būtu, ja Latvijā, kura ir tikpat liela kā Šrilanka, dzīvotu nevis divi miljoni, bet gan 21 miljons cilvēku, kā tas ir šajā Indijas okeāna salā, kur ģimene sākas nevis ar vienu, bet ar trim bērniem.

Mēs iznīkstam dēļ aukstuma dabā un attiecībās, bet šrilankiešiem demogrāfijā palīdz tropu un subtropu auglīgais klimats, kas atver vaļā visus enerģijas mezglus un veicina nodošanos mīlas priekiem. Pasteigšos notikumiem priekšā un pastāstīšu, ka ājurvēdas ārsti nespēja beigt brīnīties, uzzinot, ka Latvijā ir diezgan labs noiets ķīmiski sintezētajai viagrai, kura, viņuprāt, ir kā zibens spēriens pa visiem iekšējiem orgāniem. Ja nu gadās, ka arī pašiem šrilankiešiem vajagot kādu stimulatoru romantisko vēlmju veicināšanai, tad tikai un vienīgi tiekot dzerta dabiskā viagra jeb afrodiziaks, kur viena no galvenajām sastāvdaļām ir sarkanais ananass. Pusi tējkarotes šīs mikstūras lieto rītos un vakaros, uzdzerot siltu ūdeni, un orgāni strādājot kā pulkstenis.

Pie Sigīrijas karaļa


Ārā ir ļoti karsts – temperatūra pārsniedz 30 grādus, bet mani tas nesatrauc ne vismazākajā mērā, jo vēlos kārtīgi sasildīties un pasvīst, kāpjot vienā no ievērojamākajām Šrilankas vietām – UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ierakstītajā Sigīrijas klintī –, lai apskatītos, kā 18 valdīšanas gadus dzīvojis un izklaidējies karalis Kasapa.

Pirms lielā 200 metru kāpiena, lai sasniegtu mūsu ēras piektajā gadsimtā celto pili, apskatu pie klints izveidoto milzīgo parku, kur reiz bijuši ūdensbaseini ar strūklakām un kur, kā stāsta Nalaka, izklaidējušās Kasapas galmadāmas – sievietes ar gracioziem augumiem, krūtīm tik tvirtām kā vidēja izmēra arbūzi, jo caurām dienām bijis jāstaigā puskailām, un to nevar darīt, ja neesi pievilcīga. Par laimi, uz karaļa pils vietu nav jārāpjas pa klinti, bet var uzkāpt pa kāpnēm, pa ceļam apskatot freskas ar šīm debešķīgajām jaunavām. Tiesa, no 500 freskām līdz mūsdienām saglabājušās tikai dažas, bet ļoti labā kvalitātē.

No klints monolīta paveras brīnišķīga ainava, un nav neiespējami iztēloties, kā izskatījušās pils telpas, jo ir saglabājies gan karaļa tronis, gan arī fragmenti no guļamistabas, no kuras paveras visbrīnišķīgākais saulriets Šrilankā. Pretī tronim, tikai zemāk, atrodas kaut kas līdzīgs skatuvei, kur daiļās dāmas dejojušas un spēlējušas teātri.

Kāpjot lejā pa Lauvas ķepu kāpnēm, nedrīkst skaļi trokšņot, jo šeit mīt savvaļas lapsenes, kam, kā stāsta Nalaka, nepatīk, ka tūristi tās traucē. Tāpēc apklustu.

Māras koks un citi


Trīsdesmit grādu karstumā nav ne mazākās vēlēšanās elpot pilsētas putekļus, tāpēc no visas sirds baudu dabu, staigājot pa karalisko botānisko dārzu Peradenijā, kas ir lielākais Dienvidaustrumu Āzijā. Salas iedzīvotāji ar pirmo piegājienu atceras manu vārdu, jo salā aug koks, ko dēvē par māru. Nalaka man to parāda botāniskajā dārzā – patiešām cēls, izpletis savu žuburu tāpat kā padzīvojis Latvijas ozols.

Karaliskā dārza vēsture sākas 14. gadsimtā, kad Vikramabahu III šeit izveidoja karalisko rezidenci. Tas ir milzīgs – 150 akri, un tajā var ieraudzīt 4000 dažādus kokus, augus un puķes, vairāk nekā 300 orhideju veidu… Stāvu pie gigantiskās palmas, kas dzīvo 40 gadus un zied tikai reizi mūžā, aplūkoju koku, ko sauc par lielgabala lodi, jo tam uz stumbra aug lodēm līdzīgi lieli apaļi veidojumi, ar tiem Šrilankas iekarotāji holandieši šāvuši no lielgabaliem uz ienaidnieku britu kuģiem, kas arī kāroja pēc šīs skaistās un auglīgās salas. Tagad zinu, kāds izskatās pats smagākais koks pasaulē – signum vital…

Braucot pa Šrilankas ceļiem, ik pa laikam iznirst kāda lielāka vai mazāka Budas statuja. Salā apmēram 70% iedzīvotāju ir budisti, un Buda viņus modri vēro, ne tikai atrazdamies vertikālā, bet arī horizontālā stāvoklī ar puspievērtām acīm, par ko pārliecinājos klints alu templī Dambullā. Bija tāda sajūta, ka viņš mani vēro ne tikai tur, bet visu ceļojuma laiku, un, kas to lai zina, varbūt to turpina darīt joprojām. Templi, kas dibināts pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras, veido piecas alas, un tas ir slavens ar lielāko Budas statuju kolekciju salā – dažas statujas ir vairāk nekā 2000 gadu vecas.

Ceilonas tējas fabrikās


Ceļojums pa Šrilanku nav iedomājams bez slaveno Ceilonas tēju fabriku apmeklējuma. Salā to ir 700, un es nokļūstu simtgadīgā fabrikā netālu no augstkalnu pilsētas Nuvara Elija, kas atrodas salas augstākā kalna Pidurutalagala (2524 m) pakājē. Fabrikā ir diezgan daudz roku darba, un pamatā tur strādā sievietes. Agrīnajā britu koloniālajā periodā Šrilankā ražoja kafiju, nevis tēju, bet 19. gadsimta beigās kafijas plantācijām uzbruka vīruss hemileia vatatrix un tās pilnībā iznīdēja.

Tējas kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik augstu virs jūras līmeņa aug tējas krūmi – jo augstāk, jo tā labāka. Jau tad, kad salā saimniekoja angļi, viņi no Dienvidindijas savās kafijas plantācijās kā darbaspēku ieveda tamilus, kas joprojām šeit dzīvo un čakli strādā, bez vārda runas paklausot saviem speciālās formās tērptajiem uzraugiem šrilankiešiem. Nalaka stāsta, ka šie esot labie tamili, bet otri ir ekstrēmisti, kuri vēlas sagrābt salas ziemeļu un austrumu daļu, lai izveidotu savu neatkarīgu valsti, un ik pa laikam izprovocē sadursmes ar valsts bruņotajiem spēkiem.

Tik bagātīgu Ceilonas tējas izvēli es redzu pirmo reizi, un man šķiet, ka Latvijā no visas šīs bagātības nokļūst niecīga daļiņa.

Pēc cunami


Salas dienvidu kūrorts Hikaduva ir skaista, bet ļoti traģiska vieta, jo 2004. gadā tās piekrasti no zemes virsas noslaucīja cunami. Toreiz milzīgie viļņi saplosīja arī vilcienu, kas kursēja gar okeāna krastu, un bojā aizgāja 1700 cilvēku. Bieži pusdienoju krodziņā pie šrilankieša Taias, kurš ir šī traģiskā notikuma aculiecinieks, dzimis laimes krekliņā, jo paspēja ar motorizēto braucamrīku tuktuku aizbēgt no nāves. “Kad okeāns atkāpās, krasts bija pilns ar zivīm, un vietējie kopā ar tūristiem skrēja tās lasīt. Pēc dažām minūtēm cilvēku vietā bija līķi,” stāsta krodziņa saimnieks. Šī traģiskā notikuma piemiņai ar Japānas finansiālu palīdzību ir uzcelts memoriāls, kura centrā paceļas 18 metrus augsta Budas statuja – visaug­stākā Šrilankā.

Okeāna sirdī iestājas miers decembrī un janvārī, bet, tā kā es šeit esmu aprīlī, katru dienu jānostaigā neliels gabals, lai varētu izpeldēties tur, kur viļņi nevar mani nosist. Man patīk šīs pastaigas, jo ik rītu satieku zaļos jūras bruņurupučus, kuri kontaktējas ar cilvēkiem un labprāt ēd pasniegtās jūras zāles. Tiem ir rāpuļiem neraksturīgs mājas instinkts, jo viņi parasti atgriežas tur, kur izšķīlušies. Zaļie bruņurupuči var pat nopeldēt 5000 kilometru, lai no barošanās vietām nokļūtu savās dzimtajās pludmalēs.

Apkārtnē sajūtu tādu dīvainu smaku. Izrādās, Veselības ministrija salas dienviddaļā izsludinājusi moskītu vairošanās vietu iznīcināšanas nedēļu, lai novērstu saslimšanu ar denges drudzi. Visu nedēļu mirs tropu drudža izraisītāji dzēlējodi, jo nedrīkst taču pieļaut, ka tie lidinās pa dārgakmeņu, tējas, tekstila, ūdensrožu un tūrisma zemi.

Fakti


Šrilanka atrodas Dienvidaustrumu Āzijā.

Neatkarību no britiem ieguvusi 1948. gadā.

Salas nosaukums līdz 1972. gadam: Ceilona; galvaspilsēta Kolombo.

Naudas vienība: Šrilankas rūpija.

Oficiālās valodas: singāļu un tamilu.

Etniskais sastāvs: singāļi, tamili, malajieši, mauri, vedi, birģeri.

Bezmaksas medicīna un izglītība.

Iecienītākais sporta veids – krikets.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+