Komentāri

Artis Drēziņš: Sunim – suņa, cilvēkam – cilvēka vieta 69

Foto-Shutterstock

Biķernieku mežā notikušais konflikts starp skrējēju Stradiņu un “Ghetto Games” darbinieku Elbakjanu plaši atspoguļots saziņas līdzekļos. Pirmais atšaudījies no suņa ar kaujas pistoli, otrais “sašņorējis” un piekāvis skrējēju par, viņaprāt, nepamatotu ieroča lietošanu. Sabiedrības domas par to, kurš rīkojies pareizi vai nepareizi, dalās. Likumsargi noskaidro notikušā detaļas.

Bet pat tagad varu izdarīt vienu skaidru secinājumu. Tas balstās uz paša pieredzi, nevis teoriju. Kopš 1987. gada esmu noskrējis vismaz 50 000 km, lielākoties Pierīgā un Rīgā, esmu vicojis arī pa Biķernieku mežu. Pa šiem gadiem agresiju, uzbrukumus no suņiem esmu sastapis vairākus desmitus reižu, sakosts un bijis bīstamās situācijās reizes desmit. Ir bijušas situācijas, kad suņi un viņu saimnieki bijuši tik agresīvi, nekaunīgi, ka – ja bijusi pistole, es arī būtu šāvis… Pēdējoreiz agresiju no vācu aitu šķirnes suņa izbaudīju Ķekavā tajā pašā dienā, kad risinājās notikumi Biķernieku mežā. Stāstu grāmatu varētu sarakstīt par saviem skrējēja piedzīvojumiem ar suņiem. Vienlaikus desmit gadus esmu arī suņa īpašnieks. Pirmo suni pat atradu skrienot pamestu mežā. Bieži rikšoju kopā ar suni, kurš vienmēr (!) ir pavadā. Tā ka varu palūkoties uz situāciju arī no suņa saimnieka puses.

Galvenais secinājums: lai arī cik mīļš ir suns, sunim ir suņa vieta, cilvēkam – cilvēka, izņemot gadījumus, kad suns aizstāv savu saimnieku no reālām briesmām! Lai arī ko saka likumi un noteikumi par suņa lielumu, atrašanos vienā vai otrā sabiedriskā vietā (starp citu, arī privātā teritorijā, ja tajā esmu ieaicināts vai kādu labticīgu iemeslu dēļ iegājis) ar vai bez pavadas, uzpurņa, cilvēkam ir likumīgas tiesības aizstāvēties no suņa, ja viņš sajūt briesmas, līdz pat ieroča izmantošanai. Man arī skrienot vienmēr tāds ir līdzi: saliekamais nazis. Un ir arī noderējis. Jo briesmas ir reālas. To zinu ne tikai no savas pieredzes. Policijas ziņojumi liecina, ka faktiski nav dienas, kad Latvijā netiek sakosti cilvēki. Sakropļotas bērnu sejas, norauti skalpi, līdz asinīm sakosti sirmgalvji, pat daži nāves gadījumi! Vai suņu tiesību vārdā?

Kad 90. gados dzīvoju Ķengaragā, burtiski katrs trešais krosiņš bija sastapšanās ar suni, kas uzbrūk, – tajā laikā īpaši bija modē agresīvas šķirnes un staidzināšana bez pavadas. Skriešanai gatavojos kā karam. Līdz pistolei gan neaizdomājos. Tāpēc neesmu sajūsmā, ka Stradiņš skrien ar kaujas pistoli, bet vienlaikus saprotu viņa motīvus. Stradiņa rīcību ar ieroci vērtēs policija. Arī Elbakjana rīcību. Lai man piedod Elbakjans, simpātijas pret viņu nejūtu. Arī par to, ka medijiem tika iedotas sagūstītā un līdz asinīm piekautā Stradiņa fotogrāfijas – tās ir viņa cieņu pazemojošas, un par to vien draud atbildība.

Es skrienu katru dienu, un man arī ir pazemojoši, ka katrā kilometrā, aiz katra pagrieziena mežā, apdzīvotā, neapdzīvotā vietā jāgaida suņa uzbrukums. Atrunas: “Mans sunītis jau parasti nekož”; “Nevajag te skriet”; “Vai tad suni nevar mežā palaist vaļā?”; “Jūs suni nobiedējāt” un tamlīdzīgas. Iztieku ar stiprām lamām, akmeņiem, koka gabaliem, nazi un drosmi stāties pretim sunim (ja pagriezīsi muguru un bēgsi – noteikti iekodīs!). Dažas reizes ir bijis par mata tiesu līdz fiziskam kontaktam ar suņa saimnieku (pēc viņa iniciatīvas), taču līdz šim viss beidzies laimīgi. Tādu, kuri atvainojušies, ir mazākums.

LA.lv