Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. novembris, 2013
Drukāt

Uzvaras pieminekļa jautājumā Latvijas rokas ir saistītas
 (24)

Foto - LETAFoto - LETA

Ārlietu ministrijas preses sekretārs Kārlis Eihenbaums, reaģējot uz vairāk nekā 10 tūkstošu Latvijas pilsoņu parakstīto iniciatīvu demontēt padomju uzvaras pieminekli Rīgā, Pārdaugavā, norādījis, ka tā rīkoties neļauj 1994. gadā slēgtā Latvijas–Krievijas vienošanās. Tas izraisījis iebildes, ka minētais līgums uz pieminekli nemaz neattiecoties, jo tā neesot apbedījumu vieta. Un ja Latvijas valdība vienpusējā kārtā tomēr nolemtu šo monumentu nojaukt?

Vienošanos starp Latvijas valdību un Krievijas valdību par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parak-
stīja Latvijas Ministru prezidents Valdis Birkavs un Krievijas pirmais vicepremjers Oļegs Soskovecs. Vienošanās stājās spēkā 1995. gada 27. februārī, un viens no tās punktiem arī paredz “memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu (..) saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā”.

Kas uzskatāms par “memoriālu būvi”? Publicētajā vienošanās tekstā šis jēdziens nav definēts. “To var traktēt kā piemiņas objektu kādai personai vai notikumam. Faktiski tā ir jebkura būve, kas veltīta kaut kā piemiņai. “Memoriāla būve” var būt arī tanks uz postamenta,” jēdzienu skaidro Brāļu kapu komitejas vadītājs Eižens Upmanis. Nav tā, ka par memoriālu būvi saucams tikai apbedījums un tad, ja Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Uzvaras pieminekļa nav, to var viens divi nojaukt.

Arī vēsturnieka un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētāja Aināra Lerha skatījumā Pār-
daugavas piemineklis uzskatāms par memoriālu būvi, līdz ar to 1994. gada Latvijas–Krievijas vienošanās uz objektu attiecas. “Pašlaik no starpvalstu līguma un attiecību viedokļa šā pieminekļa nojaukšana nav iespējama,” uzsver Lerhis. Ja nu tas tomēr notiktu, Brāļu kapu komitejas vadītājs Upmanis, kura ziņā ir karos un deportācijās Krievijā bojāgājušo latviešu kapu apzināšana un piemiņas saglabāšana, ir pārliecināts, ka viņa vadītās organizācijas darbs tad tiktu ļoti apgrūtināts vai pat apstātos: “Neatkarīgi no tā, kā mēs attiecīgo pieminekli vērtējam, tā būtu vienpusēja starptautiskā līguma denonsēšana. Demokrātiska valsts bez ļoti būtiska iemesla starptautisku līgumu vienpusēji denonsēt nemēdz. Domāju, ka tādā situācijā Krievijas propagandas mašīna vēl vairāk aktivizētu to sabiedrības daļu, kas te Latvijā uzstājas ar mērķi izjaukt jebkuru sadarbību un sabiedrības samierināšanu. Tāds solis varētu aizkavēt Latvijai piederīgo kapu meklēšanas un labiekārtošanas procesu Krievijā uz nenoteiktu laiku, pat daudziem gadiem.”

“Uzvaras”, “Okupācijas”?


Publicista Andra Sproģa rosinājumu attiecīgo monumentu turpmāk saukt par Okupācijas pieminekli (“LA” 31.10. 2013.) Ainārs Lerhis kvalificē kā vienas privātpersonas viedokli, ko grūti pat komentēt.

Savukārt Eižens Upmanis aizrāda, ka sabiedrībā par ko tādu, protams, var vienoties. Tikai lielākajai Rīgas iedzīvotāju daļai (2011. gadā Rīgā latviešu bija 46,3%) tas vienalga būs “Uzvaras piemineklis”.

Rīgas Pieminekļu aģentūrai ir nodoms nākotnē izvietot pie svarīgākajiem Rīgas monumentiem paskaidrojošas plāksnītes, tāpēc aģentūras Sabiedrisko pieminekļu nodaļas vadītājai Mārītei Šēnbergai jautāju, kāds nosaukums varētu parādīties pie pieminekļa Pār-
daugavā. “Manuprāt, būtu jānosauc vēsturiskais, kāds tam tika dots, tātad “Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”,” viņa spriež. Pēc tam sekotu skaidrojošs teksts. Šēnberga gan norāda, ka nekas netikšot darīts uz savu roku, bet tikai diskusijās ar vēsturniekiem.

Diplomātijas viltība


Ainārs Lerhis aizrāda, ka Krievijas diplomātijai raksturīgi censties starptautiskos līgumus slēgt paketēs, apvienojot dažādus jautājumus. Ja otram parakstītājam ir iebildes pret kādu detaļu, tad uzreiz var paziņot, ka tādā gadījumā atceļama arī pārējo paketes līgumu parakstīšana. Tāda metode acīmredzot lietota arī 1994. gada 30. aprīlī, Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un valdības vadītājam Valdim Birkavam uzturoties Maskavā. Tad parakstīja ne vien attiecīgo vienošanos par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kas ietvēra pieminekļa jautājumu, bet arī līgumu par Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas teritorijas un vienošanos par Skrundas radiolokācijas stacijas demontāžu. Droši vien politiķi, kas toreiz pieņēma lēmumus, neparedzēja notikumu attīstību nākotnē un neapzinājās, ka ar nelielo detaļu par “memoriālajām būvēm” saista sev rokas. Bet, ja Latvijai kaut kas “nepatiktu”, Krievija varēja arī pasludināt, ka neparakstīs Latvijai vitāli svarīgos līgumus.

Latvijai patiesībā nevēlams ir ne tik daudz piemineklis, cik tas, kas ap to notiek. “Problēmas sākas tad, kad valsts, kuras proponētās vērtības ir atšķirīgas, kultūru un tikpat labi vēstures notikumus sāk interpretēt politiskos un ideoloģiskos nolūkos,” atzīst vēsturnieks. Uzvaras piemineklim te ir liela loma, jo to izmanto “padomju karavīra – atbrīvotāja” tēla spodrināšanai, akcentējot Latviju kā PSRS sastāvdaļu. Tas atšķir šo monumentu no līdzīgiem dažādu laiku un varu atstātiem objektiem Eiropā. Tur tie ir vēstures liecības. Ar Pārdaugavas pieminekli ir citādi. Kā neitrālu vēstures pieminekli to uztvert nevar, jo to joprojām izmanto politiskiem mērķiem, pulcinot ļaudis ar noteiktu ideoloģisku uzstādījumu.

Laiku pa laikam izskanošos aicinājumus pieminekli demontēt Lerhis uzskata par “zināmu provocēšanu”: “Neesmu redzējis nopietnu analīzi par to, kas notiktu, ja šo pieminekli demontētu. Tas nav tikai tā, ka kādam piemineklis nepatīk un tāpēc jānojauc.” Ideja tiek pasviesta, taču jautājums allaž paliek pusratā un neviens aicinātājs konkrēti nepasaka, kā gatavojas attiecīgo situāciju atrisināt. Zināmā mērā tāda metode, kas vispār diezgan raksturīga Latvijas pieminekļu politikai, degradē pašu ideju. Lerhis iesaka koncentrēties nevis uz pieminekļa jaukšanu, bet uz cīņu pret šo “uzvarētāju” ideju Latvijas sabiedrībā. Kā zināms, Baltijas valstis 1945. gadā neatkarību neatguva un 9. maijā svinībām iemesla nav.

1994. gada 30. aprīļa vienošanos nāktos uztvert kā mācību rūpīgāk izvērtēt līgumus, kas skar kultūras, vēstures un izglītības jomas un nāk no Krievijas. Tie var nest atšķirīgas vērtības no mūsu valstī pieņemtajām. “Latvijas gadījumā tādi līgumi jāvērtē arī no sabiedrības integrācijas viedokļa – vai ideja varētu vienot vai šķelt Latvijas sabiedrību,” atgādina Ainārs Lerhis.

Masļenku krusts


Jautājums, cik lielā mērā memoriālo būvju vienošanās burtu un garu ievēro Krievija, protams, ir diskutējams. Aleksandrs Kiršteins interneta vidē jau gadiem uztur jautājumu par piemiņas zīmi 1940. gada 15. jūnija rīta nodevīgajā uzbrukumā nogalinātajiem Latvijas robežsargiem un viņu ģimenes locekļiem Masļenkos. Atmodas laikā 1990. gada 23. augustā entuziastu grupa šādu zīmi ozolkoka krusta veidā Masļenkos patiešām uzstādīja, taču tā paša gada 12. septembrī izrādījās, ka nezināmi ļaundari krustu nocirtuši un sadedzinājuši. 7. Saeimas deputāte no “TB”/LNNK frakcijas Palmīra Lāce 2000. gada augustā gan nosūtīja pieprasījuma vēstuli Krievijas vēstniekam Aleksan-
dram Udaļcovam piemiņas zīmes atjaunošanas sakarā, taču reakcija bija negatīva.

E. Upmanis piekrīt, ka vēsturiski Masļenku notikumu piemiņas iemūžināšana latviešiem ir svarīga, tomēr jebkuram, kurš pie šīs lietas ķersies, vispirms nāksies noskaidrot 1990. gada piemiņas zīmes konkrēto atrašanās vietu; vai tā toreiz bijusi ar kādu saskaņota un vai vispār ir kāda ar to saistīta dokumentācija. Ņemot vērā, cik stihiski šādas akcijas tolaik tika organizētas, var puslīdz droši sacīt, ka nekādas saskaņošanas vai juridiskā pamata nav bijis. Toreiz tā bija PSRS, bet tagad tā ir Krievijas Federācijas teritorija, tātad jautājums par Masļenku piemiņas zīmi būtu jāpēta un jārisina no jauna. “Jautājums ir, kur šos robežsargus 1940. gadā apbedīja. Ja kaut kur Masļenku tuvumā un kapa vieta ir zināma, tad piemiņas zīmi var likt uz viņu kapa vietas. Ja viņi guļ Abrenes kapos, bet viņu kapa vieta nav zināma, tad var rosināt piemiņas zīmes uzstādīšanu kapsētā. Ja kāda iemesla dēļ to nevar izdarīt Abrenes kapos, piemērotas vietas ierādīšana piemiņas vietas ierīkošanai jāpieprasa rajona administrācijai,” reālāko ceļu min Upmanis. Viņš piebilst, ka jebkurā gadījumā Masļenku jautājums būtu rosināms un risināms.

Fakti


No 1994. gada 30. aprīlī noslēgtās “Krievijas Federācijas valdības un Latvijas Republikas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”:

VI sadaļa “Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana”.

No 13. panta: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

No 15. panta: “Vienošanās būs spēkā cik ilgi, kamēr Puses nebūs vienojušās par tās grozīšanu vai izbeigšanu. Vienošanās darbības laikā Puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās.”

Ārzemēs


Līgums netraucēja pārvietot 
”bronzas Aļošu” 


Igaunijas Ārlietu ministrija uzsver, ka Igaunijai nav neviena līguma ar Krieviju, kas attiektos uz apbedījumiem un pieminekļiem. Tāpēc tas nebija šķērslis, lai 2007. gada aprīlī valdība pieņemtu lēmumu pārvietot pieminekli padomju karavīriem, tautā sauktu par bronzas Aļošu, un zem tā atrodošos apbedījumus.

Rīgikogu Ārlietu komitejas vadītājs Marko Mihkelsons uzsver, ka Igaunijai esot līdzīgs līgums kā Latvijai, un tas pavēris ceļu uz padomju armijas izvešanu no Igaunijas 90. gadu sākumā, taču tas neattiecas uz padomju laika pieminekļiem. “Toreiz nebija jautājuma par pieminekļa nojaukšanu, bet gan par zem tā esošo apbedījumu un paša pieminekļa pārvietošanu uz militāro kapsētu, kas atrodas trīs kilometrus no kādreizējās atrašanās vietas. Pārvietošana notika tāpēc, ka piemineklis un apbedījumi atradās nepiemērotā vietā,” atgādināja M. Mihkelsons.

ĢIRTS VIKMANIS

Pievienot komentāru

Komentāri (24)

  1. Ja jau krievu okupācijas simbols nav nojaucams, tad, sākoties darbiem Uzvaras laukumā, nekas nevar traucēt tā pārvietošanu. Tas, pie tam, būtu likumīgs iemesls to darīt.

  2. Lai ”pasārgātu” pieminekļus no piesārņojumiem ap pieminekli iestādīt kuplas egles.

  3. Norobežot laukumu ar memoriālo sienu uz kuras lasāms: Molotova – Ribentropa fakts ar visiem slepenajiem protokoliem krievu, vācu, cietušo tautu – poļu, lietuviešu un latviešu, turistiem angļu valodā. Līdzekļus memoriāla izbūvei – piesaistot visu četru cietušo valstu iedzīvotāju ziedojumus.

  4. Nepiekrītu Lerham un Upmanim,kaut pēdējo var saprast,viņam nākas strādāt ar Krievijas amatpersonām. A.Kiršteins līguma saturu ar Krieviju precīzi atgādina-tam nav sakara ar Pārdaugavas pieminekli,to jau saprata , dažus gadus atpakaļ ,pat Krievijas vēstniecība,ierosinot papildinājumus piemineklim, lai to varētu dēvēt par memoriālu.Nepatīkami,ka tas nav saprotams Lerham.Paradoksāli,bet tā kā šajā laukumā pakāra fašistu generāļus,tad varbūt kādam ienāks prātā,ka tas ir memoriāls viņiem.Domāju,ka nevajag aizrauties ar interpretēšanu,neatbilstošu īstenībai,var nonākt līdz absurdam.

  5. Izrādās, ka 1995.g.līgums vairs neder. Vienojamies par jaunu līgumu.
    Pie reizies runāsim arī par atlīdzību par 1922.g. miera līguma laušanu.

  6. Paragrāfi nekad nav noteikuši vēsturi. Un tieši tāpēc Okupantu monstrs agrāk vai vēlāk tiks likvidēts!

  7. Es ļoti gribētu zināt kur Krievijā ir piemineklis vai memoriāls mūsu varonīgajiem Latviešu leģionāriem ,kā zināms viņi godīgi cīnījās pret sarka no sērgu.

  8. Ja jau nedrīkst nojaukt, tad pārvietot taču drīkst. Pārvietot, teiksim, uz Krievijas pierobežu, tauta pat varētu saziedot naudiņu tam pasākumam. Blakus sarindot visus atlikušos Ļeņina, Staļina, Stučkas un kādus tik vēl pieminekļus. Un nosaukt par okupantu rezervātu :).

  9. Saistīts vai nesaistīts – vienu nakti nogāž un miers. Skaidroties varēs kad gruveši būs novākti un zāle pa virsu iesēta.

  10. Pazīstot Krieviju, var garantēt, ja mēs ķersimies šim stabam klāt, tad Krievijā likvidēs visus ar Latviju saistītos memoriālus, jo uzskatīs, ka minētais līgums vairs nav saistošs. Pagaidām vienīgais, reālais, ierosinātais risinājums – blakus jāuzbūvē pietiekoši pamanāmu sienu ar viegli neiznīcināmu tekstu par to, ko boļševisms un staļinisms ir nodarījis visiem latviešiem un citām Latvijas tautām. Tekstu latviski, krieviski, angliski, vāciski un vēl citās valodās! Vietas tur pietiekami daudz. Un, lai neprotestētu – arī nacisma noziegumus, lūdzu! Galu galā, tieši par vācu naudu Ļeņins revolūciju taisīja.

  11. Tipisks gadiijums, kad meklee nevis iespeejas, kaa sho jautaajumu atrisinaat, kaa novaakt “kauna stabu” no muusu? galvaspilseetas, taa demonstreejot muusu neatkariibu de facto, bet ciitiigi meklee atrunas, lai to nedariitu, lai iztaptu totalitaaraas kaiminjvalsts veelmeem.
    Tas nav pieljaujams neatkariigaa valstii.
    To, ka ir iespeejams savaadaak, demonstreeja Igaunija gan ar “Aljoshu”, gan strikto nostaaju robezhu jautaajumaa.
    Bet tur ja, kaa izskataas, valda saveejie, ne Kremlim paklausiigas maionetes.

  12. Aleksandrs Kiršteins: Viņiem vienkārši galvā ir “ķīselis”. Tieši šādu latviešu dēļ mēs joprojām finansējam skolas ar krievu mācību valodu. Diemžēl okupācija ir sagandējusi cilvēku spēju loģiski domāt, iedragājusi pašcieņu. Okupācijas gadu audzināšana ir izdzēsusi no apziņas apjausmu par to, kas ir nacionāla valsts, kas ir Latvija. Viņiem šķiet, ka viņi ir ļoti moderni un toleranti, ļaujot okupantiem slavināt savu klātbūtni Latvijā. Tādēļ šeit joprojām atrodas piemineklis “atbrīvotājiem”.

    DDD: Taču ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, piesaistot pat starptautisko lieto ekspertus no Latvijas Universitātes, turpina neatlaidīgi apgalvot, ka Uzvaras pieminekli aizsargā starptautiskā vienošanās. Kādēļ valsts amatpersonas turpina melot?”

    • A.K.: Piedalījos sarunās, kad tika slēgta šī vienošanās starp Latviju un Krieviju. Līgumā ir ierakstīts ļoti lakoniski: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.

      Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

      Taču cilvēki, kuri tagad izsakās un mēģina interpretēt šo vienošanos, nezina sarunu kontekstu. Vienošanās sarunās pieminēti tika tikai kapi, apbedījumi un memoriāli, kas atrodas apbedījuma vietās, tātad – šī vienošanās aizsargā memoriālus, kas ir saistīti ar kritušajiem, nevis slavina iekarojumus, kā tas ir “atbrīvotāju” pieminekļa gadījumā. Man būtu priekšlikums Ārlietu ministrijai – balstoties uz šo vienošanos, ministrija varētu atjaunot piemiņas krustu Masļenkos nogalinātajiem robežsargiem[1].”

  13. Aleksandrs Kiršteins: Visiem zināmais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā ir celts kā piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tā celtniecībai tika izmantota nevis valsts nauda, bet gan privātpersonu brīvprātīgi-piespiedu kārtā saziedotie līdzekļi, un tā pārvaldītājs ir Rīgas pilsēta. Piemineklis nekad nav bijis nekāda starptautiska līguma ar Krieviju subjekts. Krievijas vēstniecība to zinot, deviņdesmitajos gados mēģināja pieminekli pārveidot par memoriālu, piedāvājot to par saviem līdzekļiem pārbūvēt un izvietot plāksnes ar padomju armijas kritušo vārdiem. Ja tas būtu izdarīts, tad varbūt šis piemineklis arī kļūtu par memoriālu, taču ne Rīgas dome, ne Ārlietu ministrija toreiz nepiekrita šādam Krievijas vēstniecības priekšlikumam. Turklāt ir jāņem vērā vēl kāds būtisks fakts – piemineklis “atbrīvotājiem” nav pat valsts nozīmes piemineklis, jo nav reģistrēts valsts pieminekļu sarakstā. Tādēļ jebkādi paziņojumi, ka pastāv kaut kādi juridiski šķēršļi, lai nojauktu pieminekli “atbrīvotājiem”, ir muļķīgi un neatbilst patiesībai.”

  14. Vēlējums Mums, Latvijas Tautai. Atbildēt

    Tas, ka Rinkevičs kā krieviešu partizāns Matrosovs, metīsies ar krūtīm uz ambrazūras, aizstāvot Pārdaugavas parka mākslinieciski monstrozo fallu, nav pārsteigums. Mūsu(?) Ministra „norūpējusies” rusofīlija plaši pazīstama un būtu vērtējama, nevis nosodama.
    Nav pārsteigums, ka Bordāns « izbļaustījās, ka tas nojaucams » – bija jāpiespļauj NA krūtīm brūngani-fašistiska Ordeņkaka. Arī skandāls vairo atpazīstamību, pierāda, ka spējīgs uz katra, pat visnetīrākā uzdevuma izpildi. Tā ir politiska pozīcija, kas jāņem vērā.
    „ Eižens Upmanis – … lielākajai Rīgas iedzīvotāju daļai (2011. gadā Rīgā latviešu bija 46,3%) tas vienalga būs “Uzvaras piemineklis”. Tie gan salti meli. Nevajag visus krievus tā apvainot! Viņu absolūtais vairākums ir gudri, talantīgi, Latvijas Valsti, Vēsturi respektējoši un cienoši PILSOŅI. Pat viens no Planētas cienījamākajiem cilvēkiem GARIJA KASPAROVS (iespējams nākamais Pasaules Šaha federācijas PREZIDENTS) izteicis cieņu un apbrīnu Latvijas Valstij, vēlas celt tās labklājību, popularitāti pasaulē (protams, ja Saeimas Deputāti tam nepretosies).
    Un nu par pieminekli. Skaidrs, ka uz Pārdaugavu ir jāpārceļ Dziesmusvētku estrāde, zem kuras jāizvieto Latvijas Literatūras, Mūzikas, DziesmuSvētku, Latvijas Vēstures muzeju ekspozīcijas. Nav šaubu, ka tās pakājē jāveido Okupācijas muzejs, kas sasaistē ar Torņakalna memoriālu veidos vienotu Garīgo un Emocionālo telpu. Tā saucamais „uzvaras piemineklis” jāintegrē Okupācijas muzeja arhitektoniskajā veidojumā, kas šajā kopkontekstā iegūs savu patieso nozīmi un atgādinās 50 gadīgo Okupāciju, ko viņš jau šobrīd ikdienā dara. Pilnīgi skaidrs, ka uz šo teritoriju jāpārceļ Dziesmusvētku parka skulpturālās grupas un monuments. Tas nav vienas dienas darbs, bet nekas netraucē to veikt pakāpeniski , ievērojot projekta kopējo koncepciju. Tas pasvītros „Gaismas pils” nozīmību, ļautu kopīgi lietot satiksmes infrastruktūru, auto novietnes utt. Un ja tam visam, novietojuma ziņā, piesaistītu Rīgas KONCERTZĀLI(nevis Daugavas gultnē), veidotos vietas ziņā un saturiski nozīmīga Eiropas, Latvijas, Rīgas Kultūras Dominante. Skaidra lieta, visās augstāk minētajās iestādēs apmeklējumu skaits augs, jo skatītāju intereses varēs „apkopot piedāvājumu paketēs”. Šī teritorija jau tagad robežojas ar vairākām viesnīcām. Satiksmi , jau no Akmens tilta vajadzētu novirzīt „pazemē” vai iegremdēt, ja gruntsūdeņi augsti (piemērs-Parīze, Brisele) Piemirsu – vai tur pat jau nesāk veidot Latvijas Universitātes jaunceļamos korpusus?

  15. Krivija regulāri nepilda savas saistības pret Msakavas aistāvjiem latviešustrēlnikeiem tā kā to dara Vāxcija attiecībās ar leģionāriem. Latvijas valdības sākot ar Godmani un Birkavu regukāri apkalpoja te atstātos okupamtiu virsnieksus un čekistus, pilnīgi uzspļaujot gan latviesšu strēlnikekiem gan leģionāriem, kuri Ulmaņa valdības nidevības dēl bija spiesti karot naidīgās armijās. Ja to monstru atstāj, tad tas jāapjož ar sienu, kurā iekaltu WW2 kritušo latviesšu vārdus. Lai mantiniekiem ir vieta kur nolikt svecīti vai ziedu. Bat kolaborantus galu galā būtu jātiesā.

  16. kangars Birkavs ir sataisījis mūsu valstij daudz ļauna, un kas ir ne tikai šis minētais līgums….

  17. Tas ir tikai laika jautājums. Pagaidīsim, kamēr izput padomju izdzimteņu impērijas pēdējās atliekas.

  18. Šeit nevajadzētu atrasties ne krievu militārpersonām ,ne viņu ģimenēm.

  19. Nav patiesas gribas un taa ir galvenaa probleema. Ja esat tik bailiigi un joprojaam censhaties izdabaat krievijai (pseidoliigumam?), tad taa arii dariet- neizniiciniet, bet paarvietojiet sho monstru uz citu vietu (vai muzeju), jo konkreetai vietai jaatjauno muusu pashu ciiniitaaju Uzvaras veesturiskaas pieminjas noziime

  20. Birkavs mums sasēja rokas? Normāls cilvēks, ja tam sasietas rokas, dara visu, lai atbrīvotos. Brīva tauta arī nedzīvo ar sasietām rokām. Vai nav laiks saukt pie atbildības tādus kā Birkavs un viņu līgumus pasludināt par spēkā neesošiem?

  21. Nu liecieties vienreiz mierā ar to melošanu! Kā tas ir apnicis! Izdarīt var visu, un “demokrātiskas valsts ” piesaukšanu tur, kur jādemontē iebrucēju izveidotais betona stabs bez mākslinieciskās vērtības, ir pretīgi un ļauni meli.
    Kādi līgumi var to traucēt darīt? To traucē darīt uzpirktie politiķi.

  22. Nu lai stāv ,apkārtni vienkārši vajaga apbūvēt tā lai viņšnav tik uzkrītošs.Atstāt monstru un pāris soliņus kur piesēst ,,atbrīvotājiem,, ,pārējā teritorijā uzcelt stadionu vai ko citu

Draugiem Facebook Twitter Google+