Svētā Jura zemē Etiopijā 0
Redzēt Etiopiju – tas bija mans sapņu ceļojums jau kopš bērnu dienām. Varbūt mani iespaidoja trīs pamatīgi sējumi vecāku bibliotēkā – čehu ceļotāju Jirži Ganzelkas un Miroslava Zikmunda grāmatas “Āfrika – sapnis un īstenība”.
Šī zeme fascinēja arī kā cilvēces šūpulis – uzskata, ka tieši šeit pirms vairākiem miljoniem gadu Rifta ielejā parādījās būtne, ko var uzskatīt par modernā cilvēka senci. Turklāt Etiopija ir vienīgā Āfrikas valsts, kas nekad nav kolonizēta, ja neskaita dažus gadus ilgušo Itālijas okupāciju Otrā pasaules kara priekšvakarā.
Jo tuvāk nāca izlidošanas diena (tas bija pagājušā gada oktobra nogalē), jo biežāk ziņu virsrakstos parādījās ziņas par badu Etiopijas kaimiņvalstī Somālijā, par milzīgām bēgļu nometnēm Etiopijas pierobežā ar Keniju un Somāliju, par spriedzi Etiopijas un Eritrejas attiecībās, par karu, kas nupat varot izcelties starp kaimiņu Sudānu un nesen nodibināto Dienvidsudānas valsti. Ceļveži brīdināja par galvaspilsētas Adisabebas kabatzagļiem, kuri izsekojot ārzemniekus, par laupītājiem, kas naktīs sirojot uz Etiopijas ceļiem.
Varbūt tāpēc, ielidojis Adisabebā ap pusnakti, neuzdrošinājos viens pats tumsā doties uz pilsētu meklēt viesnīcu. Lidosta bija plaša un tīra, es izritināju savu guļammaisu, paliku zem galvas somu ar fotokameru un aizmigu.
Pamodos līdz ar saullēktu, turpat lidostas bārā izdzēru tasi stipras kafijas un tad ar maršruta taksometru devos pilsētas centra virzienā. Gaiss bija neierasti dzestrs Āfrikai, tikai aptuveni 10 grādu virs nulles. Par to gan nebūtu jābrīnās – Adisabeba atrodas 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Tas, ko es ieraudzīju – plašas un tīras ielas, cilvēki, kuri dodas uz darbu vai nesteidzīgi bauda rīta kafiju. Ne vēsts no nemieriem, nekārtībām, nedrošības, rit parasta ikdienas dzīve. Vienīgā problēma – piesārņotais gaiss, ko rada sliktā degvielas kvalitāte un nolietotie mašīnu motori.
Es Etiopijā pavadīju sešas nedēļas un šajā laikā ne mirkli nejutu kādu apdraudējumu, pat visniecīgākās briesmas. Tieši otrādi – tā ir viena no pašām viesmīlīgākajām pasaules valstīm.
Etiopija ir arī vislētākā zeme, kurā man gadījies būt. Lielākā banknote apgrozībā ir tikai 100 birras, kas atbilst trīs latiem. Pamatīgas pusdienas restorānā ar gaļas ēdienu šeit maksā vienu latu, tase lieliskas kafijas – astoņus santīmus.
Tomēr vietējiem iedzīvotājiem dzīve tik lēta nemaz nav. Holandiešiem piederošajos milzīgajos (pat 100 hektāru lielumā!) siltumnīcu kompleksos, kur audzē rozes Eiropas tirgum, strādnieki saņem vien 30 latus mēnesī. Cilvēki Etiopijā ir paēduši, taču gaļa ir dārgs luksuss, ko daudzi labākajā gadījumā var atļauties tikai svētkos. Puse etiopiešu joprojām dzīvo bez elektrības. Šodien tas izklausās neticami, bet 1946. un 1947. gadā Etiopija sūtīja humanitāro palīdzību kara izpostītajai Vācijai – kafiju un labību, kas tai tolaik patiešām bija nepieciešama.
Etiopija ir viena no senākajām kristīgajām valstīm pasaulē – vēl vecāka ir tikai Armēnija. Saskaņā ar Etiopijas pareizticīgās baznīcas tradīciju šīs zemes patrons ir svētais Juris, viņam par godu celtas daudzas baznīcas, viņa vārdā nosaukti veikali, restorāni, viesnīcas, pat frizētavas. Etiopijas visgaršīgākā alus pudeli rotā etiķete “St. George Beer” jeb “Svētā Jura alus”.
Pastāv ticējums, ka tieši Etiopijā vēl šodien kādā no dievnamiem atrodas Derības šķirsts, kurā senie jūdi glabāja no Dieva saņemtās akmens plāksnes ar desmit baušļiem. Visticamāk, šī vieta ir sv. Marijas Ciānas baznīcā Etiopijas ziemeļu pilsētā Aksumā. Derības šķirsta atrašanās Etiopijā ir viens no lielākajiem noslēpumiem uz zemes, jo relikvijai drīkst tuvoties tikai viens īpaši izraudzīts priesteris.
Šodien no 90 miljoniem Etiopijas iedzīvotāju kristiešu gan vairs ir tikai puse, un ar katru gadu viņu procentuālais īpatsvars lēnām, bet noteikti samazinās. Lietas būtība slēpjas dzimstībā – kristiešu ģimenēs parasti ir trīs vai četri bērni, bet musulmaņiem – pieci vai seši.
Etiopieši ir čakla tauta. Apstādīts un rūpīgi apkopts ir katrs zemes stūrītis, kuru vien iespējams apūdeņot. Zemnieki audzē kukurūzu, cukurniedres, labību (arī mums Latvijā nepazīstamas šķirnes, piemēram, sorgo), tomātus, kāpostus, augļus – mango, avokado.
Bet ūdens Etiopijā ir dārga manta, un ne visiem tā pietiek. Lielāko daļu zemes klāj pustuksnesis vai savanna, kas gan ir pietiekami “zaļš”, lai tajā varētu ganīties mājlopi. Braucot pa Etiopijas ceļiem, nepamet sajūta, ka visa zeme ir vienas milzīgas ganības, visur redzami govju, aitu, kazu un kamieļu ganāmpulki. Cūkas gan etiopieši neēd, pat vietējie kristieši uzturā lieto tikai Vecajā Derībā atļauto pārtiku. Rītos pie upēm vai ezeriem var redzēt lielus govju un zirgu barus. Izmetušies pavisam kaili, gani mazgā ūdenī iebridušos dzīvniekus.
Etiopija ir kafijas dzimtene, un šajā zemē tā tiešām ir lieliska. Tirgos no zemniekiem var nopirkt zaļas, vēl neapgrauzdētas kafijas pupiņas. Vakaros ielu malās redzamas sievietes, kuras uz uguns īpašās plakanās pannās grauzdē kafijas pupiņas, turpat uz vietas tās sagrūž piestā un tūlīt pagatavo smaržīgo dzērienu.
Tiem, kurus interesē dzīvā daba, Etiopija ir īsta paradīze. Nav pat nepieciešams doties uz dabas parkiem, maksāt naudu par džipiem un tūristu gidiem. Šejienes ezeros novērojamas gan mums pierastās pīles un zosis, gan milzīgi pelikānu un ibisu bari. Pamanāmi vairāku sugu zivju dzenīši, daži no tiem atgādina lidojošus dārgakmeņus. Bet visdīvainākie ir milzīgie marabu stārķi, kas vienlaikus izskatās atbaidoši neglīti un reizē smieklīgi.
Ja paveicas, savannā izdodas ieraudzīt antilopes un pat hiēnas. Diezgan bieži var redzēt pērtiķus, no kuriem daži pat ieklīst pilsētās. Tomēr visiespaidīgākie no redzētajiem dzīvniekiem bija behemoti. Zivajas un Avasas ezeros man palaimējās tos vairākas reizes ieraudzīt netālu no krasta, kur šie milzīgie dzīvnieki netraucēti “ganījās” starp niedrēm. Ja man vajadzētu aprakstīt behemotu, laikam vislabākais raksturojums būtu – ezerā iebraucis autobuss. Visa behemota dzīve paiet ūdenī, pat vietējiem tikai dažas reizes mūžā izdodas ieraudzīt krastā izkāpušu behemotu. Savu teritoriju viņi aizsargā ļoti cītīgi. Neuzmanīgam zvejniekam jārēķinās ar to, ka saniknots behemots var uzbrukt un apgāzt laivu. Ja ūdenī dzīvo arī krokodili, tad sekas var būt pavisam traģiskas.
Etiopijā ir ērti ceļot, tomēr jāzina dažas šīs valsts īpatnības. Tā, piemēram, autoostās nav kustības sarakstu, autobusi dodas ceļā brīdī, kad tie ir piepildīti. Jūs ierodaties kādā no Adisabebas autoostām (kas parasti vien ir liels nožogots klajums) un skaļi paziņojat, ka vēlaties doties uz 500 kilometru tālo Hareru. Nekavējoties jūs iesēdinās kādā no daudzajiem autobusiem, kuri dodas Hareras virzienā. Gadījumā, ja autobuss nebrauc līdz pašam galapunktam, “baltais misters” operatīvi tiek nodots no viena busiņa otrā kā vērtīga prece. Dažreiz šoferi pat sazinās pa mobilo telefonu, un tālāk kursējošais autobuss speciāli pagaida iespējamos pasažierus. Sabiedriskais transports Etiopijā ir aptuveni divas reizes lētāks nekā pie mums Latvijā. Daudzās mazpilsētās redzami arī ormaņi, ap kilometru garš brauciens zirga pajūgā maksā vien 10 – 15 santīmus.
Naktsmājas Etiopijā nav nepieciešams rezervēt iepriekš, jo pat pavisam nelielās pilsētiņās ir vairākas viesnīcas. Tajās, kurās apmetos es, numurs maksāja robežās no diviem līdz sešiem latiem. Milzīgais viesnīcu daudzums Etiopijā izskaidrojams ar to, ka tie pirmkārt ir “stundu hoteļi”, satikšanās vietas, uz kurām puiši ved savas meitenes. Gandrīz katrā viesnīcā naktsgaldiņu atvilktnēs atrodamas bezmaksas prezervatīvu paciņas.
Manuprāt, tas, ko mēs varam mācīties no etiopiešiem, ir pozitīva attieksme pret dzīvi. Jā, daudzi cilvēki ir nabadzīgi, bet viņi to nepārvērš par traģēdiju. Es bieži atceros kādu studentu Zivajas pilsētā, kurš lūdza palīdzēt viņam iegādāties angļu valodas vārdnīcu. Viņam dzīvē nekā netrūkstot, esot vajadzīga tikai šī grāmata. Vēlākā sarunā noskaidrojās, ka jaunajam censonim mājās nav elektrības un mācīties vajagot petrolejas lampas gaismā. Kad mēs kopā devāmies uz grāmatnīcu, šķiet, es vēl savā dzīvē nebiju redzējis tik laimīgu cilvēku.
Dīvainā kārtā šis optimisms sajaukts ar vēlēšanos emigrēt. Daudzi (bet ne visi!) studenti, ar kuriem man izdevās aprunāties, kaut rīt bija gatavi doties uz ASV vai Eiropu. Etiopijā viņi sev neredzot perspektīvas, esot grūti atrast puslīdz labi apmaksātu darbu. Savukārt tie, kuriem nav izglītības, meklē iespējas aizbraukt peļņā uz bagātajām Persijas līča arābu valstīm. Pēdējā ceļojuma dienā Adisabebas lidostā redzēju šādu ainu – uz grīdas, cieši viena pie otras bailīgi piespiedušās, sēdēja ap simts jaunas meitenes. Spriežot pēc lakatiem un garajiem svārkiem, viņas visas nāca no musulmaņu ģimenēm. Ik pa brīdim meitenes pārcilāja savu trūcīgo bagāžu, ko gandrīz pilnībā veidoja pārtika – kaltētas pupas, zirņi, rīsi, makaroni.
Meitenes komandēja enerģiska dāma, kura nemitīgi runāja pa mobilo telefonu. Izdevīgā brīdī ievaicājos, kur šī neparastā kompānija dodas. Izrādās, viņas gaidot čartera lidojumu uz Dubaiju, kur meitenes esot nolīgtas darbā par mājkalpotājām.
Pārtiku viņas ņemot līdzi tāpēc, ka Etiopijā tā esot krietni lētāka nekā Arābu Emirātos.
Es tomēr neņemtos apgalvot, ka pašā Etiopijā nav nekādu attīstības perspektīvu. Visā valstī vērojama strauja būvniecība. Top jaunas skolas, dzīvokļu un biroju ēkas, rūpnīcas, ceļi. Atjaunošanas darbi sākušies nu jau labu laiku pamestajā Adisabebas–Džibuti dzelzceļa līnijā.
Nauda un investīcijas Etiopijā gan šodien ienāk no Austrumiem, pirmkārt, no Ķīnas. Netālu no Adisabebas šosejas malā, kas ved uz Hareru, redzama ap kilometru gara un kilometru plata nožogota teritorija. Tās vārtus grezno lepns uzraksts angļu valodā “Austrumu industriālā zona” un acīmredzot tas pats teksts, bet ķīniešu hieroglifos. Zonā jau ražo cementu, ziepes, apavus un alu, pavisam šeit uzcelšot divdesmit lielākas un mazākas rūpnīcas. Šādu “zonu” Etiopijā jau esot desmitiem. Ķīnieši arī milzīgos apmēros uzpērkot lauksaimnieciskās zemes.
Latvieši šodien brauc strādāt uz Eiropu, bet daži eiropieši meklē laimi Āfrikā. Nesen “Euronews” redzēju sižetu par to, ka desmitiem tūkstošu cilvēku no ekonomiskās krīzes skartās Portugāles gatavojoties emigrēt uz bijušajām kolonijām Brazīliju, Angolu un Mozambiku. Bet Etiopijā es sastapu vairākus inženierus no Vācijas, Anglijas un Šveices, kuri atraduši labi apmaksātus darbus tieši šeit.
Uz mūsu planētas sākušās ļoti straujas pārmaiņas, kuras varbūt vislabāk var novērot tā saucamajās jaunattīstības valstīs. Šodienas pasaule – tā ir joprojām bagātā, tomēr demogrāfiski sarūkošā, finansiāla bankrota priekšā stāvošā Eiropa. Bet vienlaikus tā ir arī Ķīna, kas nezina, kur likt savas milzīgās naudas rezerves. Daudzviet aizvien jūtamāks ir dzeramā ūdens un lauksaimniecības zemju trūkums, kas izraisa pārtikas cenu celšanos. Kombinācijā ar straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu Āfrikā un Āzijā veidojas sprādzienbīstams stāvoklis, kas pirms gada detonēja arābu valstīs. Pats ironiskākais ir tas, ka demokrātisku vēlēšanu ceļā pie varas tur viena pēc otras nāk islāmistu partijas – tas, ko Rietumi gaidīja vismazāk.
Pie kā šie procesi novedīs, varam tikai minēt. Bet viens gan ir skaidrs – pasaule kļūst aizvien neprognozējamāka. Pirms dažiem gadiem man laimējās būt Jemenā. Valsts, kas tolaik likās īsta miera osta, atkal ir ierauta pilsoņu karā. Dažreiz man šķiet, ka katrs šodien piedzīvotais ceļojums ir burtiski izrauts no nezināmās nākotnes.
