Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Ticu, ka latvieši atgriezīsies laukos


Foto - Andris TiļļaFoto - Andris Tiļļa

“Neesmu gājis bērnudārzā, bet audzis laukos pie vecmāmiņas, tāpēc neesmu standartizēts. Manai dvēselei tuva ir daba, priecājos par dabiskumu un cenšos izzināt dzīves patiesību.

 

Neciešu melus, liekulību un viltu, cenšos būt godīgs pret sevi un citiem. Esmu laimīgs bez iemesla,” teic dziesminieks, dzejnieks Mikus Straume. Viņš izņem no futrāļa ģitāru, lūdz izslēgt apgaismojumu un klusiņām iesāk melodiju: “Es mīlu zemi, kur piedzimu…”

Tā ir Latvija, Rīga, 1987. gads. Puisis audzis sportistu ģimenē – mamma un tētis ir regbija treneri. Arī Mikus divpadsmit gadus nodarbojies ar šo sporta veidu. Pasmaidot viņš noteic: “Man ir divi brāļi, vecāki par mani, esmu trešais tēva dēls.”

Mikus “Latvijas Avīzi” lasa internetā un arī aizbraucis pie savas vecmāmiņas Smiltenes pusē. Avīzē viņš īpaši priecājas par jaunā talantīgā Gata Šļūkas karikatūrām. “Gata humors ir smalks un gudrs. Man simpatizē uzņēmīgi, radoši cilvēki, kas nekurn par dzīves grūtībām. Gandarī vienkāršie sirsnīgie lauku ļaudis. Zeme jau nepieder mums, tā ir dabas dāvana, ko jāprot apsaimniekot saprātīgi. Nav jābrauc rast klusumu, meditāciju uz Indiju, to var gūt tepat, Latvijas skaistajās, svētajās vietās. Ticu, ka latvieši atgriezīsies laukos.”

Mikus Straume absolvējis Rīgas 6. vidusskolu, mācījies digitālo grafiku, strādājis mākslas galerijā “Daugava”. Līdzdarbojies animācijas filmu studijā “Dauka”, režisējis arī latviešu tautas teikas. Muzicēšanu apguvis pašmācībā. Nupat Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā notika viņa autorkoncerts. Liriskie dziesmu teksti, kas ir garīgi nospriegoti, rada klausītājam labestīgu, dzīvi apliecinošu skanējumu. Dziesminieka sacerētās melodijas un patiesie teksti ved klausītāju pirmavota meklējumos, tā visdaudzveidīgākajā izpausmē.

 

“Dzeju, dziesmas nevis rakstu, bet ļauju tām ieplūst manī – viegliņām, viegliņām. Ja sevi iedomātos par dzejnieku, tad tās būtu mokas… Iedvesmu satieku daudzviet, arī pie brokastu galda vārdi sakārtojas pantos. Manas dziesmas necenšas pārkliegt. Tās vienkārši ir un vilina ieklausīties.

 

Tādēļ ar tīru sirdsapziņu varu apgalvot, ka ikviens, kam tās ir tīkamas, ir mans draugs. Jo draugs jau ir tas, kuru satiekot tu jūti, ka esi saticis daļu no sevis. Un pēkšņi tik patiesi izklausās šķietami pretrunīgie vārdi: Tevi satiekot, ir sajūta, ka satieku Sevi, sevi nesatiekot. Sevi, sevi nesatiekot, visbiežāk satieku, kad, izpildot dziesmas, pats kļūstu tām par viskvēlāko klausītāju,” spriež Mikus.

Dzīves gudrības viņš smēlies ASV filozofa Kena Vilbēra grāmatā “Īsa visaptverošā vēsture”, Šri Ramana “Mahariši”, gribot izlasīt arī Maikla Talbota “Hologrāfisko Visumu”. Mikus dziesmas ir kā harmonizējošas izjūtu miniatūras, kas rada īpašu ikdienā gaidītu mieru un gaišumu. Dziesminieks uzskata, ka, dziedot par labo, labais rodas, tiek sevī izdzīvots un vairojas.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+