Tiesībsargam iesūtītas 136 vēstules par vecāku iegādātiem materiāliem skolai 0
Atsaucoties tiesībsarga aicinājumam informēt par mācību piederumiem, ko skolēnu vecāki un arī skolotāji pērk skolai no saviem personīgajiem līdzekļiem, pavisam ir saņemtas 136 vēstules, aģentūru LETA informēja tiesībsarga konsultante komunikācijas jautājumos Ruta Siliņa. Vēstules rakstījuši gan skolēnu vecāki un skolotāji, gan vecāku apvienības un novadu izglītības pārvaldes.
Tiesībsargs īpaši pateicas to vēstuļu autoriem, kuri sniedz arī savus priekšlikumus, kā atrisināt problēmu.
Galvenokārt priekšlikumi attiecas uz nepieciešamību pēc “bezmaksas izglītības” skaidrojuma, kas jānodrošina skolai, bet kas vecākiem jāpērk pašiem. Ierosinājumi ir arī attiecībā par mācību grāmatu dažādības samazināšanu, lai samazinātos iespējamo izvēlamo grāmatu daudzums vienā un tajā pašā priekšmetā. Viens no vecāku aicinājumiem ir izskaust praksi, ka mācību grāmatas tiek apvienotas ar vecāku apmaksātajām darba burtnīcām, kas ir divreiz dārgākas nekā skolas izsniegtās grāmatas.
Tiesībsargs informāciju pieprasīs arī no skolām un pašvaldībām, lai noskaidrotu, kurš pieņem lēmumu par naudas sadalījumu konkrētām pozīcijām – skolas pašas vai pašvaldības.
Vecāki informē, ka visdārgākie mācību priekšmeti ir angļu valoda, mājturība un vizuālā māksla (zīmēšana).
Šiem priekšmetiem nepieciešamo lietu saraksts ir pavisam garš: A4, A3 formāta papīrs, vairāki bloki visam gadam, guaša krāsas, akvareļkrāsas, plastilīns, vaska un eļļas krītiņi, pasteļi, krāsainās tušas, krāsu zīmuļi, jaucamtrauki, ūdenstrauki, otas, PVA līme, līmes zīmuļi, flomasteri, dažādas dzijas, aplikāciju papīrs, audumi-izšūšanai un visādi citādi audumi, piemēram, rūķa zeķes gatavošanai, zeme stādu audzēšanai, kreppapīrs, aplikāciju papīrs, adatas, tamboradata, drātiņas u.c.
“Visās skolās ir jāpērk līdzekļi vizuālās mākslas nodarbībām. Pēc maniem ieskatiem, tas ir normāli, kamēr prasības aprobežojas ar akvareļkrāsām, guašu un zīmēšanas papīru, kas ir plaši pieejamas un tiek izmantotas tik bieži, ka tiek arī pilnībā izlietotas. Taču pēdējā gada laikā ir parādījušās tādas prasības kā, piemēram, mākslinieka ogle, kas stundās tiek izmantota vienu vai divas reizes, līdz ar ko 90% iepakojuma paliek neizmantoti, turklāt vietā, kur dzīvojam un kur atrodas skola, nemaz nav nopērkama. Tā ir mana interpretācija – bet gadījums ar ogli rada priekšstatu, ka mākslas skolotājai trūkst saiknes ar to realitāti, kurā dzīvo ar mākslu ikdienā nesaistīti cilvēki,” vēstulē tiesībsargam rakstīja kāda mamma.
Lielus tēriņus veido arī sportam vajadzīgais – īsais un garais treniņtērps, slidas, slēpes un to inventārs. Vecāki arī ziņo, ka skola liek iegādāties visai klasei vienādus sporta T-kreklus ar skolas logo.
Vecāki aprēķinājuši, ka vidēji skolēns izmaksā līdz pat 680-850 latiem gadā. Šajā summā ieskaitīti izdevumi par mācību grāmatām, burtnīcām, kancelejas piederumiem un sportam nepieciešamo, kā arī pusdienas, transports, ikdienas drēbes un svētku tērpi.
“Mana bērna mācības maksā 850 latus mācību gadā, kas ļoti līdzinās mācību maksai augstskolas maksas studijās. Tātad par kādu bezmaksas izglītību mēs varam runāt, ja valsts uz skolēnu nodrošina labi ja vienu latu mēnesī? Toties vecākiem ir jāver vaļā savs maks un jāmaksā par mācībām un visiem nepieciešamajiem mācību līdzekļiem vēl vairāk, nekā būtu jāmaksā par studijām augstskolā viena mācību gada laikā,” vēstulē raksta mamma.
Izmaksas sadārdzina arī tas, ka dažādās klasēs ir dažādas burtnīcas. Vairāku bērnu māmiņa norādījusi, ka burtnīcas atšķiras katrā klasē atbilstoši tikai tam vecumam un nedrīkst būt citādākas. Ir skolas, kurās vecākiem jāpērk attiecīgās skolas dienasgrāmata, nevis grāmatnīcā pieejamā lētākā.
Gan vecāki, gan skolotāji norāda uz faktu, ka mācību grāmatu un darba burtnīcu vienā un tajā pašā priekšmetā, viņuprāt, ir par daudz. Ja bērns mācās vienā skolā, tad, pārejot uz citu skolu mācību gada vidū, visticamāk, atkal mācību grāmatas un darba burtnīcas būs jāpērk no jauna, jo jaunajā skolā, visdrīzāk, skolotājs lietos citu.
Vairākās vēstulēs vecāki informē, ka tie skolotāji, kuri ir grāmatu un darba burtnīcu autori, savos priekšmetos izvēlas savas grāmatas.
Reizēm skolotāji, labu gribot, meklē citus risinājumus – kopē materiālus no vairākām grāmatām. Arī šim risinājuma ir savi mīnusi: atsevišķās lapas regulāri pazūd, vai arī skolotājai jāuzklausa negatīvi komentāri par autortiesību pārkāpumiem, jo tad autori nesaņemot sev pienākošos naudu, par to vajadzētu ziņot utt.
Daļā vēstuļu vecāki un skolotāji pauduši savu neapmierinātību par darba burtnīcu saturu un kvalitāti. Kāda mamma rakstīja, ka izdevniecības “Raka” mācību līdzekļu “Ar gudru ziņu” grāmatas un darba burtnīcas ir nekam nederīgas pēc satura, jo nesatur mācību teoriju, bet gan tikai praktisko darbu uzdevumus. Nav neviena piemēra, un uzdevumi ir vispārīgi un nekonkrēti.
Vēstulēs vecāki tiesībsargu informējuši arī par naudu, kas maksāta tā saucamajā klases vai skolas fondā, lai remontētu klases, iegādātos papildu skolas vizuālās novērošanas ierīces, interaktīvās tāfeles. Vecāki pat pirkuši datoru un tā aprīkojumu, lai skolotāja varētu izmantot e-klasi. Arī skolotāji vēstulēs tiesībsargam norāda, ka no saviem līdzekļiem iegādājas datoru, lai varētu savadīt skolēnu atzīmes e-klasē. Arvien biežāk vēstulēs vecāki pauž savu neapmierinātību, ka, lai redzētu sava bērna sekmes skolā, ir jāmaksā par e-klases izmantošanu.
Ar “neobligāti obligātās” fonda naudas maksāšanu vecākiem ir dažāda pieredze. Par vienu skolu vecāki raksta, ka droši var apgalvot, ka ģimenes, kuras nevar samaksāt skolā vienu latu par kultūras pasākumiem vai maksājumu par dzeramo ūdeni, netiek “pazemotas” – vienkārši klases audzinātājs to zina un šīs ģimenes bērni nemaksā neko, bet tāpat apmeklē kultūras pasākumus un dzer ūdeni. Citās skolās, gluži pretēji, vecāku sapulcēs vai pat skolēnu klātbūtnē tiek publiskoti to bērnu vārdi, kuri fonda naudu vēl nav samaksājuši.
Vairākās vēstulēs lasāms par vecāku bezcerības sajūtu jeb cīņu ar vējdzirnavām. Grāmatu un darba burtnīcu iegāde tiek pieņemta teju kā neizbēgams maksājums. Vecāki norāda arī uz transporta problēmu laukos – lai arī pašvaldībā ir iegādāti oranžie autobusi skolēnu vešanai uz skolu, tie ne vienmēr izmantoti paredzētajam mērķim. Gluži pretēji, atsevišķu pašvaldību darbinieki norādot, ka “pagastam nav transporta un tas nav pagasta pienākums”.
Tiesībsargs saņēmis arī pa kādai vēstulei, kurā vecāki raksta par skolu, kas nodrošina gandrīz visu mācībām nepieciešamo. Diemžēl šādu vēstuļu ir ļoti maz.
Kā ziņots, Tiesībsarga birojā jau pagājušajā gadā tika izveidota konsultatīvā padome par izglītības pieejamību. Patlaban norit darbs pie situācijas izvērtēšanas, kāds ir Satversmē noteiktās bezmaksas izglītības apjoms. Dažādās pasaules valstīs bezmaksas izglītības apjoms ir ievērojami atšķirīgs. Ir valstis, kuras apmaksā visu, kas saistīts ar mācību procesu, pat burtnīcas un sporta tērpus. Savukārt ir arī valstis, kas apmaksā tikai skolas telpas un skolotāja atalgojumu.
Satversmē ir noteikts, ka Latvijā pamata un vidējās izglītības ieguve ir bez maksas, turklāt pamata izglītība ir obligāta. Vecāku sniegtā informācija ļaus apzināt naudas apjomu, kāds ir nepieciešams, lai skolotu bērnus dažādos vecumposmos, un saprast, ko valstī saprot ar bezmaksas izglītību.
