Tiesībsargs – aizstāvis un sargātājs 0
Uz “Praktiskā Latvieša” lasītāju jautājumiem atbild tiesībsargs Juris Jansons.
– Kā tad tiesībsargs aizsargā Latvijas iedzīvotāju intereses un tiesības? Cik bieži ir gadījumi, kad iejaukšanās palīdzējusi atrisināt, piemēram, kādu svarīgu cilvēktiesību jautājumu?
– Vienkāršoti skaidrojot, var teikt, ka mēs aizsargājam cilvēkus pret netaisnīgu valsts varu vai netaisnīgu tiesisko regulējumu. Tas nozīmē, ka izskatām arī privātpersonu iesniegumus un sniedzam konsultācijas dažādos cilvēktiesību jautājumos.
Tiesībsarga birojā, piemēram, izskatījām lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sūdzībām par iedzīvotāju izdienas pensijas aplikšanu ar ienākuma nodokli. No 2011. gada 1. janvāra Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra uzsāka vienotu izdienas pensiju administrēšanu. Pārbaudes lietā noskaidrojās, ka no izdienas pensijām tiek ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šādu iestādes praksi bija akceptējusi Labklājības ministrija. Secinājām, ka tas neatbilst normatīvajam regulējumam un izdienas pensijas, kuras piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim, ir ar ienākuma nodokli neapliekami ieņēmumi. Aģentūra atzina šo kļūdu un lēma to labot.
Cits gadījums. Tiesībsarga birojā vērsās invalīds, kam bija atteikts trūcīgas personas statuss, jo viņa īpašumā pēdējā gada laikā bija nonākusi medicīniskajām indikācijām speciāli pielāgota automašīna.
Konstatējām, ka šāds auto invalīdam ievērojami palielina iespējas pārvietoties, tādēļ tas nevar būt trūcīgas personas statusa atteikuma iemesls. Aicinājām Labklājības ministriju izstrādāt grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas novērstu šādus gadījumus. Tas arī ir izdarīts.
Vairākās citās lietās tāpat panākts personai labvēlīgs lēmums – piemēram, cilvēks tomēr reģistrēts pašvaldības palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājuma risināšanā; ģimenei piešķirts trūcīgas ģimenes statuss; pieņemts lēmums par bērna aprūpes tiesību atjaunošanu; uzsākts kriminālprocess, kas saistīts ar vardarbību pret bērnu…
Tiesībsarga birojā arvien biežāk vēršas arī cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kuriem ir ierobežotas tiesības uz brīvību. Proti, personas piespiedu kārtā ievieto un ārstē psihoneiroloģiskajās slimnīcās. Neapšaubāmi, katra situācija ir individuāla un jāvērtē konkrēti, taču cilvēkiem būtiski saņemt informāciju par savām tiesībām, piemēram, zināt, kas pieņem lēmumu par piespiedu ārstēšanu, vai personai ir tiesības uz advokātu utt.
Sniedzam arī ieteikumus un atzinumus dažādām iestādēm par to darbības tiesiskumu, lietderību, kā arī labas pārvaldības principa ievērošanu, novēršot nepareizu tiesību normu interpretāciju. Tiesībsargs, piemēram, konstatēja tiesību normām neatbilstošu praksi policijas darbā. Pieņemot paskaidrojumus no bērna pirms kriminālprocesa vai administratīvās lietvedības uzsākšanas, vecākus ne vienmēr informē par policijas pārrunām ar bērnu. Ja vecāki ir uzzinājuši par pārrunu laiku un vietu, viņiem liedz tajās piedalīties, atteikumu motivējot ar to, ka pārrunas nav procesuāla darbība un to ilgumu un kārtību normatīvie akti neregulē. Pēc Tiesībsarga sniegtā atzinuma visiem Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes struktūrvienību darbiniekiem, kuru darbs ir saistīts ar nepilngadīgām personām, uzdots, veicot aptauju vai pārrunas ar nepilngadīgo, nodrošināt vecāku tiesības piedalīties šajās darbībās.
Atklājot trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, sniedzam Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām un citām iestādēm ieteikumus arī par tiesību aktu izdošanu vai mainīšanu.
– Kāda bija jūsu nostāja pēdējā referenduma jautājumā? Vilmārs Briedis no Valkas novada interesējas, kāpēc atbildīgas amatpersonas, tostarp arī tiesībsargs, nav aktīvāk iestājušās par to, ka Latvijā vienīgā valsts valoda var būt tikai latviešu valoda, lai šāds balsojums, izšķiežot valsts līdzekļus, vispār nebūtu jārīko?
– Tas ir konstitucionāls jautājums, par ko tiesībsargs nav tiesīgs lemt. Pilsoņiem mūsu valstī ir tiesības rosināt referendumu, tajā piedalīties un paust savu viedokli. Arī jautājumā par valsts valodu.
– Kā vērtējat faktu, ka daudzi darba devēji latviešiem pieprasa krievu valodas zināšanas, pat ja tās tiešo darba pienākumu veikšanai nav nepieciešamas? Par šādiem gadījumiem žurnāla lasītāji mums vēstījuši vairākkārt.
– Darba likuma 29. pants nosaka, ka, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī šo attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu, profesionālo apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī uzteicot darba līgumu, ir aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
Darba likuma 33. pants savukārt nosaka, ka darba intervijā nav pieļaujami tādi jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, piemēram, jautājums par grūtniecību, ģimenes vai laulības stāvokli, iepriekšēju sodāmību (izņemot gadījumu, kad attiecībā uz veicamo darbu tam varētu būt būtiska nozīme), reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas, piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas un citi.
Tātad, pieņemot darbā, ir pieļaujamas tikai tādas prasības, kas attiecas uz darba veikšanu un ir saistītas ar darbinieka piemērotību konkrētajiem pienākumiem. Nesamērīgas prasības valodas dēļ norāda uz netiešu diskrimināciju, iespējams, mazinot pieejamību nodarbinātībai noteiktu tautību pārstāvjiem.
– Līga no Olaines stāsta, ka saskārusies ar diskrimināciju dzimumu līdztiesībā. Viņai darba devējs noteicis mazāku algu nekā jaunpieņemtam vīrietim, kurš dara tieši to pašu. Žēloties par to Valsts darba inspekcijā Līga baidās, jo tad darba devējs gribēšot no viņas vispār atbrīvoties… Problēmas radušās arī kādam viņas paziņam, kam ir netradicionāla seksuālā orientācija. Tikai tādēļ vien viņam Olainē esot problēmas sameklēt darbu. Vai tiesībsargs var palīdzēt?
– Tiesībsargs izskata diskriminācijas aizlieguma pārkāpumus dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ. Ja tiešām konstatējam pārkāpumu, varam arī pārstāvēt personas intereses tiesā, taču šajos gadījumos biroja darbiniekiem būtu nepieciešama plašāka informācija.
Darba likuma 29. panta 6. daļa skaidro: netieša diskriminācija pastāv, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas viena dzimuma personām, izņemot gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt iemesls viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no dzimuma, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā bijuši objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka dzimumu, vai arī to, ka darbinieka piederība pie noteikta dzimuma ir konkrētā darba veikšanas objektīvs un pamatots priekšnoteikums.
– Viesturs no Ādažiem jautā, kā lai viņš realizē savas tēva tiesības, ja bijusī sieva kopā ar bērnu aizbraukusi dzīvot uz ārzemēm. It kā devusies uz Angliju, taču kāds paziņa viņu nesen manījis Romā. Kāpēc Latvijas robežsargi, ja nepilngadīgs bērns dodas ārpus valsts, vairs neprasa otra vecāka piekrišanu?
– Ja bērns ir abu vecāku kopīgā aizgādībā, lēmums par viņa dzīvesvietu abiem jāpieņem kopīgi. Ja starp vecākiem rodas domstarpības bērna dzīvesvietas noteikšanā, tās izšķir tiesa.
Bērns, kurš ir Latvijas valstspiederīgais, var izceļot viena vecāka pavadībā, otra atļauja nav nepieciešama. Taču jāņem vērā, ka tiesības izceļot no valsts attiecas vienīgi uz valsts robežas šķērsošanu, nevis uz bērna dzīvesvietas maiņu un pārcelšanos uz dzīvi ārvalstī.
Ja kāds no vecākiem pirms lietas par bērna dzīvesvietas noteikšanu tiesā pieņem vienpersonisku lēmumu doties projām, otram vecākam liedzot iespēju īstenot aizgādības tiesības un saskarsmes tiesības ar bērnu, piemērojama Hāgas “Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem” un Briseles II Regulas noteikumi par bērna prettiesisku aizvešanu.
Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem dokumentiem, kas nodrošina bērna drošu atgriešanos pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Katrā no dalībvalstīm konvencijas īstenošanai ir nozīmēta kāda centrālā iestāde. Latvijā tā ir Tieslietu ministrija – interneta mājas lapā atrodama plašāka informācija, ko darīt, kādi dokumenti nepieciešami un kādi ir priekšnoteikumi, lai bērns atgrieztos pastāvīgās dzīvesvietas valstī.
– Zigurds Zarāns no Bauskas novada vēlas noskaidrot, kāpēc Latvijā tik ilgi jāgaida uz tiesu un kāpēc sēdes tik bieži atliek. Vai tādējādi netiek pārkāptas cilvēku tiesības uz savlaicīgu tiesu?
– Lēnie tiesu procesi patiešām ir viena no sāpīgākajām problēmām Latvijā. Nereti šie termiņi ir gari tieši tāpēc, ka tiesas sēdes atliek, taču, lai apgalvotu, ka tā tiek pārkāptas cilvēktiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, jāizvērtē visi apstākļi, kāpēc process ir ieildzis. Reizēm arī paši lietas dalībnieki ir vainojami novilcināšanā. Izvērtējot iespējamo pārkāpumu, jāņem vērā vairāki kritēriji – lietas sarežģītība, pušu un kompetentās valsts institūcijas rīcība, kā arī lietas svarīgums un neatliekamība.
– Vairākus žurnāla lasītājus satrauc arī pensijas vecuma gaidāmā paaugstināšana no 2014. gada. Vai tiešām valstī nav iespējams domāt citu risinājumu, jautā rīdziniece Veronika Ignatjeva, jo atrast darbu pirmspensijas vecumā praktiski neesot iespējams. Sarmīte Lūse savukārt secina, ka Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis pēc piecdesmit gadu vecuma krasi atšķiras no citu valstu situācijas, tāpēc neesot korekti atgādināt, ka Eiropā daudzviet pensijas vecuma palielināšana jau esot akceptēta.
– Piekrītu, ka veids, kā tiek plānota pensijas vecuma palielināšana, ir pretrunā cilvēktiesībām. Nav pagājis pat pusgads, kopš cilvēkiem solīja: pensiju jomā situācija nepasliktināsies, bet pēc dažiem mēnešiem jau dzirdam citu valodu. Kā lai cilvēki šādā situācijā tic mūsu politiķu un amatpersonu solījumiem?
Daudzi bija rēķinājušies, ka drīz varēs doties pensijā. Vismaz gadus piecus pirms šāda lēmuma cilvēkiem ir jābūt par to informētiem, pretī paredzot konkrētus pasākumus, kas nodrošinātu darbu pirmspensijas vecumā. Nevar būt tā, ka valsts nolemj: pensijā cilvēki ies vēlāk, bet nodarbinātība ir katra paša ziņā!
Uzziņa Latvijas Tiesībsarga birojs atrodas Rīgā, Baznīcas ielā 25. Klientus pieņem katru darbdienu no plkst. 9.00 līdz 16.00, uz konsultāciju jāpierakstās iepriekš pa tālr. 67686768. Svarīgi Tiesībsargs atgādina: • risiniet visas juridiskās problēmas savlaicīgi; • par konsultantiem izvēlieties nevis radus, draugus, paziņas, bet gan kvalificētus juristus! |
