Toma Kreicberga “Lopu ekspresis” – trīs punkti uz “i” 0
Tuvojas 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena –, kad 1949. gadā Latvijas iedzīvotājus skāra visplašākā deportācija un vairāk nekā 42 tūkstošiem cilvēku lopu vagonu šaurībā sākās tālais moku ceļš uz Sibīrijas plašumiem. Tādēļ jo īpaši saistoši ir iepazīties ar gados jaunā autora Toma Kreicberga jau pirms laika iznākušo romānu “Lopu ekspresis”, un jāpiebilst, ka šis romāns tika nominēts arī gada balvas “Kilograms kultūras 2016” literatūras sadaļā.
ASV mītošais amerikāņu/latviešu rakstnieks Toms Kreicbergs (1985, a.k.a. Tom Crosshill) ir vairākkārt nominēts Nebulas balvai, kā arī 2011. gadā viņa stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti” izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Spilgtākā debija”. Toms Kreicbergs ir absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un ASV ieguvis bakalaura grādu fizikā Rīda universitātē Portlendā. Zinātniskās fantastikas un fantāzijas darbi rakstnieku saistījuši jau kopš bērnības, un šī interese rosinājusi divpadsmit gadu vecumā uzrakstīt pašam pirmos stāstus angļu valodā. Rakstīšanai angliski autors grāmatas priekšvārdā rod attaisnojumu, proti: “Rakstnieks iepazīst un iemācās pārvaldīt savu materiālu – valodu –, tieši lasot. Jau kopš agras bērnības es lasu gandrīz tikai angliski, jo literatūra, kas mani uzrunāja, latviski nebija pieejama. Tāpēc man ir bagātīgi resursi angļu valodā. Literāro latviešu valodu es diemžēl neizjūtu tik labi, kā vēlētos.” (3. lpp.) Romāns “Lopu ekspresis” ir tapis angļu valodā, lai gan pats autors paralēli tulkotājas un redaktores veikumam arī iesaistījies tā latviskošanā. Protams, nenoliedzot faktu, ka ir ieteicams rakstīt valodā, kuru vislabāk izjūt, tomēr rodas mazliet duālas izjūtas, saprotot, ka gados jaunais Toms Kreicbergs tomēr nav nedz dzimis, nedz audzis ārpus Latvijas…
Ierasts un pārņemts no krievu valodas ir frazeoloģisms “uzlikt punktu uz i”. Šo izteicienu gribas lietot, runājot par Toma Kreicberga romānu “Lopu ekspresis” gan frazeoloģisma tiešā, gan pārfrāzētā nozīmē, proti, romānā, kurā tik tiešām ir aizraujošs un raits vēstījums, traģisko precīzi atspoguļoto stīgu var raksturot ar triādi “identitāte – izsūtīšana – imigrācija”, kas ietekmēja un vēl joprojām ietekmē latviešu nācijas likteni gan kultūras, gan ekonomikas, gan sociālajās sfērās.
Romānā darbība risinās, pārklājoties vairākām laiktelpām: mūsdienas (ASV un Latvija), pirmās Latvijas brīvvalsts laiki (1924 – 1940), atsevišķi atdalot K. Ulmaņa prezidentūru, padomju karaspēka veiktā Latvijas teritorijas okupācija (1941) un pirmā lielā cilvēku deportācija uz Sibīriju (Krasnojarska), tad otrais izsūtījums (1949). Tekstā tiek ieskicētas arī Rīgas reālijas pēckara laikā un pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas. Tas viss tiek atspoguļots no romāna galvenā tēla jaunekļa Pētera Ostberga skatpunkta. Dzimušu jauktajā – krievietes un latvieša – ģimenē, dzīves ceļi viņu aizveduši līdz pat biznesa un banku darījumu mekai Volstrītai. Jauneklim paralēli nogurdinošajam darbam Volstrītā kopš bērnības ir aizraušanās – komiksu zīmēšana. Pēteris (saskarsmē ar amerikāņiem – Pīters) pagātni atdzīvina, zīmējot komiksu “Lopu ekspresis”, kura pamatā ir vecmāmiņas Lauras un viņas dzimtas dzīvesstāsts. Savukārt ikdienas realitātē Pēteris sastopas ar Volstrītas mitoloģijas īstenību. Romānā tiek atmaskota Volstrītas mašinērija un tās trauslā robeža no biznesa darījumu virsotnēm līdz kraham. Pēterim paveicās (kā sākotnēji šķita) dabūt darbu cienījamā Volstrītas bankā “Arnis Brothers” un tikt Īpašo noguldījumu nodaļā, kuras komandu simboliski veido imigranti. Arī ikdienā Pēterī jūtas mostas tieši pret imigrantēm – Leilu, kurai dzimtas saknes ietiecas Turcijā, un Kristīnu, kuras dzimtene savukārt ir Kuba. Katram no iepriekšminētajiem romāna tēliem nāk līdzi viņu dzīves un dzimtenes stāsti, kā arī atspoguļota nepārtrauktā cīņa par savu vietu “lielajā iespēju zemē” Amerikā.
Romāna atslēgas vārdu un simbolu “lopu ekspresis” Toms Kreicbergs ir izvēlējies ļoti precīzi, jo, pirmkārt, tas atklāj gan traģiskās Latvijas iedzīvotāju deportācijas, gan arī mūsdienu imigrācijas, identitātes apzināšanās un kosmopolītisma problemātiku: “Ar beigeli rokās viņš (Pēteris Ostbergs. – S. R.) bija ņujorkietis. Skaipa zvans uz mājām, un viņš atkal bija latvietis. Varbūt kādu dienu viņi ar Kristīnu aizbrauks uz Havanu, un arī tur viņš iederēsies. Tieši to nozīmēja būt pasaules pilsonim: nevis dzīvot kā klaidonim bez patvēruma, bet spēt nopirkt mīklas gabalu par $ 5,99 un piedevām dabūt jaunas mājas.” (305. lpp.) Taču Pēteris Ostbergs pieņem lēmumu atgriezties dzimtenē. Lopu – izmisuma dzītu, iespēju meklētāju utt. – ekspresis mēdz arī pievilt, maldināt un izkropļot ieceres: “Kad esi ekspresī uz nekurieni, jāizmanto jebkura iespēja izkāpt.” (318. lpp.)
Pozitīvā nozīmē pārsteidz Toma Kreicberga uzdrošināšanās skarties pie tautai tik traģiskas tēmas, priecē autora skatījums uz 20. gadsimta vēstures līkločiem un arī to interpretācija, kas, iespējams, ir arī paša autora pārliecība, un tā uzrunā, jo ir mazliet atšķirīga no ierastās un daudzkārt tiražētās. Toms Kreicbergs ir uzrakstījis grāmatu visām paaudzēm un lasītāju grupām par sevi un par mums visiem šajā plašajā pasaulē.
