Fantastikas filmās redzētas ierīces cilvēka intelektuālā potenciāla uzlabošanai. Uzliek galvā ķiveri ar vadiņiem, pašķīst dzirksteles, un pēc brīža no krēsla pieceļas ģēnijs… Izrādās, smadzeņu darbību veicinošas tehnoloģijas ir realitāte un jau divus gadus pieejamas arī Latvijā. Protams, superspējas tās nesola, bet gaišāku galvu – gan. Nolēmām pārbaudīt, kā tās darbojas.

Eksperimenta norise Lasītākie Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174 “Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas 139 Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7 Lasīt citas ziņas 1. Divās nedēļās notika trīs seansi smadzeņu treniņu centrā RigaBrain. Pirmais ilga 15, otrais – 30 un trešais – 40 minūtes. 2. Pēteris Urtāns sniedza ieteikumus smadzeņu darbības veicināšanai. Dalībnieki centās tos ievērot. Numeroloģija un skaitļu maģija: Kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu” Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības? 3. Visi iekārtoja dienasgrāmatu, kurā katru dienu aprakstīja pašsajūtu un pēc seansiem novērotās izmaiņas. 4. Eksperimenta sākumā un pēc pēdējā seansa dalībnieki izpildīja testus, kas ļāva konstatēt galvenās problēmas. Salīdzinot abu testu rezultātus, varēja secināt, vai sasniegti cerētie rezultāti.

Sprakšķi norāda uz problēmām

Smadzeņu treniņa seansa laikā cilvēks atguļas ērtā krēslā un tiek apsegts ar pledu. Pie galvas ar speciālu želeju piestiprina dažus sensorus – mērinstrumentus, kas reģistrē smadzeņu aktivitāti, – un uzliek austiņas.Tajās skan mūzika, bet, tiklīdz ierīce uztver nestabilitāti smadzeņu darbībā, skaņa uz īsu mirkli apraujas un atskan tikko dzirdams sprakšķis, līdzīgs tiem, ko ik pa laikam dzirdam, klausoties vecas plates. Tādā veidā smadzenes saņem signālu, ka kaut kas nav kārtībā, un tiek iedarbināts pašregulācijas mehānisms. Organisma vadības centrs pats meklē veidu, kā atveseļot sevi.

Salīdzinājumam iedomājieties telpu, kurā valda piķa melna tumsa un atrodas vairāki cilvēki. Nav redzams, kur katrs ir, bet, ja kaklā būtu pakārti zvaniņi, tiklīdz kāds izkustētos, varētu konstatēt viņa atrašanās vietu. Tāpat notiek ar mūsu smadzenēm. Seansa laikā tām ir iespēja savu darbību it kā novērot no malas.

Pie galvas ar speciālu želeju piestiprina dažus sensorus – mērinstrumentus, kas reģistrē smadzeņu aktivitāti, – un uzliek austiņas.

Sprakšķus zinātnes valodā dēvē par spoguļsignāliem. Jo stabilāka nervu sistēma, jo tādu mazāk. Smadzeņu treniņu centra RigaBrain vadītāja Pētera Urtāna praksē līdz šim bijuši tikai divi pacienti, kuriem piecu minūšu laikā nav atskanējis neviens signāls.

Treniņi uzlabo centrālās nervu sistēmas darbību un ar tās starpniecību arī prāta spējas, emocionālo kontroli un psiholoģisko noturību.

“Pēc seansiem cilvēki parasti konstatē, ka kļuvuši apķērīgāki, ir vieglāk koncentrēties, uzlabojušās darbaspējas un augusi pārliecība par saviem spēkiem. Viņi jūtas mierīgāki, miegs ir kvalitatīvāks, pazudusi trauksmainība un bailes,” apgalvo Pēteris Urtāns, ergoterapeits, smadzeņu treniņu centra “Riga Brain” dibinātājs.

Kā izdzēst nospiedumus

Dzīves laikā gūtās emocionālās un fiziskās traumas atstāj nospiedumus smadzenēs. Tie var rasties, vēl mammas puncī esot. Deviņdesmit procentos gadījumu reaģējam, rīkojamies un lēmumus pieņemam automātiski. Mūsu rīcību diktē iepriekšējā pieredze. Citiem vārdiem sakot, tās ir bailes. Ja no tām atbrīvojas, ir sajūta, ka nokritušas važas, kas traucējušas pilnvērtīgi dzīvot. To var panākt ar smadzeņu treniņu, psihoterapijas un citu metožu palīdzību.

“Reiz braucu ar mašīnu ārā no mazas ieliņas uz lielā ceļa, bija slikta redzamība – krūmi abās pusēs. Tieši tajā mirklī pa šoseju traucās cits auto, knapi izvairījos no sadursmes, izbīlis pamatīgs. Par šo gadījumu it kā aizmirsu, bet, kolīdz atkal sēdos pie stūres, mani pārņēma paniskas bailes. Smadzenes sūtīja signālu: “Uzmanies!” Tajā dienā man bija vēl trīs avārijas situācijas, jo prāts visu laiku bija satraukts, nespēju koncentrēties. Ja šis nospiedums saglabātos, dzīves kvalitāte būtu būtiski traucēta,” stāsta Pēteris Urtāns.

Smadzeņu treniņi nelīdzinās psihoterapijai, kur speciālists kopā ar pacientu analizē pagātnes pieredzi un soli pa solim aizrokas līdz baiļu cēlonim. To laikā vienkārši jāatslābinās un jāļauj smadzenēm pašām izdzēst nospiedumu.

Process notiek neatkarīgi no mūsu gribas, seansa laikā var skatīties filmu vai pat gulēt.

Treniņus var apmeklēt jebkurā vecumā. Sākot ar bērnu, kuram pietiek pacietības pusstundu mierīgi nosēdēt krēslā, skatoties multiplikācijas filmu, un beidzot ar večuku, kam galva balta kā ābele ziedonī.
Noder pat viens seanss

36,6 °C eksperimentam izraudzījāmies dažādu vecuma grupu pārstāvjus. Rezultātus varēja ietekmēt seansu skaits. Tādi katram dalībniekam bija trīs. Statistika liecina, ka 30–40 procenti cilvēku taustāmas pozitīvas izmaiņas sajūt jau pēc pirmā seansa, citiem vajadzīgi vismaz pieci.

“Pat viens seanss ir vērtība. Smadzenes ir saņēmušas informāciju par traucējumiem, reģistrējušas to un pašas turpina virzību uz stabilitāti. Tā kā jauni neironu ceļi izveidojas tikai trīs līdz četru nedēļu laikā, pozitīvas izmaiņas var parādīties arī mēnesi vai pat pusgadu vēlāk.

Grūtāk tad, ja ir kāds traucējošs faktors – sarežģījumi privātajā dzīvē, problēmas darbā. Katrs seanss smadzenēm ir kā degvielas deva motorlaivai. Mēs to iedarbinām un sākam braukt. Ja nekādu traucēkļu nav, uzreiz sajūtam, ka ātri virzāmies pretī galamērķim. Ja ir, sākam braukt un – buh! – apstājamies; izrādās, laiva ir piesieta pie doka. Smadzeņu treniņi rada tādu kā iekšēju dzinuli. Kamēr kavējošais faktors nav novērsts, var būt iekšējs nemiers. Ja striķi atsienam, beidzot izdodas atrauties no krasta. Ja to neievērojam, turpinot seansus, motorlaiva uzņem ātrumu un vai nu pārrauj striķi, vai aizbrauc ar visu doku. Ar laiku, berzējoties pret ūdens virsmu, traucēklis sadalās,” skaidro smadzeņu treniņu vadītājs.

Neaizmirsīsim, ka smadzeņu mehānismus varam tīri labi ieeļļot arī saviem spēkiem. Regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgs uzturs, saskarsme ar tuviem cilvēkiem, kvalitatīvs miegs un atpūta ir kapitālieguldījums mūsu veselības bankā.

Izdodas uzlādēt baterijas

Krievu valodas skolotājs Rīgas Hanzas vidusskolā Nikolajs Kuprijenko (53 gadi) uz piedāvājumu piedalīties eksperimentā sākumā raudzījās visai skeptiski. Brīva laika esot gaužām maz, diez vai beigās, liekot roku uz sirds, varēšot apgalvot, ka visu prasīto godam izpildījis. Taču piekrita, uzzinājis, ka smadzeņu treniņa laikā sarežģītus galvas mežģus un cietos riekstus stundām ilgi risināt nevajadzēs, vien trīs reizes pagulēt ērtā izvelkamajā krēslā un paklausīties nomierinošu mūziku.

Pirms eksperimenta Nikolajs pastāstīja par savām problēmām: “Katra darbadiena ir ļoti saspringta – strādāju no pusastoņiem līdz četriem. Kad pārrodos mājās, jūtos pārguris. Vēl jāsagatavojas nākamās dienas stundām, bieži jālabo skolēnu darbi. Pa nakti miegs ir caurs, pat guļot pa galvu maļas doma Kā es to visu paspēšu?, tāpēc mēdzu uztrūkties. No rīta pamostoties, joprojām jūtos izsmelts un saspringts. Esmu domājis, ka vajadzētu nodarboties ar sportu, varbūt tad justos možāks un būtu vairāk enerģijas. Bet man ir sirds aritmija, tāpēc intensīva fiziskā slodze nav ieteicama. Nevaru ne darboties sporta zālē, ne skriet. Atliek garas pastaigas svaigā gaisā. Godīgi sakot, savā dienas kārtībā tām nevaru atrast laiku.”

Jau pēc pirmā seansa Nikolajs dienasgrāmatā ierakstījis: “Lai gan pēc darba bija liels nogurums, seansa laikā jutos labi, spēju atslābināties, kas citos apstākļos parasti neizdodas. Pēc tam galva bija skaidrāka, kājas gan kādu laiku nedrošas. Vakarā pat pusstundu pastrādāju pie datora, lai gan parasti pēc tik saspringtas darbadienas tam neatliek spēka. Pamodos labā garastāvoklī, visu dienu jutos mierīgs, pat tad, kad manu stundu apmeklēja mācību pārzine.”

Nikolajs tagad naktīs guļot cieši kā lācis ziemas miegā un no vismazākā troksnīša vairs netrūkstoties augšā. Agrāk bieži modies divos vai trijos naktī un līdz rītam svaidījies no viena sāna uz otru. Tagad ceļas tikai ar modinātāja zvanu pussešos.

“Ievēroju Pētera Urtāna ieteikumus. Nebiju dzirdējis, ka man kā labrocim, ķemmējot matus ar kreiso roku, aktivizējas smadzeņu šūnas, kuras līdz šim dusējušas svētā mierā, un palielinās smadzeņu potenciāls. Šo paņēmienu ieteicu vairākiem kolēģiem. Vairākums gan par to smējās, nezinu, vai izmēģinājuši.”

Nikolajs priecājas, ka piekritis piedalīties eksperimentā. “Efekts saglabājies – vieglāk noskaņoties darbam, pazudušas ierastās bailes, ka kaut ko nepaspēšu izdarīt vai aizmirsīšu svarīgas lietas. Pēc darba nogurums nav tik liels kā agrāk. Jūtos možs, ir motivācija darboties un labs garastāvoklis. Dakteris teica – lai nostabilizētu rezultātu, būtu vēlams kādu laiku reizi mēnesī apmeklēt seansu. Ja tādas iespējas nav, vismaz cītīgi ievērot viņa dotos ieteikumus, mēģināt meditēt.”

Skolotājs piemetina, ka ar sevi vēl jāstrādā. Atmiņa reizēm pieviļot. Dienā, kad tiekamies pēdējo reizi, viņš zvana, lai noskaidrotu, cikos īsti esam sarunājuši – četros vai piecos.

Arī neliels dullums ir laba zīme

Aina Pence (66 gadi) burtiski izstaro dzīvesprieku. “Jūtos lieliski,” viņa saka. Izrādās, laba oma ir lipīga, jo sarunas laikā tā kā saules zaķēns pārlec arī pie manis. Raugoties viņas mirdzošajās acīs un plašajā smaidā, liekas, ka dokumentos iespiests nepareizs dzimšanas datums – vismaz divdesmit gadi noteikti piemeloti klāt.

“Kā jau labs pensionārs nodarbojos tikai ar sevis pilnveidošanu un izklaidēšanu. Divreiz nedēļā braucu uz baseinu un trīs stundas veltu peldēšanai. Trīs reizes nedēļā ir nūjošana. Nelielā sabiedrībā – dāmas labākajos gados – dodamies uz Biķernieku mežu un trīs stundas aktīvi kustamies. Astoņos no rīta jau esam uz takas, ejam apkārt ezeram un baudām dabu. Kādreiz vāverīte atskrien ar mums apsveicināties, citreiz pāri galvām aizlido pīļu bars. Skatā-mies, kā ezerā līgani peld gulbju pāris. Pārgājieni ir prieks gan acīm, gan ķermenim. Pagūstu arī apdarīt visus mājas darbiņus, ciemos aizbraukt. Ja kādas raizes gadās, kaut kas pasāp, nekad nečīkstu. Nav jēgas. Neviens taču nepalīdzēs, pašam ar visu jātiek galā!

Iesaistoties eksperimentā, man konkrēta mērķa nebija. Jutos ļoti labi. Nospriedu, ka nekādu ļaunumu man tas nodarīt nevar. Tāpat kā vitamīnu lietošana.

Pēc pirmā seansa nejutu pilnīgi nekādas izmaiņas. Toties divas stundas pēc otrā treniņa viss sagāja galīgi šķērsām. Galva dulla, acis sarkanas. Mazmeita mani ieraudzīja un teica: omīt, tu izskaties kā piedzērusies! Māca šausmīgs bezspēks.

Visu nakti murgoju, modos augšā. Nākamajā dienā pa māju kustējos ar milzīgu piespiešanos. Bija nepārvarams slinkums, nebija enerģijas. Uz vakara pusi sāku pamazām atjēgties, jutos nedaudz labāk.
No rīta atkal bija briesmīgs slinkums. Domāju, nē, mīļā, tas ir darbs ar sevi. Nevar vienu dienu noslaistīties un tad vēl otru – jāsaņemas! Kokus rokās un aiziet uz mežu nūjot! Pēc trīs stundām atnācu atpakaļ un biju atkal jauna, skaista un burvīga!”

Kad izdzirdēju šo stāstu, biju pārliecināta – Aina no eksperimenta izstāsies. Bet nekā, klausulē skanēja ierastā optimisma pārpilnā balss: “Nē, iešu un darīšu! Ja ir šāda reakcija, tātad kaut kas notiek. Smadzenes pašas grib sakārtoties.”

Trešā treniņa laikā Ainu pārņēma sajūta, ka rokas un kājas kā svina pielietas. Pēc tam tā pārgāja.

“Pēc divām stundām atkal bija dullums, bet ne tik traks kā iepriekš. Bija aukstas kājas, prasījās uzvilkt vilnas zeķītes. No rīta pamodos un jutos labi.

Nekādas izmaiņas pēc šīm divām nedēļām sevī neesmu novērojusi. Žēl gan, ka seansu bija tik maz. Būtu vairāk, varbūt tad būtu jūtams rezultāts.

Agrāk biezpienu ēdu diezgan reti, tagad pēc daktera ieteikuma ikreiz, kad atgriežos no meža, iztukšoju vienu ķibīti. Saprotu, ka kaut kādus procesus smadzenēs šis eksperiments iedarbināja, tālāk jāstrādā pašai.”

Nepagurt trakajā skrējienā

Ieva Miltiņa (21 gads) pa dzīvi traucas kā uzvilkts vilciņš, allaž pamanās tikt galā ar vairākiem darbiem vienlaikus. Dienās, kad noris eksperiments, viņa piedalās trīs vērienīgu pasākumu organizēšanā. To skaitā ir arī Latvijā pirmā studentu sarakstītā un iestudētā rokopera Ziedoņdārzā zem klajas debess. Ieva studē reklāmu un sabiedriskās attiecības Latvijas Kultūras koledžā, ir studentu padomes prezidente.
“Tik daudz jāizdara, jāizdomā, katrs mani rauj uz savu pusi, kaut ko jautā. Protams, tas rada spriedzi. Viens no būtiskākajiem aspektiem, piekrītot piedalīties 36,6 °C eksperimentā, bija vēlme uzlabot
atmiņu. Lielā darbu apjoma dēļ bieži vien kaut ko aizmirstu. Grūti noskaņoties veicamajam. Jūtos piekususi, darbaspējas gājušas mazumā. Nereti ir tā – nedaudz pastrādāju un uzreiz uznāk vēlēšanās
nosnausties. Man ir svarīgi, lai varu visu dienu normāli rukāt. Lai darbi neiesprūst un nav jāsasteidz pa galvu, pa kaklu pēdējā brīdī.

Seansu laikā nekas neparasts nenotika – mierīgi sēdēju un klausījos mūziku. Reiz pat gandrīz aizmigu. Brīžiem speciāli centos nedomāt, lai pārbaudītu, vai tad atskanēs mazāk knikšķu. Tas neiedarbojās.

Pēc pirmā seansa likās, ka nekas nav mainījies. Vakarā sajutu – galva ir vieglāka. Pirms tam man bija grūti pieslēgties mācībām, ķerties klāt lielākiem darbiem. Kopš tā vakara ikreiz, kā piesēžos pie rakstāmgalda, tā ņemu un izdaru. Pazudis iekšējais čīkstētājs: ai, tik ļoti negribas, varbūt vēlāk… Ir vieglāk koncentrēties tam, ko konkrētajā brīdī daru. Neaizpeldu citās domās. Todien strādāju pie datora un pamanīju, ka redze uzlabojusies, kļuvusi skaidrāka. Šis efekts gan saglabājās tikai īsu brīdi.

Kad otrreiz aizvēru aiz sevis treniņu centra durvis, dažas stundas nedaudz sāpēja galva un džinkstēja ausīs. Pēc tam pašsajūta uzlabojās, prātā ienāca vairākas labas radošas idejas. Bija vieglāk komunicēt,
vairs nemežģījās mēle – kā iepriekš pārpūles dēļ. Pēc trešās reizes viss bija mierīgi. Šķiet, ka tagad esmu pozitīvāk noskaņota, ir enerģijas pieplūdums – gribas kaut ko aktīvi darīt, nevaru ilgi nosēdēt mierā.
Nesen man bija ļoti grūti aizmigt, jo nespēju apturēt nemitīgo domu joņošanu. Tagad, tiklīdz apguļos, pēc mirklīša jau esmu aizmigusi. Toties vairs nenāk miegs dienas vidū.

Nevaru teikt, ka atmiņa būtu manāmi uzlabojusies, bet interesanti, ka ik pa laikam prātā bez īpaša iemesla uzpeld dažādas pagātnes detaļas – seni notikumi, labu laiku neredzēti cilvēki. Piemēram, atcerējos,
ka pirms vairākiem gadiem kopā ar dažiem jauniešiem biju Rumānijā. Man acu priekšā šis notikums tinās kā kinolente – cilvēki sēž uz soliņa un dzer kafiju, mēs pienākam un sākam sarunāties.”

Foto – andriskozlovskis.lv

Raksts publicēts žurnālā “36,6°C” 2010. g. maijā