Pasaulē
Citur

Franks Gordons: Diemžēl ASV un Ķīna ir ģeopolitiski sāncenši1


Franks Gordons.
Franks Gordons.
Foto: Timurs Subhankulovs

Ķīnas Tautas Republikas 70. gadskārtā 1. oktobrī prezidents Sji pašu zemē ražotā limuzīnā pieņēma vērienīgu militāro parādi, un viss – lidmašīnas, tanki, ballistiskās starpkontinentālās raķetes – bija pašu zemē ražots, projektēts, iespaidīgs. Svētku priekšvakarā Sji, kuram, labojot konstitūciju, amats nodrošināts līdz mūža galam, atklāja Pekinā pasaules lielāko lidostu.

Viņš varēja būt lepns: nominālais iekšējais kopprodukts tagad sasniedzis (pārrēķinot) 12 500 ASV dolāru uz katru iedzīvotāju, kamēr vēl 1990. gada tas bija tikai 2500.

Ekonomikas attīstības un tehniskā potenciāla ziņā Ķīna min Savienotajām Valstīm uz papēžiem, un, ja Putina Krievijai nebūtu savs kodolieroču arsenāls, tā globāli atrastos aiz attīstīto valstu septiņnieka kā naftas un gāzes piegādātāja – kā kaut kāds arābu emirāts…

Diemžēl ASV un Ķīna ir ģeopolitiski sāncenši, konkurenti, vismaz diplomātiski plēšas ietekmes sfēru un noieta tirgu dēļ, kaut gan Baltā nama saimnieks Donalds Tramps nupat nekautrējās palūgt savam dižajam konkurentam Sji palīdzēt viņam atrast “kompromatu”, kas sasmērētu bijušo ASV viceprezidentu Džo Baidenu, iespējamo Trampa pretinieku 2020. gada prezidenta vēlēšanās.

Telavivas avīzes “Haaretz” galvenais redaktors Alufs Benns Ķīnas valsts svētku priekšvakarā intervēja “New York Times” slejinieku Tomasu Frīdmanu, kura grāmatas, īpaši “The World is Flat” (“Pasaule ir plakana”) kļuvušas par bestselleriem jeb dižpārdokļiem.

Frīdmans spriež, ka tā būtu liela laime visai cilvēcei, ja ASV un Ķīna, pārvarot nenovīdību un bailes, ietu paralēli katra savu tehnisko inovāciju ceļu, nešķielējot aizdomu pilni uz sāncenses pusi: lai Amerikā savus plānus īsteno, teiksim, “Apple” un “Google”, bet Ķīnā – “Huawei” un “Alibaba”, vai nu tas būtu 5G tīkls vai māk­slīgais intelekts. Diemžēl patlaban pēc tā neizskatās.

“Priekšsēža Mao” milzu ģīmetne vēl arvien grezno lielos vārtus Tjaņaņmeņa laukumā, taču jāatgādina, ka “zem viņa” Ķīna ar tās pusotra miljarda iedzīvotāju nostaigājusi asinīm slacītu sāpju ceļu: vispirms absurdais “Lielais lēciens”, kad katras mājeles pagalmā dedzināja krāsnis dzelzs kausēšanai, un izcēlās katastrofāls bads ar miljoniem upuru, turpinoties brutālām represijām un nāvessodiem, kam sekoja baisā “kultūras revolūcija”, kad satrakotu pusaudžu – hunveibinu – bari vajāja, pazemoja, spīdzināja un reizēm linčoja skolotājus, zinātniekus un citus “briļļainus inteliģentus”, kad miljoniem ķīniešu vienādās zilās jakās zubrīja “mazo sarkano grāmatiņu” ar banālajām Mao prātulām.

Pozitīvs lūzums notika pēc Mao nāves, kad 1978. gadā pie varas nāca Dens Sjaopins, kurš līdz aiziešanai pensijā 1992. gadā, laužot “marksisma-maoisma” dogmas, atzina brīvā tirgus priekšrocības, stimulēja tehnisko progresu tiklab valsts, ka arī privātajā sektorā. Tieši ar viņu sākās tas 40 gadu ceļš, kas padarīja Ķīnu par “otro numuru” pasaulē.

Patlaban valdonīgā prezidenta Sji autoritāro pašlepnumu bojā trīs traucēkļi.

Pirmais ir Taivāna ar tās 24 miljoniem iedzīvotāju, kas pierādīja, ka viņpus jūras šaurumam spēj eksistēt un plaukt “otrā ķīniešu valsts”, kurā nostiprinājusies parlamentārā demokrātija un kuras iedzīvotāju vairākums nevēlas uzskatīt šo savu salu par “Lielās Ķīnas” sastāvdaļu.

Saistītie raksti

Otrais traucēklis ir Honkonga ar tās 7,5 miljoniem iedzīvotāju, kuri nevēlas, lai Pekinas centrāle apcirptu demokrātiskās tiesības, kuras Lielbritānija lika ievērot, kad tā pirms 22 gadiem nodeva šo globālo finanšu centru Ķīnai kā autonomu vienību.

Trešais traucēklis ir kādi 10 miljoni islāmticīgo un turkvalodīgo uiguru, kas apdzīvo plašo un stratēģiski svarīgo Siņdzjanas provinci Ķīnas ziemeļrietumos un neparko nevēlas asimilēties, atteikties no savas ticības un “ķīnizēties”. Pekina uiguru “izdresēšanai” ierīkojusi “pāraudzināšanas centrus”, kur jau ievietots kāds miljons uiguru, kuriem liek “mīlēt Ķīnu” un paļauties disciplīnai, kā to sludinot Mao… un Konfūcijs.

LA.lv