Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. februāris, 2013
Drukāt

Tuvu “Ozirisam”
. Aivara Vilipsona mājvietā

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

O! Vilipsonam personālizstāde “Why ne?! – deviņi krāsaini bilžuki + bronzas skulptūra” galerijā “Istaba” no 25.02. līdz 29.03. Jāielūdzas ciemos, lai redzētu, kur izcilais grafiķis radījis savus pirmos darbus glezniecībā. Vēsturisks moments!


 

– No visiem dzīvokļu piedāvājumiem šis bija vistuvāk “Ozirisam”, un tā apziņa mani apmierināja, – mājokļa izvēli atklāj Aivars Vilipsons.

– Uz kafejnīcu “Oziriss” dodaties brokastiņās? – vaicāju.

– Par brokastīm tās grūti nosaukt – puse magoņmaizītes un kafija.

– Kāpēc puse?

– Tāpēc ka diēta, kaut gan otru pusīti ņemu līdzi un apēdu mājās.

Mākslinieks mīt jūgendstila ēkas ceturtajā stāvā. Lai gan sētas mājā, bet gaismas dzīvoklī ir gana. nam_pats

– Ir tā. Nevar būt divas pasaules skaistas. Es orientējos uz iekšējo pasauli. Ārējā – kāda tā ir, tāda ir. Vēl svarīgi, lai tā mani netraucētu. Dzīvoklī neko nevajadzēja pārveidot. Man piekabē nāk vecāku un vecvecāku mēbeles. Es taču nevaru no tām atteikties tāpēc vien, ka dizains nav laikmetīgs. Turklāt esmu ar tām uzaudzis. Mēbeles ir ar vēsturi un tādēļ man mīļas, – Vilipsons sāk stāstu par mājokli. Viņa grafikas rodas pie vectēva rakstāmgalda, kas novietots pie loga, pa kuru skatiens izlokās uz ielu un aizķer arī pretējo namu skaistās aprises. Bet gleznas tapušas pie molberta lielajā istabā.

– Mālēju te, lai varētu skatīties “Comedy Club” vai “Discovery”, bet tēlniecības darbus veidoju Matīsa ielā. Suneti top “Ozirisā”. Tur ir plāksnīte ar uzrakstu “Vilipsonc”, un tur es sēžu un rakstu. Sunetiem piemīt “drunk writers” stils, jo tie rodas, ievadot iekšā zināmu mēru alkohola. (Reiz “Ozirisā” tikos ar Brocēnu skolas skolnieci, kas rakstīja darbu par manu grāmatiņu “Sumpurņa suneti”, un viņas mammu. Nezināju, kā uzvesties.) Mājās mana mīļākā vieta ir uz dīvāna. Tur es varu skatīties filmas un klausīties mūziku. Uz dīvāna atzveltnes ir 21 dalmācietis. Apnika “Narvesen” akcijā tos krāt, likās, ka kažociņam sanāk. Domāju, ka Patmalniece man to pašūs. Guļamistabā eju tikai gulēt. Ceļos četros, piecos, bet “Ozirisu” taisa vaļā pulksten 8. Līdz tam tev neviens nezvana, vari arī neslēgt televizoru, klausīties tikai mūziku, brīvi darboties. Bet pēc tam jau strādāt vairs nevar. Gulēt eju astoņos, noskatos “Simsonus” un iemiegu.

Sienas plauktu un gultu no padomju laika gultas, kas kritusi uz nerviem, uztaisījis kāds džeks. Pirmo reizi viņš ielicis gultu un pieskrūvējis plauktu Bruņinieku ielā, kur tolaik pie savas sievasmātes Vijas Artmanes Vilipsons dzīvojis.

– Kad mainīju dislokācijas vietas, es viņam katru reizi zvanīju, jo domāju, ka, plauktu montējot, pats nositīšos un citus savainošu. Kad nopirku šo dzīvokli, atkal zvanīju. Bet, kad viņš drūmu ģīmi plauktu šeit pielika, teicu, ka šī tiešām ir pēdējā reize. Ka nākamā demontāža būs tikai pēc manas nāves. Un tad jau man būs vienalga, es arī pēcnācējiem neatstāšu viņa telefonu, – solās mākslinieks. Gultā guļ arī lācītis Kurmītis, ko Vilipsonam uzdāvinājusi draudzene. Kurmītis bijis līdzi Romā un Marokā, Vilipsons viņu turējis kā acuraugu, jo iepriekšējo lācīti Billiju, kurš bija apceļojis Japānu, Kubu un viskautko, Portugālē pakāsis. Abpus gultai ir savdabīgi krēsli uz divām kājām.

– Es vienkārši izdomāju, ka krēslu varētu uztaisīt bez pakaļkājām, lai var pielikt pie sienas. Var sēdēt arī istabas vidū, jo spiediens nāk uz atzveltni un divām kājām. – Pēc mākslinieka teiktā iesaucos, ka viņš taču varētu savu izgudrojumu patentēt un pelnīt miljonus. – Būsim reāli, ja? – ierosina Vilipsons. Un kas tas par neredzētu augu uz palodzes?

– Tenerifē, pālī būdams, ēdu kaut kādu augli, bet sēkliņu biju paņēmis uz mājām, iebāzu podā, skat – izaudzis, nezinu gan, kas. Neviens nezina. Man ir viens eglīšu bumbulis, to tur Ziemassvētkos iekarinu. Redz – vēl neesmu noņēmis! – rotājumu priecīgs ierauga mākslinieks.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+