Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. novembris, 2013
Drukāt

Ukru gāršas īpašais šarms – mežs kā paradīzē

Foto - Andris KozlovskisFoto - Andris Kozlovskis

Parasti taciņa, kas ved uz gāršu, ir nopļauta, bet mums gadījās izbaudīt zāli visā tās krāšņumā.

Braucot pa Zemgales līdzenumiem, abās ceļa pusēs redzams klajums, taču pārdesmit kilometrus no Tērvetes pie pašas Lietuvas robežas sākas mežs – 
Ukru gārša. Īsta paradīze neskartas dabas cienītājiem!

Gārša ir visauglīgākais meža veids, kur aug gandrīz visas koku un krūmu sugas, bet pārsvarā lapu koki – ozoli un oši. Dodamies raudzīt, kāda ir Ukru gārša, kam blakus līču loču plūst Tērvetes upīte, kas sākas Ukros, bet tecējumu beidz Lielupē. Kaut gan ūdens tajā pamaz un dažkārt tā izžūst pavisam, te vērojama dzīvība. Redzamas ūdra atstātās pēdas.

Tā kā šeit sastopami daudzi aizsargājami augi un dzīvnieki, 1999. gadā izveidots dabas liegums.

Divi kilometri citādā mežā


Ukru gārša plešas 1135 hektāru platībā Bukaišu un Ukru pagastā. Lai to iepazītu, izveidota taka, kuras īsākais loks ir 1550 metrus, bet garākais, kas vairāk aizaudzis, – 2070 metrus garš. Pie ieejas atrodas ugunskura vieta, galds, soliņi un informācijas stends. Uz tā izvietota arī informācija par firsta Līvena 1856. gadā celto Medību pili, kas diemžēl vairs nav apskatāma, jo īpašnieki nojaukuši, lai pārdotu ēkas īpatnējos ķieģeļus. Firsts Bukaišos ierīkoja arī prāvu briežu jeb, kā to dēvēja vāciski, iršu dārzu. Tagadējie šeit mītošie staltbrieži ir tā iemītnieku pēcteči. No senajiem laikiem saglabājies sarkanais ozols, pūkainā irbene, ceriņi, jasmīni un liepas.

Dabas takā izvietotas norādes, izbūvēti tiltiņi. Tomēr droši vien daudzi, staigājot bez zinoša pavadoņa, sacīs – mežs paliek mežs! Gājienu daudz interesantāku padara Tērvetes tūrisma informācijas centra vides gida Agra Ģērmaņa stāstījums. Viņš ir diplomēts meža speciālists, daudzus gadus strādājis par mežsargu un mežzini, bet tagad nododas savam vaļaspriekam, iepazīstinot dabas draugus ar Ukru gāršu.

Stārķis Varis un citi retumi


Agrāk gāršas teritorijā notika saimnieciskā darbība un mežu intensīvi cirta, bet, kad šeit uz dzīvi apmetās melnais stārķis Varis, viņa omulībai ap ligzdu atstāja hektāru nenocirsta meža. Tagad te ir divas melno stārķu un astoņas mazo ērgļu lig-
zdas – nekur citur Latvijā vienuviet šo putnu nav tik daudz. Gāršā sev mājvietu iekārtojuši arī aizsargājamie baltmuguras dzeņi un mazie mušķērāji.

Te mīt sešas retas zirnekļu un trīspadsmit īpaši aizsargājamu kukaiņu sugas, piemēram, lapu koku praulgrauži, jo šeit ir daudz kritušu koku un nepļautu pļavu.

Meža pārvērtības


Vispirms ceļš ved cauri egļu vērim, kur saules gaisma tikpat kā neiespīd, tādēļ zemsedze ir diezgan nabadzīga – galvenokārt sūna un kaņepene.

Gāršā var vērot ievu daudzveidību – pamežā tās aug kā krūmi, bet klajākās vietās – kā apjomīga izmēra koki. Rudenī visi apstājas, lai apbrīnotu skābardi ar koši dzeltenām lapām.

Īpašs akcents šeit ir mežābeles. Lai tās apskatītu visā krāšņumā, uz gāršu jādodas pavasarī ziedēšanas laikā. Agris Ģērmanis skaidro, kā tās atšķirt no sēklaudžiem, kas izaug, ja zemē nomet iegrauztu ābolu. Mežābelēm šajā laikā (tur bijām jūlija pirmajā nedēļā) nebūs aizmetušies tik lieli augļi. Tām ir dzelkšņaini zari un citādākas lapiņas. Tās zied baltiem ziediem, bet sēklaudži – ar rozīgiem.

Viena no takas pieturvietām ir Izgāztā egle, kas cietusi vētrā pirms astoņiem gadiem. Tajā, tāpat kā citos novājinātos kokos, čakli strādā maza vabolīte mizgrauzis. Kad tā beigusi darbu vienā, pārceļas uz citu, bet pēc tam stafeti pārņem koksngrauži. Iespējams, pēc vēl tikpat ilga laika egle būs pārvērtusies auglīgo trūdos, kur zaļot nākamajām augu paaudzēm.

Tiklīdz kāds koks iet bojā, visa apkārtne pārvēršas, parādās jauni augi – vispirms lapu koki, piemēram, baltalkšņi un oši. Tie pamazām nomāc zāli un, ja iesējas egle, cilvēkam neiejaucoties mežā dzīvē, divsimt gadu laikā tas atjaunojas tāds pats, kā bija agrāk.

Priedes vējš nolauž, jo tām ir taisnas un dziļas saknes, bet egles – izgāž, kas gāršā redzamas kā milzīgi izplesti vēdekļi. No vienas tādas Tērvetes dabas parka Rūķu mājai izgatavota lustra.

Kvartāls, kur padomju laikā mežizstrāde nenotika, ir piemērota vieta ekstrēmu izjūtu meklētājiem. Tur sagāzušies vairāk nekā pusotru gadu simtu veci koki, kuriem nākas līst cauri pat divos trijos stāvos.

Apburtais ozols agrāk atradies pļavas malā un, kā lēš speciālists, varētu būt ap četrsimt gadu vecs. Tas ir visresnākais – apkārtmērs pārsniedz piecus metrus – no gāršā mērītajiem vairāk nekā četrdesmit ozoliem. Lēš, ka tādos mīt ap divsimt kukaiņu sugām.

Ukru gāršā blakus var aplūkot divas bērzu sugas: purva un āra jeb kārpaino, kam ir lielāka krevele, taisnāks stumbrs un kvalitatīvāka koksne.

Uz daudziem kokiem uzauguši māzeri, kurus mēdz izmantot augļu trauku un citu dekoratīvu priekšmetu gatavošanai. “Pastāv uzskats, ka tiem piemīt negatīva enerģija, taču es gan priecātos, ja man tādu uzdāvinātu,” teic gids, piebilstot, ka augošam kokam, it īpaši bērzam, māzeru nedrīkst nozāģēt, jo paliek rēta, rodas infekcija un tas var nolūzt.

Te aug daudz aizsargājamo villaino gundegu, sēņotājus priecē rudmieses, cūcenes un dzeltenās krimildes.

Kurš putniņš agri ceļas….


Lai klausītos un vērotu putnus, mežā jābūt jau ap pussešiem no rīta. Vasaras pirmajā pusē tie cītīgi dzied, lai iezīmētu savu teritoriju un brīdinātu, ka tā jau ir aizņemta vieta. Taču, kad spārnotie iemītnieki nodarbināti ar ligzdu vīšanu un bērnu barošanu, vīterot vairs nav laika.

“Ukru pusē savulaik veica meža meliorāciju, bet, manuprāt, tā neko ļaunu nenodarīja. Melnajam stārķim labāk patīk klajums, nevis stipri aizaugusi vieta,” vērtē Agris Ģērmanis. “Kad izraka grāvjus un izveidoja jaunus ceļus, putnam bija ērtāk pielidot barošanās vietām, netrūka gliemežu, varžu un cita ēdamā.”

Mazo ērgļu un melno stārķu ligzdas gida pavadībā iespējams apskatīt rudenī, kad to iemītnieki devušies uz siltajām zemēm. Citā laikā aizsargājamos putnus nedrīkst traucēt, un diez vai arī tie būtu ieraugāmi, jo ir tramīgi, ieplok ligzdā vai aši aizlido.

Gāršā mīt gandrīz visi meža dzīvnieki. Īpašas emocijas var gūt staltbriežu buļļu bauru laikā, kas ilgst pāris nedēļas septembra vidū. Tad uz šejieni jābrauc agri no rīta vai vakarā.

Kad taka izstaigāta, pārlapojam viesu grāmatu, kurā atstāti ieraksti ne tikai latviešu, bet arī zviedru, angļu, norvēģu un vācu valodā. Pēc tam interesentiem ir iespēja aplūkot Agra Ģērmaņa medību trofejas.

Ko vēl apskatīt tuvumā


 Tērvetes pilskalnu un dabas parku ar visgarākajām priedēm Baltijā, pasaku varoņu skulptūrām, Annas Brigaderes muzeju Sprīdīši un Tērvetes vēstures muzeju, pie kura augusta otrajā sestdienā notiks Zemgaļu svētki.

 Mežmuižas pili Augstkalnē ar muižas parku, luterāņu baznīcu un Svētes dzirnavezeru, vizīte jāsaskaņo, zvanot 26411768.

 Vecauces pili Aucē ar plašu ainavu parku un pastaigu celiņiem, iepriekš piesakoties pa tālruni 29195959.

 Lielauces pili un parku, zvanot 26370377.

 Karaļavotus jeb Ķeveles avotus Vītiņu pagastā. Katrs no tiem palīdzot dziedēt noteiktu kaiti.

DERĪGI ZINĀT


 Vēlmi doties pastaigā ieteicams iepriekš pieteikt pa tālruni 26193472.

 Jāierodas meža apmeklējumam piemērotā apģērbā un apavos (vislabāk vilkt zābakus).

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +6.8
Alūksne +1.5
Daugavpils +4
Saldus +8
Liepāja +7.9
Jelgava +6
Ventspils +6.7
Limbaži +5
Madona +3
Rēzekne +2
Draugiem Facebook Twitter Google+