×
Mobilā versija
Brīdinājums +15°C
Melānija, Imanta
Svētdiena, 19. augusts, 2018
15. oktobris, 2017
Drukāt

Laima Geikina: Vai mēs vēlamies pārmaiņas izglītībā? (25)

Foto - Ieva Čīka/LETAFoto - Ieva Čīka/LETA

Laima Geikina, Latvijas Universitātes profesore

Pārmaiņas izglītībā. Šķiet, būtu grūti atrast kādu izglītības nozarē strādājošo, vecāku vai plašākā sabiedrībā, kas teiktu, ka pārmaiņas izglītībā nav nepieciešamas. Vecāki, bankas eksperti, ierēdņi norūpējušies par izglītības kvalitāti, pedagogi par darba apstākļiem un pārmērīgo profesionālā darba regulējumu, izglītības profesionāļu pilsoniski aktīvā daļa – par labas pārvaldības trūkumu un pārmaiņu ieviešanas necaurspīdīgumu. Ikviens stāv savā konkrētā pozīcijā un aiz skaitļiem, aizvainojuma, paštaisnības nespēj saskatīt tos, kādēļ šīs pārmaiņas tik ļoti nepieciešamas, – bērnus, jauniešus, visbeidzot (nedaudz ar patosu) mūsu pašu nākotni. Manas paaudzes un arī jaunāku paaudžu vecumdienu kvalitāte ir to rokās, kas šodien sēž skolas solā vai tikai šobrīd sāk skolas gaitas. Kādus mēs vēlamies redzēt nākotnes lēmējus par mūsu dzīvi: paklausīgus izpildītājus (līdz ar to viegli apmācāmus, manipulējamus)? Radošus, uzņēmīgus, izlēmīgus (līdz ar to reizēm ļoti kaitinošus mācību procesā)? Globalizācijas un tehnoloģiju straujās attīstības radītie izaicinājumi nosaka pārmaiņu nepieciešamību.

 

Ierosinātās pārmaiņas

Šeit piedāvātās pārdomas ir ierobežotas ierosināto satura pārmaiņu kontekstā, un tikai netieši skar arī pārējās – sistēmas labas pārvaldes jautājumus, skolu tīkla sakārtošanu, vides maiņu u. c. Projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” piedāvātie satura organizācijas un īstenošanas principi vienlaicīgi ir gan inovācija, gan jau labi aizmirsts iepriekšējo pārmaiņu atgādinājums. Atgādinājums, jo taisnība tiem, kas saka, ka “mēs jau to visu zinām”. Patiesi, jau kopš 90. gadu vidus ar zināmu regularitāti ir ierosināti tādi pārmaiņu principi kā skolēnu centrētas mācības, vērtēšana attīstībai, formatīvās vērtēšanas un atgriezeniskās saites lietojums snieguma uzlabošanai, bilingvālas mācības, visas skolas pieeja un skolotāju sadarbība, satura integrācija u. c. Jautājums tiem, kas apgalvo, ka visu jau zina (reizēm izskan, ka arī dara): kāpēc tad mūsu skolās joprojām šie principi nedarbojas? Es nevēlos vispārināt, jo jau šobrīd Latvijā ir skolas, kas īsteno šos principus. Ja tie darbotos, tad nebūtu tik daudz iebildumu pret pārmaiņām publiskajā telpā no pašu pedagogu vidus. Jo, ja pārmaiņas jau notikušas, kāpēc iebilst pret to, kas palīdz legalizēt jau notikušu faktu?

Vēl tālajā 2004. gadā līdz katrai skolai nonāca Izglītības sistēmas attīstības projekta izstrādāti un aprobēti atbalsta materiāli, kuri nereti tika nolikti kādu grāmatplauktu izdaiļošanai, nevis lietošanai. Ja jau mēs visu zinām, kāpēc mēs savas zināšanas neliekam lietā, nelietojam? Zināšanas no kompetences jeb šobrīd lietotā latviskojuma – lietpratības – ar to arī atšķiras: ne tikai zināt, bet arī GRIBĒT lietot un, visbeidzot, DARĪT. Diemžēl jau šobrīd nākas dzirdēt no pilota skolu dalībniekiem, ka mācībās nākas sēdēt blakus kolēģiem, kas ļoti mērķtiecīgi mācību laikā GRIB draudzēties tikai ar savu viedtālruni, visu jau ZINA un DARĪT pat netaisās. Jo līdz šim princips – nereaģēsim uz jaunajām prasībām, pagaidīsim pāris gadus un viss būs atkal vecajās sliedēs – diemžēl darbojas, kas neliecina par labu pārvaldību izglītības sistēmā. Un šis nav stāsts par skolu, tās vadību un pedagogiem vien. Vai mēs kā sabiedrība – vecāki (bezatzīmju sistēmu un formatīvās vērtēšanas attīstību atcēla vecāku spiediena dēļ), izglītības sistēmas pārvaldītāji (jau tagad dzirdamas balsis pārvaldes institūciju gaiteņos, ka tā rotaļāšanās nu gan neiederas pamatskolas līmenī), plašākā sabiedrība (“kad mēs mācījāmies, viss bija labi, tagad tikai tāda muļķošanās”), ignorējot faktu, ka dzīvojam 21. gadsimta otrās dekādes noslēgumā, – vēlamies pārmaiņas izglītībā? Un, ja mēs nevēlamies, tad nekas nevar notikt. Ja paši nespējam, negribam un neizmantojam iespēju piedalīties jaunā satura izstrādē, tad vismaz netraucēsim tiem nedaudzajiem pārmaiņu rosinātājiem/arhitektiem/ieviesējiem ar saviem emocionālajiem viedokļiem. Jo racionāli argumenti, kāpēc pārmaiņas nav nepieciešamas, nav dzirdēti.

Iespējams, negatīvā nostāja “pret” ir dabisks aizsargmehānisms, lai nebūtu jāizkāpj no savas komforta zonas? Nu jau desmit gadus sens pētījums, iespējams, atklāj tās kļūdas, ko esam izdarījuši un kuras labojot varētu nostāties blakus Igaunijai un Somijai izglītības kvalitātes salīdzinošajos vērtējumos. No datiem izriet, ka starta pozīcijā esam bijuši priekšā Igaunijai un mums bija iespēja sekot Somijas paraugam pēctecīgi piešķirt lielāku autonomiju skolām un skolotājiem. Neraugoties uz to, jau 2008. gadā iezīmējas tendence palielināt kontroli un prasības skolotājiem, nepalielinot viņu autonomiju. Bijām nogājuši 15 gadus no labām starta pozīcijām, nevis stiprinot skolu un skolotāju autonomiju, padarot viņus līdzdalīgus un līdzatbildīgus par mācībām un skolu, bet gan esam stiprinājuši kontroles mehānismus, paralizējot skolotāju vēlmi piedalīties pārmaiņu procesos. Jo pārmaiņas paredz arī pieļautas kļūdas (nekļūdās tas, kurš nedara neko). Ja par katru kļūdu tiekam noniecināti un sodīti, tad, lai izvairītos no negatīviem ārējiem stimuliem, sastingstam un cenšamies nekustēties vispār.

 

Ko darīt?

Nu jau kādu laiku pieejams jaunais izglītības satura standarta melnraksts. Neviens melnraksts nepretendē uz pilnību. Ikviens, kas kaut ko ir radījis, zina, ka pilnveidošana dažkārt ir laikietilpīgāka nekā pati radīšana. Astoņu mēnešu laikā (kāpēc tik īsā laikā, būtu atsevišķa raksta cienīgs jautājums) ievērojams skaits dažādu disciplīnu profesionāļu – praktiķi un teorētiķi, liberālāki un konservatīvāki – domāja, diskutēja, mācījās, radīja, laboja, laboja, laboja… Iespēja pieteikties un piedalīties bija ikvienam, arī šī brīža karstākajiem kritiķiem. Paldies visiem, ar ko bija iespēja strādāt kopā! Mēs esam paveikuši nozīmīgu darbu! Samazinājuši satura apjomu, skolēna darbība ir centrā, caurviju kompetences kā 21. gadsimta nozīmīgas prasmes ir integrētas saturā. Lai gan laika bija par maz, it īpaši refleksijām par paveikto, darbs, manuprāt, ir ļoti labi paveikts, uz 8, ja nu kādam nepieciešama atzīme. Tagad gan mums pašiem, gan vecākiem, kas jūtas kompetenti, gan ierēdņiem, kas parasti zina labāk, gan sabiedrībai kopumā ir iespēja gada laikā konstruktīvu priekšlikumu veidā noslīpēt šo melnrakstu līdz pilnībai. Nevis izteikt emocionālus viedokļus, bet atrotīt piedurknes un ķerties pie konstruktīvu un konkrētu priekšlikumu radīšanas. Mēs esam pazaudējuši 20 gadus, lai varētu stāvēt blakus Igaunijai, Somijai izglītības kvalitātes ziņā. Izšķiršanās par rīcības modeli ir mūsu ziņā: 1) veiksim ātras un revolucionāras pārmaiņas, bez apzinātas pārmaiņu nepieciešamības īstenotāju prātos (Valsts Bankas piedāvātais risinājums); 2) saņemsimies drosmi un izkāpsim no savas komforta zonas un vismaz pamēģināsim šoreiz darīt kaut ko citādi nekā iepriekš, pat ja mēs jau visu zinām; 3) beidzot sāksim strādāt visi kopā, lai pārmaiņas notiktu ne tikai skolās un skolotāju prātos, bet arī vecāku, izglītības sistēmas pārvaldes, citu ieinteresēto pušu prātos. Pamainīsim perspektīvas. Nodemonstrēsim mūsu bērniem un jauniešiem, ka sadarbība un līdzdalība nav vien standartā ierakstīta caurviju kompetence, bet arī reāla darbība, no kā mācīties. Ja mēs visi kopā spēsim paveikt šo, tad, iespējams, pārmaiņas tomēr beidzot notiks.

Atbilde uz guna komentāru

Atcelt atbildi

Komentāri (25)

  1. Kas ir īstie izglītības reformas pasūtītāji? Kurp ejam, Zane Oliņa?

    Ja iedziļinās tā saucamās “kompetenču” izglītības saturā, kas pēc pedagoģijas profesionāļu atzinuma neatbilst Latvijas nacionālajām un ekonomiskajām interesēm, tad jājautā, kas šo “parādi” komandē?

    Publiskajā telpā klausoties un lasot projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” Zanes Oliņas izteikumus, nostiprinās iespaids, ka projekta virzītāji pilda pasūtītāju virsuzdevumu, slēpjoties aiz svešvārdos samudžinātas frāžainības, kurai nav ne zinātniska, ne pieredzē balstīta seguma. Izskatās, ka maniere banāla: visu veco nekritiski noliegt, visu jauno (kura vēl nav) akli pielūgt. Kas ir īstie reformas pasūtītāji?
    Atsaucoties uz Elīnas Bogušas un Ievas Bērziņas (turpmāk – autores) pētījumiem laikrakstā “Izglītība un Kultūra”, secinājumi satrauc un satriec.

    Pirmkārt. “Publiskajā telpā (sarunu festivālā „LAMPA”, starptautiskajā konferencē „TEDxRiga” u. c.) kā „izglītības satura patronu un turētāju” sevi prezentē AS „Swedbank”. Šo lomu AS „Swedbank” ir ieguvusi arī projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā”, kur tā ne tikai ir projekta pasākumu dāsna līdzfinansētāja (kādā apmērā, to būtu lietderīgi uzzināt), bet arī ir pilnīgi ieguvusi izglītības satura veidošanas un realizēšanas kontrolpaketi (nākotnē tas nozīmē – kontrolēs arī sasniedzamos rezultātus jeb Latvijas bērnu prātus). /Autores/

    Otrkārt. Vai AS „Swedbank” kā privā tās iniciatīvas „Iespējamā misija” (IM) (globāla izglītības tīkla „Teach for All” (TFA) iniciatīva Latvijā) dibinātāja Latvijā reizē ar IM ilggadējās vadītājas un pašreizējās valdes locekles Zanes Oliņas nonākšanu projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” ieviešanas vadībā ir ieguvusi pastarpinātas, taču ekskluzīvas tiesības noteikt izglītības saturu atbilstīgi tām vajadzībām, ko pieprasa globālo korporatīvo biznesa tīklu vajadzības, mērķi un vērtības? Šo vajadzību pamatā, lai cik veiklos vārdos ievītas, vienmēr būs biznesa intereses. /Autores/

    Treškārt. “Ne velti ieteikumus jaunajam izglītības saturam vēlīgi sniedz Pasaules Banka, Latvijas Banka, jau pieminētā AS „Swedbank”, Ārvalstu investoru padome Latvijā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija u. c. finanšu institūcijas. Tik vēlīgi un gādīgi, ka gandrīz ar katru no tām ir noslēgts kāds sadarbības līgums par ieteikto rekomendāciju īstenošanu, piemēram, par kompetenču pieejas ieviešanu visos izglītības līmeņos, skolu tīkla optimizāciju u. c. To, ka izglītība joprojām formāli ir katras valsts nacionālā kompetence, šķiet, ir aizmirsuši visi spēles dalībnieki – gan ārvalstu pasūtītāji, gan Latvijas valdība.” /autores/

    Ceturtkārt. “2018. gada 9. janvārī MK tika pieņemts informatīvais ziņojums „Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”, kurā ir paredzēts 2018. gada janvārī izveidot Pedagoģijas izglītības jaunveides konsultatīvo padomi (PIJKP), kuras sastāvā ekskluzīvi ir iekļauti tieši Zanes Oliņas “Iespējamās misijas” pārstāvji, bet Latvijas profesionālās pedagogu organizācijas nebija pat pieminētas. Sēdē tika noraidīts arī vecāku lūgums būt pārstāvētiem PIJKP.” /autores/

    Piektkārt. “Iespējamās misijas” programma sagatavo nevis skolotājus, bet gan līderus un pārmaiņu aģentus (POĻTRUKUS?) skolā uz diviem gadiem. Nodibinājuma mājaslapā un rekrutēšanas (?!) prezentācijā ir lasāms, ka IM piedāvā augstvērtīgu līderības attīstības jeb īpašo aģentu sagatavošanas mācību programmu…. Topošie līderi apgūst sešu nedēļu mācību programmu vasarā un septembrī sāk strādāt pilnas slodzes darbu skolā par skolotā¬jiem (nevis skolotāju asistentiem!). Papildus algai ir nodrošināta arī stipendija un planšetdators… Tomēr IM līderības attīstības programma nav ne licencēta, ne akreditēta kā pedagoģijas izglītības programma… /autores/

    Sestkārt. “Neilgi pirms projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” uzsākšanas par Valsts izglītības satura centra vadītāju kļuva kādreizējais “Sorosa fonda Latvijā” (SFL) valdes priekšsēdētājs Guntars Catlaks. Viņu šajā amatā apstiprināja toreizējā izglītības un zinātnes ministre, arī viena no IM vadītājām Mārīte Seile. Turklāt SFL savulaik ir strādājušas gan M. Seile, gan Z. Oliņa.” /autores/

    Visbeidzot. Saliekot kopā šos un citus pētnieciskās žurnālistikas faktus, maskas krīt un jājautā tieši! Kas ir jaunā izglītības satura īstenie pasūtītāji un ieviesēji, kuri, piesavinoties svešas (skolotāju, izglītības profesionāļu) idejas, velk mūs uz nekurieni, kur jaušamās aprises ir neskaidras, bet skaidri redzamās satriecošas, jo acīs duras tas, ka izglītības pamatu iezīmē nauda, alkatība, kā priekšā prāts un veselais saprāts kļūs bezspēcīgs? Uz ko tas atsauksies? Uz bērniem, skolotājiem, vecākiem, valsti? Vai uz citplanētiešiem?

  2. Kas ir īstie izglītības reformas pasūtītāji? Kurp ejam, Zane Oliņa?

    Ja iedziļinās tā saucamās “kompetenču” izglītības saturā, kas pēc pedagoģijas profesionāļu atzinuma neatbilst Latvijas nacionālajām un ekonomiskajām interesēm, tad jājautā, kas šo “parādi” komandē?

    Publiskajā telpā klausoties un lasot projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” Zanes Oliņas izteikumus, nostiprinās iespaids, ka projekta virzītāji pilda pasūtītāju virsuzdevumu, slēpjoties aiz svešvārdos samudžinātas frāžainības, kurai nav ne zinātniska, ne pieredzē balstīta seguma. Izskatās, ka maniere banāla: visu veco nekritiski noliegt, visu jauno (kura vēl nav) akli pielūgt. Kas ir īstie reformas pasūtītāji?
    Atsaucoties uz Elīnas Bogušas un Ievas Bērziņas (turpmāk – autores) pētījumiem laikrakstā “Izglītība un Kultūra”, secinājumi satrauc un satriec.

    Pirmkārt. “Publiskajā telpā (sarunu festivālā „LAMPA”, starptautiskajā konferencē „TEDxRiga” u. c.) kā „izglītības satura patronu un turētāju” sevi prezentē AS „Swedbank”. Šo lomu AS „Swedbank” ir ieguvusi arī projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā”, kur tā ne tikai ir projekta pasākumu dāsna līdzfinansētāja (kādā apmērā, to būtu lietderīgi uzzināt), bet arī ir pilnīgi ieguvusi izglītības satura veidošanas un realizēšanas kontrolpaketi (nākotnē tas nozīmē – kontrolēs arī sasniedzamos rezultātus jeb Latvijas bērnu prātus). /Autores/

    Otrkārt. Vai AS „Swedbank” kā privā tās iniciatīvas „Iespējamā misija” (IM) (globāla izglītības tīkla „Teach for All” (TFA) iniciatīva Latvijā) dibinātāja Latvijā reizē ar IM ilggadējās vadītājas un pašreizējās valdes locekles Zanes Oliņas nonākšanu projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” ieviešanas vadībā ir ieguvusi pastarpinātas, taču ekskluzīvas tiesības noteikt izglītības saturu atbilstīgi tām vajadzībām, ko pieprasa globālo korporatīvo biznesa tīklu vajadzības, mērķi un vērtības? Šo vajadzību pamatā, lai cik veiklos vārdos ievītas, vienmēr būs biznesa intereses. /Autores/

    Treškārt. “Ne velti ieteikumus jaunajam izglītības saturam vēlīgi sniedz Pasaules Banka, Latvijas Banka, jau pieminētā AS „Swedbank”, Ārvalstu investoru padome Latvijā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija u. c. finanšu institūcijas. Tik vēlīgi un gādīgi, ka gandrīz ar katru no tām ir noslēgts kāds sadarbības līgums par ieteikto rekomendāciju īstenošanu, piemēram, par kompetenču pieejas ieviešanu visos izglītības līmeņos, skolu tīkla optimizāciju u. c. To, ka izglītība joprojām formāli ir katras valsts nacionālā kompetence, šķiet, ir aizmirsuši visi spēles dalībnieki – gan ārvalstu pasūtītāji, gan Latvijas valdība.” /autores/

    Ceturtkārt. “2018. gada 9. janvārī MK tika pieņemts informatīvais ziņojums „Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”, kurā ir paredzēts 2018. gada janvārī izveidot Pedagoģijas izglītības jaunveides konsultatīvo padomi (PIJKP), kuras sastāvā ekskluzīvi ir iekļauti tieši Zanes Oliņas “Iespējamās misijas” pārstāvji, bet Latvijas profesionālās pedagogu organizācijas nebija pat pieminētas. Sēdē tika noraidīts arī vecāku lūgums būt pārstāvētiem PIJKP.” /autores/

    Piektkārt. “Iespējamās misijas” programma sagatavo nevis skolotājus, bet gan līderus un pārmaiņu aģentus (POĻTRUKUS?) skolā uz diviem gadiem. Nodibinājuma mājaslapā un rekrutēšanas (?!) prezentācijā ir lasāms, ka IM piedāvā augstvērtīgu līderības attīstības jeb īpašo aģentu sagatavošanas mācību programmu…. Topošie līderi apgūst sešu nedēļu mācību programmu vasarā un septembrī sāk strādāt pilnas slodzes darbu skolā par skolotā¬jiem (nevis skolotāju asistentiem!). Papildus algai ir nodrošināta arī stipendija un planšetdators… Tomēr IM līderības attīstības programma nav ne licencēta, ne akreditēta kā pedagoģijas izglītības programma… /autores/

    Sestkārt. “Neilgi pirms projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” uzsākšanas par Valsts izglītības satura centra vadītāju kļuva kādreizējais “Sorosa fonda Latvijā” (SFL) valdes priekšsēdētājs Guntars Catlaks. Viņu šajā amatā apstiprināja toreizējā izglītības un zinātnes ministre, arī viena no IM vadītājām Mārīte Seile. Turklāt SFL savulaik ir strādājušas gan M. Seile, gan Z. Oliņa.” /autores/

    Visbeidzot. Saliekot kopā šos un citus pētnieciskās žurnālistikas faktus, maskas krīt un jājautā tieši! Kas ir jaunā izglītības satura īstenie pasūtītāji un ieviesēji, kuri, piesavinoties svešas (skolotāju, izglītības profesionāļu) idejas, velk mūs uz nekurieni, kur jaušamās aprises ir neskaidras, bet skaidri redzamās satriecošas, jo acīs duras tas, ka izglītības pamatu iezīmē nauda, alkatība, kā priekšā prāts un veselais saprāts kļūs bezspēcīgs? Uz ko tas atsauksies? Uz bērniem, skolotājiem, vecākiem, valsti? Vai uz citplanētiešiem?

  3. Vēlētos uzzināt, ar ko tad nodarbojas metodisti izglītības iestādē un izglītības pārvaldēs, vai metodiskās apvienības? Mākoņus skaita, ja metodists/metodiska apvienība vienas jomas, tātad tu labi pārzini savu jomu, sāc strādāt, bet negaidi, kad tavā vietā kaut kas sāks darīt.

  4. Kad savulaik rūpējos par izmaiņām ģeogrāfijas un dabaszinību saturā un formā, galvenais šķērslis, ar ko sastapos, bija… Skolotāju nevēlēšanās neko mainīt, nedz pašiem piedalīties izmaiņu plānošanā. Pat ministrijas darbiniece, kad ierosināju mācīt vispirms Latviju, tad Eiropu un tikai tad pasauli, palūrēja uz mani un apjautājās- Anit, tu nevari iemācīt šādi? Tev ir problēmas? Un- tā vēl nekad nav darīts. Ir gan. Tā bija ulmaņlaikā. Savs novads, tad Latvija un tad tālākā pasaule. Dabas zinībās man vēl jopojām plauktā stāv satura izklāsts, kur ir kopā pa dzīves telpām- virtuvi, pagalmu, vannas istabu utt. integrētas fizikas, botānikas, ģeogrāfijas utt. Izpausmes. Bet sanāca toreiz kopā DAAARBA grupa ministrijā, pusgadu saņēma naudu par IT KĀ darbu, un septembrī mehāniski sameta kopā katrs savu jomu, un tā bērns joprojām mācās IT KĀ dabas zinības, bet patiesībā atsevišķi botāniku, ģeogrāfiju utt. Un izvillojās, kurai jomai vairāk stundu jādabū… Ja kādam vajag un noder, joprojām esmu gatava ar šo savu sagatavoto materiālu dalīties.

  5. lavīze smird

  6. lavīze sūkā

  7. Nav taisnība, ka visi skolotāji varēja piedalīties jaunā izglītības satura/ideju izstrādē. Arī tagad ne visi tiek iepazīstināti ar jaunumiem. Vakar biju seminārā vienā no pilotskolām, kur tiešā tekstā tika pateikts, ka Oliņa neļauj iepazīstināt ne ar mācību programmām, ne saturu tos, kas nav šajā izredzēto vidū. Vien bija nojauta, ka ir liels bardaks. Bija jāsāk ar visu skolotāju izglītošanu, mācību satura pārskatīšanu un mācību līdzekļu izstrādi. Bet tā visa nebūs, un skolotāji atkal paši radīs- no nekā.

  8. ja skolotājas pašas nezin vidusskolas kursu visos priekšmetos………..ko var uzlabot?

  9. Jaunajās programmās vairs nav paredzēta Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets!!!

  10. Iedomājieties, kas tagad sāksies ar šito visu pārdēvēšanu?Kursi skolotājiem, vērtēšanas sistēmas pārskatīšana – e- klasē droši vien viss jāpārtaisa par lietpratībām…. Bagāta valsts.
    Tajā pašā laikā slēdz lauku skoliņas, kas ir vienīgais kultūras avots laukos, un nabaga atlikušie bērni tiek kratīti pa drausmīgajiem lauku ceļiem.
    Lietpratīgi rīkojamies savā valstī.Grūžam naudu glupībās.

  11. lietpratīgais vecāks Atbildēt

    Lietpratības …hihihihihihihihahahah! Nu gan sasmīdinājāt. Mans bērns būs lietpratīgs ne kompetents.
    Ak kungs, kad šie murgi beigsies LV?

  12. Kādu vēlamies redzēt valsti nākotnē, tādu arī izvēlamies izglītības modeli. Viens otrs vairs neuztver nopietni ne Nacionālo attīstības plānu 2020, ne pat Satversmes preambulā sarakstīto:
    ” Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.” Harijs Tumans:” Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī.”

  13. Pieredzes bagāts skeptiķis Atbildēt

    Var jau virknēt svešvārdus saliktos sakārtotos teikumos, taču ar šo “lietpratības” reformu nupat ir kā senā no Āzijas nākušā sakāmvārdā : “Lai cik tu kliegtu : “Halva, halva!”, mutē no tā saldāk nekļūst”. Stulbas reformas 27 gadu garumā 20 ministrētāju un “varenkompetento” ierēdņu izpildījumā novedušas labu klasisko izglītību, skolas, skolotājus un skolēnus tuvu bezdibeņa malai. Vai šī “kompetenču- leitpratības” kārtējā “tukšmuldēšana bez reāla satura” būs kas labāks?!

  14. Par ko šitenie gudrie šadurski un gudrās profesores runātājas 20 gadus algu saņēma, ja veica vienkārši pārmaiņas (Boloņas process u.c. ), bet par pozitīvām pārmaiņām nedomāja? Krējums apēst, taču gribās vēl un vēl?

  15. Vispārīgu un nekonkrētu standarta melnrakstu vietā JAU SEN bija jābūt skaidram standartam ar PIEMĒRIEM, ar precīzi definētiem rezultātiem!
    Cilvēki, kuri pie tā strādā, saņem LABAS algas – bet nekas no vajadzīgā NAV tapis!
    Atkal skoltājam būs jāizstrebj “reformatoru” ievārītais!??

    • Piekrītu Jūsu domai, sēž tik savos kabinetos un neko nedara, jau sen varēja uzrakstīt izglītības programmas un negrūs šo darbu uz skolotājiem.

  16. Vai kāds var paskairot ko nozīmē vārds kompetence un kā saprotams vārdu savienojums – kompetenču izglītība?Ar ko tie atšķiras no tik brutālā vārda zināšanas?

    • Latviešu valodā vārds ‘kompetence’ ir tikai vienskaitlī!
      ‘Kompetences’ daudzskaitlī ir murgs!
      Cilvēks var būt kompetents kādā nozarē – labi tajā orientēties, būt prfesionālis! Skolēni tādi diez vai būs sākumskolā .. 🙂 Lietot šo jēdzienu ir bezjēdzīgi attiecībā uz skolu!

  17. Nu UK privātskolās, kur ne tikai britu, bet visas pasaules elites bērni tiek skoloti, joprojām nekādas pārmaiņas negrib-vecā labā klasiskiskā izglītības sistēma. Datori un internets ir tikai instrumenti, kas maina formu, bet ne saturu un metodes.
    Un somi jau vairs nav avangardā ( tāpat kā Nokia) viņiem garām strauji iet Āzija (Ķina, Singapūra, Japāna), kur skolās ir kārtība kā koncentrācijas nometnēs un mežonīga konkurence.
    Un ja par tiem pašiem somiem…Viņiem nav centralizēto eksāmenu.
    Un pārmaiņas izglītībā būtu jāsāk ar jauno pedagogu sagatavošanas kvalitāti, kas nu būtu tieša profilējošo augstskolu atbildība…

    • Somu jauniešiem liels suicīdu skaits, par to klusums…

      Un par jauniem pedagogiem – mācās bezmaksas, ne īpaši izcili, parkārto vairākus eksāmenus uz nieku 4-5, un pēc tam nevēlas strādāt skolā. Kurš drīzumā vispār strādās mūsu skolās? Paldies Dievam, mani bērni izauga, augstākā izlītība ir, darbs ir Latvijā!

  18. Papules aiziešana jau ir pirmā bezdelīga uz labu..arī uz labām pārmaiņām.

  19. Kas ir ,,mēs,, ?

    • Pievienojos jautājumam. Un vēl. Kundze jautā, kāpēc. Es gribētu jautāt viņai. Vai cienījamie eksperti ir noskaidrojuši, kāpēc tās iepriekšējo gadu reformas nenesa rezultātu? Kāpēc vecāki bija pret bezatzīmju sistēmu? Kāpēc neizdevās priekšmetu integrēšana? Uz daudziem jautājumiem pati arī atbild. Piem.: “jau 2008. gadā iezīmējas tendence palielināt kontroli un prasības skolotājiem, nepalielinot viņu autonomiju.” Tāpat, ko līdz mainīt mācību saturu vai formu, ja nemaina eksāmenu formu? Bet ja to maina, tad ar to arī vajadzētu sākt. Izteiksim vērtējumu. Uz papīra jau viss ir labi, nevar jau zināt kā tas darbosies reālajā dzīvē un saskaņosies ar noslēgumu pārbaudes darbiem. Kas ir tie mistiskie “mēs”, kas visi kopā kaut ko paveiks? Skolotājs autonomi nevar piem.mainīt eksāmena saturu vai piešķirt sev autonomiju. Arī vecāki to nevar. Tāpēc uzskatu nekorekti skolotājiem pārmest kaut ko. Viņu pasivitātes vai negatīvās attieksmes iemesls biežāk ir nevis nevēlēšanās, bet iepriekšējā negatīvā pieredze. Kur ir garantija, ka arī šīs iedvesmojošās reformas nebeigsies tāpat kā visas iepriekšējās? Kļūdu analīze nav redzēta. Un kā bieži tiek teikts, ka skolotājam jāprot ieinteresēt un motivēt pašu skeptiskāko un neieinteresētāko skolēnu, tāpat varētu teikt, ka ierēdņiem un ekspertiem jāmāk pārliecināt skolotāji, ka pašreizējās reformas būs labākas par iepriekšējām. Un sākumam, atkārtošos, gribētu redzēt analīzi pa punktiem par iepriekšējo reformu kļūdām un, kas katrā no šiem punktiem tiks darīts(vai nedarīts) šoreiz. Un galvenais kā tas viss reāli izskatīsies praksē ikdienā katrā skolā. Pietiks jau to patētisko tekstu par uzdrošināšanos un komforta zonām. Lūdzu konkrētību.

    • Pievienojos jautājumam. Un vēl. Kundze jautā, kāpēc. Es gribētu jautāt viņai. Vai cienījamie eksperti ir noskaidrojuši, kāpēc tās iepriekšējo gadu reformas nenesa rezultātu? Kāpēc vecāki bija pret bezatzīmju sistēmu? Kāpēc neizdevās priekšmetu integrēšana? Uz daudziem jautājumiem pati arī atbild. Piem.: “jau 2008. gadā iezīmējas tendence palielināt kontroli un prasības skolotājiem, nepalielinot viņu autonomiju.” Tāpat, ko līdz mainīt mācību saturu vai formu, ja nemaina eksāmenu formu? Bet ja to maina, tad ar to arī vajadzētu sākt. Izteiksim vērtējumu. Uz papīra jau viss ir labi, nevar jau zināt kā tas darbosies reālajā dzīvē un saskaņosies ar noslēgumu pārbaudes darbiem. Kas ir tie mistiskie “mēs”, kas visi kopā kaut ko paveiks? Skolotājs autonomi nevar piem.mainīt eksāmena saturu vai piešķirt sev autonomiju. Arī vecāki to nevar. Tāpēc uzskatu nekorekti skolotājiem pārmest kaut ko. Viņu pasivitātes vai negatīvās attieksmes iemesls biežāk ir nevis nevēlēšanās, bet iepriekšējā negatīvā pieredze. Kur ir garantija, ka arī šīs iedvesmojošās reformas nebeigsies tāpat kā visas iepriekšējās? Kļūdu analīze nav redzēta. Un kā bieži tiek teikts, ka skolotājam jāprot ieinteresēt un motivēt pašu skeptiskāko un neieinteresētāko skolēnu, tāpat varētu teikt, ka ierēdņiem un ekspertiem jāmāk pārliecināt skolotāji, ka pašreizējās reformas būs labākas par iepriekšējām. Un sākumam, atkārtošos, gribētu redzēt analīzi pa punktiem par iepriekšējo reformu kļūdām un, kas katrā no šiem punktiem tiks darīts(vai nedarīts) šoreiz. Un galvenais kā tas viss reāli izskatīsies praksē ikdienā katrā skolā. Pietiks jau to patētisko tekstu par uzdrošināšanos un komforta zonām. Lūdzu konkrētību.

  20. Pilnībā atbalstu Atbildēt

    ……..Saņemsimies drosmi un izkāpsim no savas komforta zonas un vismaz pamēģināsim šoreiz darīt kaut ko citādi nekā iepriekš, pat ja mēs jau visu zinām; 3) beidzot sāksim strādāt visi kopā, lai pārmaiņas notiktu ne tikai skolās un skolotāju prātos, bet arī vecāku, izglītības sistēmas pārvaldes, citu ieinteresēto pušu prātos. Pamainīsim perspektīvas…….

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Gada kodējs – lapsene!

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pēdējā laikā vai ik dienu nogādājis slimnīcā vairākus lapseņu vai bišu sadzeltus cilvēkus, kuriem pēc tam sākusies alerģiska reakcija. Šogad bijusi silta ziema, līdz ar to lapseņu mātītes ir labāk pārziemojušas, tāpēc lapseņu skaits šajā vasarā ir diezgan liels, vērtējis Latvijas Dabas muzeja zooloģijas nodaļas vecākais entomologs Jānis Dreimanis. Kā katru gadu jūlija beigās un augustā lapseņu skaits sasniedz savu maksimumu.

Vai jums ir bažas, ka novecojusi aparatūra medicīnas iestādēs var apdraudēt veiksmīgu jūsu ārstēšanu?
Draugiem Facebook Twitter Google+