Viedokļi
Komentāri

Sanita Upleja: Svešu sarīdīti, strīdamies savā starpā 23


Sanita Upleja
Sanita Upleja
Foto – Edijs Pālens/LETA

Manā bērnībā padomju okupācijas laikā televīzijā dažkārt rādīja leļļu filmu par zēnu, vārdā Vanadziņš. Aizkustinošs stāsts par to, kā mazais zvejnieka dēlēns reiz tā arī nesagaida savu tēvu pārnākam no jūras. Taču vairāk par paša stāsta skaudrumu man atmiņā iespiedies pašas izbrīns par to, ka mana mamma, skatoties šo filmu vai dzirdot pieminam šo sižetu, mēdza citēt no galvas gabalus no šī stāsta. No Viļa Lāča stāsta par bāreni Vanadziņu.

Tas man prasīja kādus trīsdesmit gadus un daudz pārdomu, lai pēkšņi apjaustu, kādēļ gan manai mammai tieši šis stāsts, kas mani nebūt neuzrunāja tik dziļi, ir tik nozīmīgs. Es uzaugu ar abiem vecākiem, bet manas mammas tēvs tika apcietināts 1940. gada decembrī, divus mēnešus pirms viņas nākšanas pasaulē. To, kas patiesībā notika ar viņas tēvu, mēs uzzinājām pēc pusgadsimta. Pēc pusgadsimta gaidīšanas un nesagaidīšanas. Kā Vanadziņam jūras krastā.

Taču lielākā likteņa ironija, paradokss, vai sauciet to, kā gribat, ir dzīves īstenība, ka ne viens vien bērns, kura vecākus nobendēja padomju režīms, droši vien ir sajuties kā mazais Vanadziņš no iemīļotā Viļa Lāča stāsta. No tā paša Viļa Lāča, kurš ir tieši līdzatbildīgs par padomju represijām pret Latvijas tautu un kura rīcības dēļ daudzi bērni ir gan palikuši par bāreņiem un pusbāreņiem, gan pārcietuši lielas grūtības un ciešanas.

Šo Latvijas vēstures un arī tagadnes pretrunu es atcerējos, redzot aizrautīgas diskusijas aizpagājušā nedēļā mūsu portālā “la.lv” pie Gunas Rozes “Kultūrzīmju” niknās slejas par to, kādēļ tautas nodevējam Andrejam Upītim tiek šogad veltīti ikgadējie Prozas lasījumi.

Līdzīgas domas kā G. Rozei ir uzplaiksnījušas arī manā galvā, pavisam nesen ejot pa mūsu valsts galveno, Brīvības, ielu kur dažu kvartālu attālumā pie dižiem senāku laiku namiem piestiprinātas padomju laika plāksnes latviešu un krievu valodā joprojām vēsta, ka te no tāda līdz tādam gadam dzīvojis A. Upīts, bet te savukārt Mirdza Ķempe. Lieki teikt, ka pie labiem dzīvokļiem greznos centra namos viņi tika, būdami uzticīgi padomju okupācijas režīma kalpi.

Taču līdzīgi varētu teikt arī par citiem tautā iemīļotiem un atmodas laikā tautas priekšgalā ejošiem māksliniekiem, kuri savulaik kalpoja padomju varai, pretī saņemot privilēģijas, un kuri paši un viņu pēcteči joprojām mitinās padomju laiku specprojektu namos. Un kuru daiļrade izveda tautu cauri smagākajiem stagnācijas gadiem un noturēja mūsu tautu un valodu pie dzīvības.

Latvijas īpatnība ir tā, ka svešas ideoloģijas un okupācijas ir sarīdījušas pašus latviešus savā starpā, izprovocējušas kalpot to interesēm, veicinājušas cilvēku sliktāko instinktu un dziņu izpaušanos un pēcāk atstājušas mūs savā starpā rēķinus kārtojam.

Tā bija gan Latvijas brīvvalsts pirmajās divās desmitgadēs, kad par savu iepriekšējo darbību nācās atbildēt A. Upītim un viņam līdzīgajiem, un tā ir arī tagad, kad joprojām sūrst līdz galam neizdziedināmā padomju verdzības pusgadsimta cirstā brūce tautas miesā. Protams, ka rēķini jau tika kārtoti un nesalīdzināmi skarbāk arī pašā okupācijas laikā.

Taču atšķirība ir tā, ka tajos vēstures mirkļos, kad mēs esam paši saimnieki savā brīvā zemē un demokrātiskā valstī, mēs nevaram rīkoties tā, kā rīkojās tie, kuri mums atņēma valsti un brīvību. Mēs nevaram viņiem atdarīt ar to pašu, ko viņi mums nodarījuši. Mēs nevaram izmest no mājokļiem vienus, lai ievietotu tur citus. Mēs nevaram izņemt grāmatas no plauktiem un ievietot slēgtos spec­fondos. Pat tad, ja šo grāmatu autori ir smagi noziegušies pret savu pašu tautu.

Mēs to nevaram darīt kaut vai tā iemesla dēļ, ka tad mēs būsim viltojuši paši savu vēsturi. Jā, tāds ir tas paradokss, ka, attīrot to no V. Lāča vai A. Upīša literārā pienesuma, mēs būsim paši noziegušies pret vēsturi un patiesību.

Saistītie raksti

Vēsturē vietas ir visam, kas tajā ir bijis, taču šodien svarīgāki par sausiem ierakstiem vēstures annālēs ir mūsdienu piezīmes jeb komentāri uz annāļu malām. Tas ir mūsdienu vērtējums, kas bērniem skolās iemācītu, ka vienlaikus var būt labs rakstnieks un liela posta nesējs savai tautai. Kas mums pašiem atgādinātu neslavināt totalitāras iekārtas un režīmus, nekoķetēt ar postošām ideoloģijām un dīvainiem kaimiņiem.

Un kas liktu vēl dzīvi esošajiem un padomju varas velnam mazo pirkstiņu vai visu roku atdevušajiem atvieglot sirdi un izstāstīt, kas un kā tieši tika darīts. Mums visiem ir vajadzīgs to dzirdēt, bet ne jau lai tiesātu. Lai zinātu, saprastu un nekad neatkārtotu.

LA.lv