Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. septembris, 2014
Drukāt

Vēsture divas reizes tā neuzsmaidīs. “LA” lasītāji vērtē starptautisko spriedzi (6)

Foto-EPAFoto-EPA

Sarunās ar iedzīvotājiem jūtams satraukums, kas būs, ja arī Latviju Putins iekāros tāpat kā Ukrainu? Kā rīkoties, jautāju vairākiem “LA”  lasītājiem.

Zanda Krēsliņa Valmierā: “Ukrainas notikumi, bet vēl jo vairāk igauņu drošībnieka nolaupīšana, ļoti uztrauc. Tas jau sāk atgādināt Masļenku traģēdiju 1940. gadā. Ja tiešām notiek ļaunākais, bērniem, īpaši puišiem, ar pirmo lidmašīnu jāmūk projām. Mans tēvs pieredzēja padomju laika zvērības, izsūtījumu Sibīrijā un saka – ja krievi nāks, dodies pie bērniem uz Angliju un atpakaļ nebrauc. Bet šaubos, vai tas būtu tā vērts – bez valodas prasmes un iztikas 
līdzekļiem?”

Austra Lija Rīgā: “Esmu dubultpilsone, un šis jautājums man nav tik aktuāls kā Latvijas iedzīvotājiem. Biju starp tiem, kuri 1944. gadā bēga no tās pašas varas, kuras dēļ arī tagad nāktos atstāt mājas, zemi, tuviniekus. Man toreiz bija tikai trīs gadi, bet bērna atmiņā palikušas no pieaugušajiem mantotās nemitīgās sirdssāpes un ilgas pēc Latvijas, pēc mājām. Grūti pat iedomāties, ka pēc 70 gadiem tas varētu atkārtoties. Šodien tas ir vēl grūtāk, jo cieši saistīts ar jautājumu – būt vai nebūt Latvijai. 1944. gada bēgļiem laimējās sagaidīt Latvijas augšāmcelšanos, bet mūsdienu bēgļi – izceļotāji diez vai to pieredzēs. Mazām tautām vēsture divas reizes tā neuzsmaidīs. Varētu būt, ka šīs Saeimas vēlēšanas tāpēc jāņem ļoti nopietni.”

Pēteris Kalniņš Madonas novadā: “Manam draugam, kurš studentu apmaiņas programmā divus gadus strādāja Jaunzēlandē, mamma ikreiz atgādina – tev ir kur braukt, ja gadījumā jāatstāj Latvija. Toreiz drauga darba devējs gribēja pat pierunāt, lai viņš paliek uz dzīvi Jaunzēlandē, pieņēma viņu kā dēlu savā ģimenē. Es tomēr ceru, ka viss nokārtosies civilizēti un mums nekur nebūs jābēg. Drīzāk būtu jārunā, kā mēs varētu aizsargāt savu valsti, nevis bēgt, atstājot to nelaimē.”

Ārija Beņķe Babītes novadā: “Esmu izdzīvojusi Sibīrijas izsūtījumā un es Latviju neatstāšu, arī mani bērni ne. Skaidrs ir tas, ka mēs vieni paši neko šajā globālajā pasaulē nevaram izšķirt. Viss izšķirsies Ukrainā. Ja nospiedīs Ukrainu uz ceļiem, tad nākamie būsim mēs. Ko mēs varam darīt? Prasīt jau šodien apturēt uzturēšanās atļauju tirgošanu Krievijas iedzīvotājiem. Nupat lasīju, ka tādā veidā Latvijā iebraukušo skaits sasniedzis div- vai pat trīskārtīgu Valmieras iedzīvotāju skaitu. Vairāk jau neko arī nevajag.”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Tautas nodevība no valdības puses un shēmošana , līferēšana ir uzaudzinājusi paaudzi, kurai paša krekls ir vienīgā pārejoša vērtība … Rezultāts neviens te neko neaizstāvēs jo lielākai daļai te nekā pa lielam nav ko aizstāvēt… ģimeni var glābt aizvedot…

  2. Vovas muldēša prātā atsauc teicienu – ar pliku dibenu ezi nenospiedīsi. Tā tas ar Putina varenību. Drīz tautai nebs ko ēst, bet šis idiots runā par atomieročiem. Murgo skaidrā dienas laikā. Muļķis – ar saviem nosrukātajiem rubuļiem Putins beidzot nonāks savā īstajā vietā – vēstures mēslainē. Kā jau b. Lenins,Džjuga un Mao. Sen nosprāguši un galīgi beigti.
    Novēlēsim laimīgu ceļu uz elli.

  3. Esmu lasiijis vienu atminju graamatu par 1914. gadu. Tuvojaas vaacu fronte un cars aicinaaja visus kurzemniekus un lietuvieshus beegt zu labo Krieviju. Tikpat kaa visi kurzemnieki beega. Dzina lopu barus gar celjiem. Paaris dienaas Kurzme iztukshojaas. Tajaa pashaa laikaa liecinieks apmekleeja Lietuvu. Un leishi teica: te ir muusu bazniica. Mees nekur nebeegsim. Un bez tam jaalasa skaabie kjirshi! Arii tie latvieshi, kas dziivoja Lietuvaa nekur nebeega. Un taa arii bija daudz labaak!

  4. Nav ko pamest Latviju Atbildēt

    Ir ko palikt un cinities, katrs pec savam spejam un dotibam… ta lai ienaidnieks nekad nebutu drosiba vienalga kur tas atrastos…… lai tas nekad nezinatu no kuras puses liktens to sagaidis….

  5. Burvīgi, ka latviešu cilvēkiem ir kur noslēpties no savas valsts ienaidniekiem. Bet kas tad aizstāvēs Dzimteni? Ak, vai nav vienalga kas, bet manējiem te nav ko darīt. Jauki jau bija Baltijas ceļā laimē diet, bet uz kaut ko nopietnāku – ne, ne. Kurš gan šodien ietu strēlniekos? Pa kaktiem kā blaktis salīstu, peldus no Ventspils uz Gotlandi dotos. Bet ko tur var darīt jaunā latvieša sirds pieradusi blandīties lielveikalos un ne uz kādu patriotismu neviens viņus nav aicinājis. Ne skola ne nodzērusies ģimene, ne politiskās partijas ne valsts vara. Bēdīgi.

Draugiem Facebook Twitter Google+