Latvijā
Vēsture

Vēsturnieki uz “zinātniskās diplomātijas” takas 16


LZA prezidents Ojārs Spārītis nenoliedz, ka šobrīd situācija politiskajās attiecībās ar Krieviju ir saspīlētāka nekā agrāk. “Tomēr ne velti pastāv tāds termins kā “zinātniskā diplomātija”.”
LZA prezidents Ojārs Spārītis nenoliedz, ka šobrīd situācija politiskajās attiecībās ar Krieviju ir saspīlētāka nekā agrāk. “Tomēr ne velti pastāv tāds termins kā “zinātniskā diplomātija”.”
Foto – Zane Bitere/LETA

Ukrainas notikumu dēļ kopš 2014. gada beigām “iesaldētā” Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija februārī no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas pārgājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) paspārnē, apstiprināja LZA prezidents Ojārs Spārītis, kurš ir apņēmības pilns gādāt par kontaktu atjaunošanu. Februāra un marta mijā akadēmiķis Spārītis vairākas dienas ar Ārlietu ministrijas (ĀM) ziņu uzturējās komandējumā Maskavā.

“LZA ir piekritusi būt par komisijas “cepuri”, būt par administratīvu pieraksta vietu,” sarunā norādīja LZA prezidents. Līdz šā gada sākumam divpusējā komisija juridiski atradās Latvijas Valsts prezidenta kancelejas pārziņā, tomēr jau pagājušā gada gaitā kancelejā nobrieda doma, ka Valsts prezidents nav paritāra persona komisijas otras puses patronam – Krievijas ZA – un jāmeklē politiski neitrāls aizsegs komisijas darbībai. Skaļāk ideja par pakļautības maiņu izskanēja pēc 2017. gada augusta vidū notikušās Latvijas un Krievijas starpvaldību tikšanās Rīgā, kurā tika runāts arī par vēsturnieku sadarbības atjaunošanu. Komisija, kuras Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs ir Aleksandrs Čubarjans, bet Latvijas – LU profesors Antonijs Zunda, šobrīd gan pastāv tikai formāli. Proti, pēc Krievijas agresijas Ukrainā Latvijas vēsturnieki lēma par darba apturēšanu. “Es esmu zinātniskās diplomātijas entuziasma pilns, bet, ja komisija izrādīs absolūtu pretestību vai sava veida vēlmi palikt stagnācijā, tad es arī nevaru neko vardarbīgi ietekmēt,” tā Spārītis. Viņš atgādina, ka laikā no 26. februāra līdz 3. martam devies Latvijas vēstniecības Maskavā atbalstītā komandējumā un ticies ar Krievijas ZA prezidentu Aleksandru Sergejevu, Krievijas Izglītības un zinātnes ministrijas ministra pirmo vietnieci Valentīnu Pereverzevu, kā arī ministra vietnieku Grigoriju Trub-ņikovu. Tikšanos “iezīmēja Krievijas puses vadošo zinātnisko institūciju vēlēšanos atjaunot un intensificēt sadarbību ar Latvijas ZA, augstskolām, vadošajiem zinātniskajiem institūtiem un zinātnieku kolektīviem”. Spārītis apstiprināja, ka braucis uz Maskavu ne tikai apklusušās vēsturnieku komisijas dēļ: “Jēga bija braukt, lai legalizētu tos dažādos zinātnieku kontaktus, kas turpinās jau no iepriekšējiem gadu desmitiem un šobrīd notiek ar tādām kā partizānu metodēm. Zinātnieku draudzība un koleģialitāte kā privātajā, tā institucionālajā līmenī joprojām pastāv, taču puslegāli. Ja mūsu zinātniekiem vajag eksperimentus kādā sarežģītā tehnoloģiskā līmenī, viņi vēršas pie tiem zinātniekiem un laboratorijām, kuras tiem ir pazīstamas un par kurām zināms, ka tās var darbu izdarīt. Tāds, piemēram, ir Krievijas Nacionālais pētniecības centrs “Kurčatova institūts” un citi institūti. Mūsu zemē tādu laboratoriju nav.”

Divpusējās vēsturnieku komisijas gadījumā esot runa par intelektuālo sadarbību, kurā ir “zinātniskās diplomātijas iezīmes”. Spārīša ieskatā, ja Krievija var vienoties par vēstures jautājumu pētīšanu ar Lietuvu, Poliju un Vāciju, tad kāpēc to neaktivizēt arī Latvijai. “Nevēlos nekādā veidā idealizēt situāciju, bet gribu sacīt, ka nevajadzētu celt aizdomu valni tur, kur iespējams gūt abpusēju labumu,” spriež LZA vadītājs. Konkrētības par iespējamo komisijas darba atsākšanu vēl trūkst. Piemēram, cik no 11 Latvijas puses locekļiem būtu gatavi turpināt aizsākto, jo pēdējo reizi oficiāli komisijas sastāvs tika apstiprināts 2014. gadā. Tāpat atklāts ir jautājums par komisijas budžetu, jo Valsts prezidenta kanceleja pēc piekritības maiņas to finansēt, saprotams, vairs nevar. Spārītis grasās potenciāli ieinteresētajās ministrijās un institūcijās vispirms noskaidrot finansējuma iespējas un tad pārskatāmā nākotnē ielūgt komisijas locekļus uz pārrunām pie sevis. Viņš neizslēdz, ka, ņemot vērā Krievijas atturību 1939. – 1941. gada notikumus atspoguļojošu arhīva dokumentu atklāšanā, “varētu meklēt un atrast citas 20. gadsimtam vitāli svarīgas un Latvijas vēsturei interesantas tēmas”.

Spārītim Maskavā atklāti pateikts, ka Krievijas Federālā drošības dienesta, tas ir, bijušās PSRS Valsts drošības komitejas arhīvs pētniekiem nebūs pieejams un “nekādi politiskie atkušņi to neatslēgs”. Krievijas spēka struktūru arhīvi jau arī nekad nav bijuši ne Krievijas ZA, ne šīs valsts Izglītības ministrijas ietekmē. Toties maskavieši pauduši gatavību palīdzēt atrast dokumentus, kas saistās ar Pirmo pasaules karu un Latvijas valsts tapšanu, tāpat Pētera Stučkas valdību. Spārītis pieļauj, ka varētu pētīt arī pēckara periodu, piemēram, kolektivizācijas sākumus. “Ja fiksēsimies vien uz dažiem liktenīgiem gadiem, varam atdurties tikai pret slēgtām durvīm. Ko tas mums dos?” viņš retoriski vaicā. Savukārt, pētot citus tematus, iespējams pa aplinkus ceļiem nonākt pie “slēgtajiem” jautājumiem.

Tuvākajā laikā Ojārs Spārītis pošas pārrunāt savas idejas Ārlietu ministrijā. Pēc viņa vārdiem, tur komisiju uztverot kā “potenciālu komunikāciju kanālu” ar Krieviju. Pagājušā gada rudenī, kad sākās runas par iespējamo komisijas darba atsākšanu, ĀM gan atturīgi paziņoja: “Latvijas ĀM vēlas uzsvērt, ka komisija ir neatkarīga un tās darbība nav saistāma ar aktuālo Latvijas un Krievijas starpvaldību attiecību darba kartību un nevar ietekmēt šo attiecību dinamiku.”

 

Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija

Izveidota saskaņā ar vienošanos, ko 2010. gada decembra beigās Maskavā panāca Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Latvijas puses komisijas līdzstrādnieki vairākkārt apmeklēja Krievijas arhīvus, atlasot tur materiālu kopijas kopējam dokumentu krājumam “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939”. Krājums ir daļēji gatavs, taču rosība pie tā un komisijas darbs kopumā apstājās 2014. gada vasarā Krievijas agresijas dēļ Ukrainā. Latvijas vēsturnieki komisijā tolaik vienbalsīgi nobalsoja, ka sadarbība ar Krieviju morālu apsvērumu dēļ nav iespējama. 2014. gada decembrī Rīgā paredzētā kopējā komisijas sanāksme nenotika.

LA.lv