Vēsturnieks: Bulgārijā daudzi ar skumjām atceras sociālisma gadus 0
“Es redzu, ka jums ir izredzes attīstīties. Latvijā ir vērojamas saprātīgas lietas,” bez uzspēlētas pieklājības saka Bulgārijas senās galvaspilsētas Velikotirnovas Sv. Kirila un Metodija universitātes vēstures doktors Ivelins Ivanovs.
Saruna notiek pēc tam, kad doktors Ivanovs ar Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) stipendiju programmas atbalstu pavadījis Latvijā trīs mēnešus un ir noslēgta vienošanās par sadarbību starp LU Vēstures un filozofijas fakultāti un minēto augstskolu Bulgārijā.
Latvijā bulgāru vēsturnieks cītīgi apmeklējis Nacionālo bibliotēku un LU bibliotēku un studējis visu, kas attiecas uz viņa interešu objektu – agrīnajiem viduslaikiem, vikingu arheoloģisko un kultūras mantojumu.
Bulgārijas bibliotēkās ir maz materiālu par Ziemeļeiropas vēsturi, lai gan senatnē kontakti starp vikingiem un Bulgāru valsti bijuši regulāri. Latvijas bibliotēku piedāvājums vācu, angļu un krievu valodā viesi patīkami pārsteidzis. Kaut dzīvojis dienesta viesnīcā Rāznas ielā Rīgas Latgales priekšpilsētā, kuru nu vismazāk gribētos saukt par galvaspilsētas parādes vietu, Ivelins Ivanovs nebeidz vien slavēt mūsu ielu tīrību un ļaužu kārtīgumu. Pēc viesa domām, Bulgārijā ar to esot bēdīgāk, un tur sociālisms sabiedrības tikumus esot iedragājis daudz vairāk.
– Bulgāru vēsturnieks, kas strādā Latvijā, ir retums…
Ivelins Ivanovs: – Ne jau tādēļ, ka Bulgārijā nezinātu, kas ir Latvija. Bulgāru uzskats par Baltijas valstīm ir tāds, ka tās ir mazas ES valstis ar visai strauju attīstības tempu. Tomēr, jā, bulgāri šurp atbrauc samērā reti.
– Kas no vēstures mūsdienās interesē bulgārus?
– Ekonomiskā situācija Bulgārijā patlaban nav tā labākā, tādēļ cilvēkus interesē laiki, kad Bulgārija bija dižena valsts, impērija. Tas bija tad, kad valdīja cars Simeons I Lielais (no 893. gada līdz 927. gadam. – Aut.) un Bulgārija bija varenākā valsts Austrumeiropā. Bet bulgāriem nav izteikti nacionālistiska noskaņojuma.
Protams, ir vēstures strīdi ar kaimiņvalstīm. Piemēram, vai cars Samuils (valdīja Bulgārijas impērijā no 997. līdz 1014. gadam) bija bulgārs vai maķedonietis? Maķedonieši saka, ka Samuils bijis viņējais. Maķedonija ir jauna valsts, kas meklē kaut ko savai identitātei. Ar grieķiem viņi strīdas par Maķedonijas Aleksandru, bet tā jau ir politika.
Vēl cilvēkus interesē periods no Bulgārijas valsts atjaunošanas 19. gadsimta beigās līdz Balkānu kariem un Pirmajam pasaules karam, jo tad Bulgārijai bija lielas attīstības perspektīvas un bija politiķi, kas saimniecībā īstenoja protekcionisma politiku. Pie tādiem pieskaita 19. gadsimta beigu premjeru Stefanu Stambolovu. Viņš bija spēcīga figūra – uzsvēra Bulgārijas patstāvības ideju un mēģināja lielus starptautiskus konfliktus izmantot tās labā.
– Kurš laiks bulgāriem ir zelta laikmets?
– Viduslaiki. Kategoriski. Caru Simeona I Lielā un Ivana Asena II (no 1218. līdz 1241. gadam) valdīšanas laiks. Angliskajā literatūrā to sauc par pirmo un otro Bulgāru impēriju, taču mūsdienu Bulgārijā jēdzienu “impērija” to apzīmēšanai nelieto. Saka “cariste”. Impērijas vārds vairāk piestāv Krievijai vai Lielbritānijai, turklāt Bulgārija kā lielvalsts pastāvēja vien īsu laiku.
– Pēc PSRS bloka sabrukuma Bulgārijā bija jūtams sentiments pēc monarhijas…
– Tāds sentiments bija. Komunistu gāztais cars Simeons II atgriezās no trimdas 2001. gadā un vienu četru gadu pilnvaru termiņu bija valsts premjerministrs. Taču pēc tam viņš atkal aizbrauca. Tur bija politiski lēmumi, un es jums nevarēšu izskaidrot, kāpēc un kā tur viss notika.
Politika ir joma, par kuru skaidrība nāk tikai pēc noteikta laika. Bet monarhijas sentiments pastāvēja līdz ar cerībām, ka Simeons II būs tā personība, kas nesīs iekšpolitisko saliedētību. Kā labais tēvocis. Kaut kāda loģika tajā visā bija, tomēr Simeona dzīve jau nebija saistīta ar Bulgāriju, to viņš pameta deviņu gadu vecumā 1946. gadā.
Vienlaikus interesanti, ka Bulgārija ir vienīgā valsts Balkānos, kas reabilitējusi savu bijušo monarhu un uzticējusi viņam valdības vadītāja posteni. Nekā tāda nav bijis ne Rumānijā ne Grieķijā. Varbūt par īpašo attieksmi jāpateicas Bulgārijā populārajai leģendai par viņa tēvu Borisu III. Lai arī Bulgārija Otrā pasaules kara gados bija Vācijas sabiedrotā, tomēr cars Boriss nedeva karavīrus palīgā Hitleram Austrumu frontē. Un tāpēc 1943. gada 28. augustā vācieši viņu noindējuši (oficiālā vēsturiskā versija, ka Boriss III nomira no sirdslēkmes. – Aut.). Kaut kas šajā nostāstā ir, jo cars Boriss III redzēja, kā attīstās karš, tāpēc nevēlējās ciešāk saistīties ar Vāciju.
– Kā paši bulgāri vērtē savas valsts visai pretrunīgo politiku tajā periodā?
– Bulgāri novērtē, ka no kara izdevās iziet bez lieliem zaudējumiem.
Gan toreiz, gan tagad pastāv uzskats, ka Bulgārijai nebija izvēles. 1941. gadā pie robežas stāvēja vācu armija – 600 tūkstoši vīru. Ja Bogdana Filova valdība neparakstītu līgumu par pievienošanos “ass valstīm”, vācieši uzbruktu un situācija būtu tāda pati kā Dienvidslāvijā.
Pēc 1944. gada apvērsuma Bulgārija 23. augustā pieteica karu Vācijai un tās sabiedrotajiem, taču 5. septembrī PSRS pieteica karu Bulgārijai… Nekādu kauju ar PSRS nebija; vienlaikus sākās sadursmes starp bulgāru armiju un vācu daļām, kas atkāpās no Grieķijas un Bulgārijas. Pēdējā kara fāzē Bulgārija piedalījās karadarbībā Dienvidslāvijā, Ungārijā un Austrijā, tomēr tas nenostādīja to uzvarētājvalstu rindā. Taču PSRS ieņēma probulgāru pozīciju, kad bija runa par teritoriāliem strīdiem ar kaimiņvalstīm. Var teikt, ka Bulgārija iznāca no kara veiksmīgāk nekā Somija. Nebija tādu upuru, kaut karā zaudējām 60 tūkstošus kritušo un ievainoto. Padomju karaspēks no Bulgārijas pēc 1945. gada aizgāja. Palika vien militārie padomnieki.
– Latvijā dažkārt dzird nostalģiskas runas, lūk, Padomju Savienībā visiem bija darbs, bet tagad… Bulgārijā ir tādi, kas piemin arī labos padomju laikus?
– Bulgārijā tādu, kas ar skumjām atceras sociālisma gadus, ir diezgan daudz. Īpaši pusmūža un vecākajā paaudzē, jo tieši šis iedzīvotāju slānis vissāpīgāk izjuta pārmaiņu laiku. Jaunieši?
Pēc saviem studentiem varu spriest, ka viņiem nav īstas izpratnes par tiem laikiem. Viņi balstās vai nu savu vecāku subjektīvajās atmiņās, vai uzrakstītajā. Bet viss atkarīgs no tā, kur viņi ko izlasa. Ierindas cilvēkiem nav vienota vēstures notikumu vērtējuma.
Reiz runāju ar vecu sieviņu, bulgārieti, kas dzīvojusi zemē, ko pēc kara no Rumānijas pievienoja Bulgārijai. Vaicāju, kur bijusi labāka dzīve. Viņa sacīja: “Mums Rumānijā bija tā-āda saimniecība, tik daudz zemes! Bet Bulgārijā mēs visu zaudējām!” (Pēc 1948. gada Bulgārijā notika lauksaimniecības kolektivizācija un visu zemes īpašumu nacionalizācija.) Redziet, oficiālā historiogrāfija to traktē kā pozitīvu bulgāru zemju atgriešanu, bet individuālais šo procesu vērtējums izrādās citāds. Un tā gadās bieži.
– Tātad arī Bulgārijā sabiedrības skats uz vēsturi ir sašķelts?
– Ja runā par tuvāko pagātni, tad jā. Dalījums notiek pēc sociālā stāvokļa un vecuma. Jaunieši ir tendēti atrast labo tagadnē, kamēr vecāki ļaudis jūt sentimentu pret pagātni. Man jāsaka, ka cilvēki mūsdienās Bulgārijā dzīvo diezgan labi, neskatoties uz nacionālo vai reliģisko piederību.
Arī mums savulaik bija sarežģījumi turku jūga laika dēļ, taču gadsimti ir pagājuši un sadzīviskā līmenī dažādu tautību cilvēki mierīgi dzīvo līdzās. Tiesa, vēsturiskajā atmiņā saglabājas lietas, par kurām aizmirst nav iespējams. Taču no savas pieredzes varu sacīt, ka mani labākie vēstures studenti ir bijuši turku cilmes.
Mūsdienās uz ielas neatšķirsiet kurš ir bulgārs, kurš Bulgārijas turks. Viņi jau kopš bērnības apgūst literāro bulgāru valodu.
– Turcija atbalsta tautiešu diasporu Bulgārijā?
– Sakari balstās radniecībā, jo Bulgārijā vairākkārt notikusi turku izceļošana uz etnisko dzimteni. Tā bija 50. gados, pēc tam 70. gados. Tad vēl liela izceļošana notika 1984. gadā, bet tā bija politiski izprovocēta, jo komunisti sāka turku uzvārdu piespiedu bulgāriskošanu. Musulmaņi reaģēja izceļojot. Daži pēc režīma maiņas atgriezās, bet tie, kam bija laba izglītība un profesija, iekārtojās Turcijā. Bagātākie vēlāk sāka iepirkt īpašumus Bulgārijā, tādēļ radās runas par turku jūga atgriešanos…
– Latvijā vēsturnieki sūrojas, ka valsts tos pārāk maz atbalsta. Vai jums ir kādas vēstures jomas, par kuras izpēti valsts izrāda īpašu rūpi?
– Tas vairāk ir izglītības politikas un budžeta jautājums. Bulgārijā bija liels skandāls saistībā ar komisiju, kas dalīja valsts akadēmisko pētījumu fonda līdzekļus.
Tur bija draugu būšana, aktualizējās arī jautājums, ka eksakto nozaru pārstāvji komisijā pētījumus vēsturē un literatūrā uzskatīja par nepraktiskiem, jo tie taču nedod nekādu peļņu. Jā, tā var domāt, taču fiziķiem, ķīmiķiem un matemātiķiem ir daudz lielāka iespēja pretendēt uz starptautiskiem projektiem. Tādas īpašas vēstures politikas Bulgārijā nav.
Ir nereāli gaidīt, lai mūsu valsts piešķirtu vēstures pētniecībai tik daudz līdzekļu, cik to spēj attīstītās ES zemes. Ja nu vienīgi mēs valsts līmenī atzīmējam dažādas gadadienas.
Ja pavērosiet Bulgārijas valsts televīzijas kanālus, redzēsiet arī ļoti labus publicistiska rakstura vēstures raidījumus, kuros piedalās mācībspēki no dažādām augstskolām.
– Bulgārijā jau ilgāku laiku vērojami iedzīvotāju protesti, turklāt savdabīgi, ka cilvēki turpina protestēt neatkarīgi no tā, vai pie varas ir labējie vai kreisie.
– Situācija ir diezgan sarežģīta. Sava loma tajā arī ekonomiskajai krīzei. Bulgārijā grūti dalīt partijas labējās un kreisās, jo kreisie mēdz runāt par lietām, kas raksturīgas labējo politikai un otrādi. Lielākie masu protesti notika galvaspilsētā Sofijā, citās pilsētās tie nebija tik lieli. Domāju, cilvēki protestē tādēļ, ka nav apmierināti ar politisko sistēmu Bulgārijā kopumā. Viņi faktiski protestē pret visām lielākajām politiskajām partijām, jo vēlas dziļākas pārmaiņas vēlēšanu likumdošanā, lielāku pārstāvniecību. Bet kā jau visos ielu protestu gadījumos, tur ir daudz emociju. Tur ir arī sava pretruna: protestētāji pieprasa valdības atkāpšanos, bet tad ir jautājums: kuri tad īstenos demonstrantu prasītās pārmaiņas likumdošanā? Politika tomēr nozīmē saprātu, nevis emocijas.
