Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. septembris, 2013
Drukāt

“Vienatnei ir viens pluss” 


Foto no I. Rupenheites personīgā arhīvaFoto no I. Rupenheites personīgā arhīva

Dzejniece, publiciste Ieva Rupenheite (1969) dzimusi un augusi Rīgā, beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Kopš 2002. gada pavasara strādā Ventspils muzejā par publisko projektu nodaļas vadītāju un dzīvo Sārnatē.

 

Viena no autorēm aprakstiem par māksliniekiem laikmetīgās mākslas antoloģijai “2007 – 2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva”. Dzeja iznākusi kopkrājumā ar Kasparu Vanagu un Mārtiņu Tīrumu “Maniskas” (1991), krājumi “Vajadzīgo pasvītrot” (2001) un “Melnas krelles” (2007, Zelta ābeles balva 2008, nominēta Dzejas dienu un Literatūras gada balvai), patlaban top trešais krājums. Vairāki dzejoļu cikli komponēti.

– Attiecības ar saviem dzejoļiem raksturojat kā mainīgas. Vai ir kāds dzejolis, kas vairāk nekā citi pauž jūsu dzīves izjūtu?

I. Rupenheite: – Dzejoļi nav tie, ar kuriem uzturu attiecības, drīzāk ar rakstīšanas procesu, jā, tas ir mainīgs. Dzīves izjūtai vajadzētu parādīties visos tekstos, bet ir viena padzīvojuša dzejoļa rinda: “Visa dzīve ir katru gadu.”

– Jau vairāk nekā desmit gadi pavadīti Sārnatē un Ventspilī. Kā jūtaties Kurzemē, un vai vietai ir nozīme?

– Jūtos labi. Iespējams, piejūras klimats atbilst manam raksturam – viss ir pietiekami stipri. Katrā ziņā, pēc šiem 12 gadiem, kas nodzīvoti mājā pļavas vidū, padzīvojot pilsētā, pēc pāris dienām sajutu sākotnēji neizskaidrojamu ierobežotību.

– Kāda būs trešā krājuma noskaņa un vadmotīvs?

– Bez klīrēšanās – pagaidām par to ir pāragri runāt.

 

 

A. Žeberam

 

Visas Latvijas strādājošās sievietes,

Kad atstātas vienas,

Pārvēršas dievietēs:

Tās glezno, raksta, spodrina māju.

Tās vingro, lec un uzlabo stāju.

Tās izlien caur priedi un nobaida briedi.

Tās sudrabo vienā sudrabā.

 

Visbeidzot notīra tumsu

un pašas kaktiņā skumst.

 

O

Cietokšņa parkā ar soliem kā vietējo bokseru deguniem un Brodski

nav viegli tikt dzīvē pie laimes

Dienām klīst pilsētā, meklējot vārdus un ciešamus skatu punktus, lai nedurtos citiem acīs,

Neveikli skaidrojot vārda darbs un strādāt nozīmi brīžos, kad

Kārtējais asaru nēzdogs žņaudzas pa sirdi, ap kaklu

Vismazākais aizkustinājums padara aklu

Un šausmīgi gribas iepazīstināt veco ķēniņu ar melno runci

 

O

Dziļjūras vāravas sasēžas rindās

Ar jāņogu limonādi pie rokas

Uzdzied par nerātno sirdi un straujo

Sit plaukstas pret galdu un drusku dejo

Koks līgojas dzimtas zaros kā kuģis

Nav kapteiņa, palīgs ir miris

Kliedz matroži sārti kā ogas

Un brūklenājs pārtrūkst un izirst

 

O

Tik skaista un mīlēta

Kā iguāna uz kāda platajiem pleciem

Sieviete ieelpo kafijas biezo gaisu

Paskatās slīpi un lēni

Un vīrieši nokrīt

kā tarakāni

O

Patskaņi izgaist no darbības vārdiem

Un sasēžas vadu līnijās

Zīmējot strazdus, dūjas un vizbuļus

Dievnami ierindā kārtojas

Izliekot krusta zīmes

Vienatnei ir viens pluss

Nevajag

Klusumu nevajag

 

O

 

Cep kartupeļus sieviete ar glītiem auskariem

Aiz mazliet plīvojošiem tilla aizkariem

Pa ielu Imperators – vīrs iet lepns rozā sporta tērpā

Gar zemi beigts

Guļ suns un kaķis priecīgs rūc uz kaulu

Sēž bērni kokā

Plastilīna vārna vēl negrib pārvērsties par govi

Un tulkots Krilovs ne vārda nesaprot ko uzrakstījis

Bet blusas kadriļu kā izdresētas lec

 

O

 

Parkā pat ponijs klidzina riņķos

Ir šaha–dambretes klubs, šautuve, saldējums, zagss

Un maza meitene, mammas vadībā, cīņā ar zeķubiksēm

Augusta debesu krāsā

Visi slēģi stāv atvērti vaļā

Kā smaidīga mute, gatava bučot

Kā tevi nemīlēt Daugavas

pils

 

O

maza lipīga rociņa

kā čupa čups uz kociņa

mani pietur

kad taisos krist

ne jau visu

pieaugušie drīkst

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+