Ekonomika
Īpašums

Lasi visu rakstu: Vienīgā mājvieta – zem izsoles āmura 6


Rīdzinieces Kristīnes vienīgā mājvieta – divistabu dzīvoklis – parādu dēļ piektdien tika pārdots izsolē. Viņa uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas, jo maksātnespējas administratore nav viņu informējusi par iespēju vienoties ar banku par parādnieka mājokļa saglabāšanu īpašumā.
Rīdzinieces Kristīnes vienīgā mājvieta – divistabu dzīvoklis – parādu dēļ piektdien tika pārdots izsolē. Viņa uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas, jo maksātnespējas administratore nav viņu informējusi par iespēju vienoties ar banku par parādnieka mājokļa saglabāšanu īpašumā.
Foto – Gatis Dieziņš

Piektdien notika izsole, kurā rīdziniecei Kristīnei piederošais divistabu dzīvoklis tika pārdots. Kristīnei un viņas abiem bērniem – studentei Sanitai un dēlam Tomam – tā ir vienīgā dzīvesvieta, taču tas nav bijis par šķērsli rīkot izsoli. Kāpēc tā noticis ?

Nopērk lielāku dzīvokli

Ģimene mita divistabu dzīvoklī Rīgā, Vairoga ielā. Paaugoties abiem bērniem, vecākiem likās tikai normāli iegādāties lielāku dzīvokli, “lai dēlam ir sava istaba, meitai – sava, vecākiem guļamistaba un vēl viena kopīga istaba, kas toreiz nešķita nekāda greznība”. Meitai tolaik bija deviņi gadi, dēlam astoņi gadi. 2007. gada sākumā Kristīnes vīrs nolēma ņemt kredītu, lai tiktu pie četristabu dzīvokļa Rīgā, kurš bijis arī jāizremontē. Abiem bijis tam laikam labi apmaksāts darbs – Kristīne strādāja apdrošināšanas jomā, bet vīram piederēja privātfirma, kas darbojās celtniecības nozarē. Ar abu ienākumiem pieticis, lai vienotos ar “SEB banku” par 150 tūkstošu eiro kredīta saņemšanu. Kredīts izsniegts Kristīnes vīram, bet viņa pati bija galvotāja, kā ķīla kalpojis jau pieminētais div­istabu dzīvoklis un ieķīlāts arī četristabu dzīvoklis. Faktiski kredīts tika ņemts pašā krīzes priekšvakarā. Kā sarunā ar “LA” tagad atzīst Kristīne, jau pēc pusgada kļuvis skaidrs, ka “labi nebūs”. Kredīta ņemšanas brīdī gan 800 latu šķita laba alga, arī ikdienas izdevumi par pārtiku, komunālajiem maksājumiem bija mazāki nekā pašlaik.

Pēc kāda laika Kristīne zaudēja darbu, jo viņas iepriekšējā darbavieta samazināja štatus ekonomiskās krīzes dēļ, bet vīram šī iemesla dēļ ienākumi samazinājās. Četristabu dzīvoklī ģimene nodzīvoja trīs gadus, bet 2010. gadā to bija spiesti pārdot, jo nespēja samaksāt rēķinus. Lieki teikt, ka dzīvokļa vērtība bija samazinājusies uz pusi un to varēja pārdot tikai par 60 tūkstošiem eiro. Ģimene atgriezās divistabu dzīvoklī. Pēc četristabu dzīvokļa pārdošanas banka piedāvāja daļu no pārdotā dzīvokļa summas saglabāt kā ikmēneša maksājumus. Pagāja vairāki gadi, taču Kristīnes un viņas vīra maksātspēja tādā līmenī, kāda tā bija, ņemot kredītu, nav atgriezusies.

2014. gadā banka vērsās tiesā ar prasību pret abiem par parāda dzēšanu. Vēl bija jāatmaksā 100 tūkstoši eiro. Tiesa apmierināja bankas prasību, un tad ģimenei nekas cits neatlika kā iesniegt savu maksātnespējas pieteikumu, ko tiesa arī apstiprināja 2015. gada 20. maijā. Tas nozīmē, ka uz maksātnespējas laiku var iesaldēt parāda atdošanu. Tajā laikā administratore arī piedāvājusi Kristīnei rakstīt iesniegumu, lai uz gadu banka atliek piedziņu pret dzīvokli.

Taču administratore nebija informējusi Kristīni, ka pastāv iespēja lūgt banku atstāt šo mājokli viņai uz diviem gadiem, kamēr viņa maksā no algas trešo daļu parāda dzēšanai. Tas nozīmē – banka ietur maksājumus, bet neatņem dzīvokli. Šādu kārtību paredz Maksātnespējas likuma 148. panta norma, kas nosaka noslēgt vienošanos ar nodrošināto kreditoru par parādnieka mājokļa saglabāšanu īpašumā.

Pārmet tiesību pārkāpšanu

Kristīne uzskata, ka viņas fiziskās maksātnespējas administratore Aivita Melcere pārkāpusi viņas un viņas ģimenes tiesības. “Neinformēšana par maksātnespējas likuma 148. panta nosacījumiem ir traktējama kā manu tiesību un likumisko iespēju slēpšana, kuru dēļ man un manai ģimenei ir nodarīti rupji procesuālo un pamattiesību normu pārkāpumi,” iesniegumā Kristīne informējusi savu administratori.

Lai arī 15. septembrī Kristīne iesniedza lūgumu “SEB bankai” piekrist nepārdot dzīvokli izsolē un administratorei Aivitai Melcerei iesniegts lūgums pārtraukt izsoli, banka 16. septembrī atbildēja, ka izsole jau ir notikusi. “LA” kļuvis zināms, ka izsolē divistabu dzīvoklis bija izlikts par 29 tūkstošiem eiro, bet pārdots par 40 tūkstošiem eiro.

Šobrīd sievietes stiprais balsts ir bērni, kas jau studē un meklē iespējas nopelnīt un palīdzēt mammai. Meita gan vienubrīd pat ir apsvērusi domu par Latvijas pamešanu, taču Kristīne šādu domu nepieļauj. Diemžēl attiecības ar vīru ir izjukušas. Viņš šobrīd strādā par ugunsdzēsēju un ar trešo daļu no ienākumiem sedz parāda daļu kredītiestādei.

“Daudzi mūsu cilvēki ir aizbraukuši tāpēc, ka viņi ir iznīcināti. Arī banku dēļ. Jo cilvēki strādā ārzemēs, sūta šeit naudu, lai nomaksātu parādus. Turklāt aizbraukuši daudzi darbspējīgie, kas varētu strādāt tepat,” uzskata Kristīne. Viņa nenoliedz, ka kredīts savulaik, iespējams, ņemts neapdomīgi, neizvērtējot visus apstākļus, taču viņa saskata arī banku līdzatbildību notikušajā. “Bankām arī pēc tam, vismaz ētisku apsvērumu dēļ, bija jāuzņemas daļēja atbildība. Jo procenti tikai pieauga. Un, ja kaut ko pamainīja, uzreiz bija izmaiņas likmēs. Sistēma ir tāda, ka aiz tiem papīriem cilvēku neredz,” sarūgtināta ir Kristīne. Viņa aplēsusi, ka pēc sākotnējā līguma viņas ģimenei nāktos maksāt vismaz 250 tūkstošus eiro. “Kā banka to varēja pieļaut? Tas bija apzināti. Es varēju to neredzēt, bet banka? Bankai objektīvi nebija iemesla būt bezatbildīgiem,” tagad saka Kristīne.

Uzsver likumu

Tomēr, kā liecina “LA” rīcībā esošā “SEB bankas” atbilde, banka jau iepriekš bija izrādījusi pretimnākšanu Kristīnei un vairākkārt noteikusi labvēlības periodus, kuru laikā pamatsummas maksājumi nebija jāveic. Turklāt jau reizi šī nekustamā īpašuma pārdošana tika atlikta uz gadu, lai Kristīne varētu sameklēt citu mājokli. Bankā arī norāda, ka likums neparedz 148. panta 6. daļā noteiktā termiņa atkārtotu noteikšanu vai pagarināšanu. Tāpat bankas atbildē norādīts, ka “SEB banka” piedziņas darbības pret Kristīnei piederošo mantu sāka jau 2014. gadā, bet viņas kā fiziskās personas maksātnespējas process pasludināts 2015. gada 20. maijā, līdz ar to viņas priekšlikums par mājokļa saglabāšanu iesniegts novēloti.

“SEB bankas” pārstāve Agnese Strazda vakar “LA” vēlreiz atkārtoja: “Tieši tā, kā to paredz Maksātnespējas likums – “SEB banka” atsaucās klientes aicinājumam vienoties par vienīgā mājokļa saglabāšanu, kad kliente pirmajā reizē lūdza. Tā kā izsole bija paredzēta pagājušajā piektdienā, līdz iepriekšējās dienas vakaram mums nebija nekādas informācijas par to, ka klientei ir vēlme atkārtoti runāt par vienošanos attiecībā uz mājokļa saglabāšanu.”

Sev adresētos pārmetumus noraida maksātnespējas administratore Aivita Melcere. Viņa darot to, ko paredz Maksātnespējas likums. Turklāt administratore uzskata, ka Kristīnes labā darījusi daudz vairāk, nekā viņai būtu jādara, tostarp sniegusi dažādas juridiskas konsultācijas. “Kad vajadzēja iet pēc kredīta, tad zināja, kur iet, bet tagad, kad jāatmaksā kredīts, vairs nezina! Kristīnei ir maksātnespējas process, ko pati uzsāka. Veselu gadu viņa nemaksāja ne bankai, ne administratoram. Viņai gada laikā bija dots laiks atrast jaunu mājokli. Laiks beidzās šā gada 12. maijā, līdz kuram bija atlikta mantas pārdošana. Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības,” saka administratore.

Par to, vai dzīvoklis var palikt parādnieces īpašumā, nelemjot administrators, bet tās esot bankas un konkrētas personas attiecības. Elektronisko izsoli varot pārtraukt tikai noteiktos gadījumos, taču Kristīnes gadījums tāds neesot. Uz izsoli bija pieteikušies 15 dalībnieki, katrs kā drošības naudu iemaksājot trīs tūkstošus eiro. “Ko teiks tie, kas pieteicās un iemaksāja šo naudu?” tā Melcere. Viņa uzskata, ka Kristīne gada laikā neko nav darījusi, lai situāciju risinātu.

Savukārt Kristīne ir neizpratnē: “Kas ar to ir domāts? Kas būtu tas darāmais? Vai tas, ka man ātrāk jāaiziet no savas vienīgās dzīvesvietas?”

Lai arī situācija ir gana sarežģīta, Kristīne apgalvo, ka ir gatava cīnīties par savu vienīgo mājvietu. Viņa kopīgi ar biedrības “Probonopublico.Latvia” valdi, juristi Kristīnu Blumbergu un biedrības piesaistītajiem juristiem, advokātiem un maksātnespējas administratoriem ir gatava apstrīdēt izsoles rezultātus, kā arī vērsties Satversmes tiesā.

Viedokļi

Biedrības “Probonopublico.Latvia” valdes locekle Kristīna Blumberga: “Kaut arī Maksātnespējas likums pēdējo gadu laikā ir attīstījies platiem soļiem, tomēr tā saturā vēl joprojām ir būtiskas nepilnības. Kaut vai tas, ka maksātnespējas administrators pēc šā brīža likuma normām faktiski nav apgrūtināts ar pienākumu informēt parādnieku par visām viņa tiesībām un no likuma izrietošajām iespējām, kas ir pretrunā Satversmē noteiktajam un maksātnespējas administratora valsts amatpersonas statusam.

Ir ļoti grūti nepamanīt dīvainību, ka konkrētajā Kristīnes lietā administratore informēja parādnieku par maksātnespējas likuma 148. panta 6. daļu, kas nosaka dzīvokļa pārdošanas atlikšanu uz gadu, bet neinformēja par tā paša likuma un tā paša panta 1., 2., 3., 4. daļu, kas atrunā iespēju parādnieka vienīgo dzīvesvietu – mājokli – saglabāt parādnieka īpašumā. Ir zināms, ka maksātnespējas administrators saņem komisiju no pārdošanas darījuma. Pārāk daudz Latvijas ģimeņu ir izpostījusi likumdevēja paviršība un banku bezatbildība. Ar šīs ģimenes dramatisko gadījumu beidzot vajadzētu sakārtot Maksātnespējas likuma normas atbilstoši augstāka likuma spēka, proti, LR Satversmes un starptautisko cilvēka un ģimenes pamattiesību normu prasībām un pilnībā izstrādāt Maksātnespējas likuma 148. panta normu – vienošanās par parādnieka mājokļa saglabāšanu parādnieka īpašumā.”

Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas valdes loceklis Kaspars Novicāns: “Administratora pienākums ir nodrošināt Maksātnespējas likumā noteiktā mērķa sasniegšanu, proti, pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas. Maksātnespējas likums paredz iespēju panākt vienošanos par parādnieka mājokļa saglabāšanu parādnieka īpašumā, taču likumdevējs nav paredzējis administratora iesaisti vienošanās procesā starp banku un parādnieku. Administratoru asociācija norāda, ka iespēja par vienošanās panākšanu par to, ka maksātnespējas procesa laikā netiek pārdots parādniekam piederošais mājoklis, kas ir ieķīlāts par labu nodrošinātajam kreditoram, būtu izvērtējama jau stadijā pirms maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas. Jebkurā gadījumā administratora rīcības un pieņemto lēmumu likumības pārbaudi veiks Maksātnespējas administrācija un tiesa.”

LA.lv