Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. jūlijs, 2012
Drukāt

Vienu reizi mūžā

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

“Olimpiskajās spēlēs piedalīšos otro reizi, un manos nākotnes plānos ir vēl divas spēles,” stāsta pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš. Viņš izraudzīts par Latvijas delegācijas karognesēju Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.

“Teorētiski varu iegūt divas olimpiskās medaļas, bet karogu nest – vienu reizi mūžā, tas ir liels gods un lepnums. Par to, ka jau nākamajā dienā mums jāspēlē, es nebēdāju. Arī Pekinā mums ar Sašu Samoilovu teica, lai varbūt labāk neejam atklāšanas parādē. Tomēr gājām un, pateicoties gūtajām emocijām, nākamajā dienā uzvarējām favorītus Rodžeru un Dālhauzeru,” atceras Mārtiņš Pļaviņš, kurš Londonā spēlēs pārī ar Jāni Šmēdiņu.

Šonedēļ viņiem vēl pēdējais Pasaules kausa izcīņas posms Austrijā, bet rīt kļūs zināms grupu sadalījums olimpiskajās spēlēs.

– Katrā mačā būs jāparāda, kam esam gatavi. Kaut ko prognozēt ļoti grūti, jo pludmales volejbola līmenis pēc Pekinas spēlēm ir ļoti cēlies. Iekļūšana sešniekā būtu visai augsts rezultāts. Londonā sola lietu, kas mums nenāktu par labu, jo nepatīk, ja bumba ir slapja.

– Vai esi apmierināts ar gatavošanos un līdzšinējo sezonu?

– Gatavošanās bija nosacīta, jo līdz 17. jūnijam, kad beidzās kvalifikācija, katrā turnīrā vajadzēja pierādīt, ka esam pelnījuši startēt olimpiskajās spēlēs. Pēc tam divas nedēļas gatavojāmies, tagad ir neliels nogurums, bet ceru, ka līdz Londonai viss būs kārtībā.

– Jūsu trenerim Aigaram Birzulim sponsori jau medaļu pasniedza.

– To pelnījis gan viņš, gan treneris Genādijs Samoilovs. Kad vēl spēlējām kopā ar Sašu, daži sprieda, ka mums tikt uz Pekinu ir nereāli. Lielākā daļa droši vien arī neticēja, ka Londonā spēlēs divi Latvijas pāri. Tomēr izdevās. Treneri ļoti daudz darba ieguldījuši, pat nosirmojuši stresa un atbildības dēļ.

– Vai ir pretinieki, ar kuriem jūs negribētu Londonā tikties?

– Holandiešus Numerdoru un Šuilu neesam apspēlējuši, lai gan bijušas sīvas cīņas, arī pret Rodžeru un Dālhauzeru mums ar Jāni nekas nesanāk. Ar viņiem laikam negribētos būt vienā grupā. Tomēr piecus labākos pārus nomāks doma, ka obligāti vajag medaļas. Tā var traucēt parādīt savu labāko spēli, bet, ja tā izdodas mums, tad visādi var gadīties. Olimpiskais turnīrs ir interesants.

– Un kādi būtu vēlamie sāncenši?

– Mājinieki, taču komandu sadalījums pa groziem to diemžēl nepieļauj. Rangā zem mums ir vēl vairākas komandas, ar kurām gribētu būt kopā, piemēram, no Dienvid­āfrikas, kas tāpat kā Pekinā varētu būt vājākā komanda. Augumā mazi ir venecuēlieši, lai gan nupat uzvarēja amerikāņus. Vēl varētu būt japāņi, kas Pasaules kausa turnīros daudz nav spēlējuši, krievus lielākoties esam uzvarējuši. Kapāsimies ar visiem!

– Kādas varētu būt jūsu iespējas?

– Treneris uzskata, ka pagaidām mēs ar Jāni rādām 65 procentus no savām iespējām. Ja visu laiku kopā trenētos, rezultāti ietu aug­šup. Par šīm olimpiskajām spēlēm grūti spriest, jo ir visādi blakus faktori, satraukums. Es jau pozitīvi skatos uz 2016. gada spēlēm Riodežaneiro. Ar Londonu nekas nebeigsies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+