Voldemārs Krustiņš: Pigu Latvijai neslēpj 0
Pagājušās nedēļas karstākajās dienās kopā ar kolēģi Egilu Līcīti pabijām Sēlijā, interesējāmies par pašvaldnieku noskaņojumu pirms kongresa, kas notika piektdien. Skaidrojām, kas rūp novada stiprajiem lauksaimniekiem.
No viņiem valdība saņēma pelnīto kritikas gāzienu, un, ja vēlaties zināt par ko, tad visvairāk par ierēdniecības kundzību, par ES normatīvu bezdomu ieviešanu, par zemju aizlaišanu ārzemnieku īpašumā. Protams, tas jau dzirdēts ne vienu reizi vien.
Taču man šķiet, ka mūsdienu latviešu saimnieki nav vienaldzīgi pret politiku, kas iespiežas katrā sētā, īpaši tuvojoties 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jo – kas aizstāvēs lauku intereses? Kas notiek valdībā?
Jāpaskaidro, ka mūsu sarunu biedri bija sliktās domās par visu to troksni, kas sacelts ap zināmo Denisu Čalovski, ap nekaunīgajām spekulācijām ap šo personu, kuras saceļ zināmas aprindas un tām piederošie jeb pakļautie mediji. Man jāpiekrīt, ka notiekošais, kā man piedzīvojuši lauku politiķi teica, ir bailīga pigas rādīšana lielajai Amerikas valstij – piga, saprotams, kabatā. Es gan iebildu, ka tā nav ne valsts, ne ministrijas, bet Reformu partijas ministru privāta politika.
Tikai ar nožēlu var raudzīties uz V. Dombrovska valdības mocīšanos “cilvēktiesību aizsardzības vārdā” nopūloties ap jūtīgo Čalovski. Pa to laiku spēkā, nekaunībā un uzbāzībā pieņemas padomju iekārtas apraudāšana un apjūsmošana.
Kalendāra fakti: padomju desantnieki Rīgas centrā publiski svin savus padomju atmiņu svētkus, citi konferencēs apcer padomju sasniegumus un padomju sasniegumu muzeja atvēršanu, izdod padomju režīmu apjūsmojošas grāmatas. Tas, kas un kā notika padomju režīma laikā, protams, ir objektīvi jāapcer, jaunatnei par tiem laikiem maz kas zināms, taču to nevar atstāt padomju pagātnes apraudātājiem un reizē arī atjaunošanas gribētājiem. Tādi ir, un savus nodomus viņi nav ne atmetuši, ne slēpuši. Pagājušonedēļ uzzinājām, ka “nepilsoņu kongresā” tiek plānots padomju laiku muzejs – pretstatā Okupācijas muzejam. Nesen izlasīju kādu pazīstama vīra projektu par padomju okupācijas svinēšanu. Latviski tas lasāms šādi: “Mūsdienu Latvijas krievu obščina izveidojās, pateicoties 1940. gada notikumiem. Tāpēc būtu īsti vietā, ja 17. jūnija diena kļūtu par svinamu kaut vai vienai valsts daļai.” Okupantu svētki?!
Tādas tās lietas. Kamēr V. Dombrovska valdība ļāvās ievilkties dancī ap Čalovski, Igaunijā pa to laiku noķerts vēl viens spiegs.
