Zāles sajūtas 0
Ejam zaļumā. Dabiskumā. Vienkāršībā. Sajūtās ar apjausmām par dziļumā stīgojošām saknēm.
Latvijā ir modē atgriezties dabā, gremdēties nostalģijā pēc aizejošās neskartības, kas, kā par brīnumu, pilnībā vēl nav izzudusi. Jaunās paaudzes asimilējas pilsētvidē, taču atceras citādu dzīvesveidu, savas saiknes ar vecākiem un vecvecākiem, mājām laukos, dzīvesveidu, kas tuvs dabiskajai lietu kārtībai un ritmiem. Viņi jau ir projām no tradicionālā dzīvesveida, bet atgriežas pie tā savās refleksijās, versijās, interpretācijās. Tāpēc tik daudz skanisko vēstījumu, kas rodas dziesminieku tradīciju, alternatīvās mūzikas, folklorisma garā un veido stilistiski vairāk vai mazāk tīras vai arī absolūti eklektiskas formas. Tā ir savdabīga ekomūzika, pasaules mūzika, kas atrod visdažādākās izpausmes.
Izdevniecība “Lauska” šīs izpausmes fiksē jau teju 10 gadu garumā – protams, caur savu skatpunktu, kura centrā ir folklora. Ap to stilistiskā daudzveidībā riņķo un plešas meklējumi postfolkloras, džeza ietekmju, roka, pasaules mūzikas virzienos un starpkultūru spēlēs, pamatā smeļoties tradicionālās mūzikas avotos. Tie ir sapņojumi, fantāzijas, aizlaika ceļojumi – savas identitātes apliecinājumi un manifesti.
“Sviests 6” ir “Lauskas” kārtējā izlase, kurā mēģināts ietvert gan mazākpazīstamus, gan populārus izpildītājus, skaņu atmosfēru meklētājus un pasaules apceļotājus, kas spēlē latviešu tautas instrumentus un dzied latviski. Koklētājs Jēkabs Zariņš Londonā ir atradis savu spēles manieri mazliet popsīgi ģitāriskā garā, bet grupā “Black Diamonds” iesaistījušies jaunieši no dažādām pasaules malām – viņu vēstījumā latviešu tautasdziesma ar bandžo iegūst jaunas krāsas. Tās ir māsas Dimantas un “Cēsu medību kolektīva cepurīšu orķestris” ar neparasto dienvideiropeisko (itāliski slāvisko) “Tumša nakte” interpretāciju. Tas ir arī Anglijā dzimušo meiteņu “Austrumkalns” – latgaliski velsisks un bezgala poētisks. Te – grupa “Amorālā psihoze” un Raimonds Loginovs alias Dambis, kurš spēlējas ar latviešu sakāmvārdiem, bet leģendārais koklētājs Prievīšu Andris ar draugiem atskaņo paša komponēto “Sajāja brammaņi”. Te arī “Trio Šmite, Kārkle, Cinkuss” ar vīru kori “Gaudeamus”, tepat – “Balle pie rātnā zirdziņa” ar Laumas Bērzas ballīšu mūzikas restaurāciju (aranžējumu), kokles virtuoze Laima Jansone trio saspēlē ar Daci Prūsi un Oskaru Patjanko, “Jauno Jāņu orķestris” ar Jura Kaukuļa “Mazo vilciņu” un DJ Monsta ar “Bali inspirāciju”. Dinamiskie “Raxtu raxti” un “Auļi”, “Dārdi” un “Rasata”, Milleru-Balandīnu ģimene, “Symbolic”, “Rikši”, “Zaļa zāle” un “Zari” – bagātīga, raiba, varavīkšņaina kopaina. Gan ģeogrāfiski, gan hronoloģiski plaša (jo daži, kā Prievīšu Andris vai Dambis muzicē vismaz no pagājušā gadsimta 80. gadiem). Ieraksts jo īpaši vērtīgs tāpēc, ka dokumentē laiku un idejas. Arī zemstrāvas, kas paslēpušās no starmešu gaismām.
Līdzīgu ceļu iet grupa “Zāle”, izdodot savu pirmo albumu “Viņa”. Jāteic, tas vēl ir meklējumu albums, taču vienlaikus arī ļoti spilgts pieteikums, kas tradicionālās un pasaules mūzikas kategorijā šogad ieguva balvu “Zelta mikrofons” kā labākais ieraksts – mulsinoši, jo tas īsti pasaules mūziku nereprezentē un tradicionālo mūziku ne tik (tik vien kā fragments “Neguli, saulīte” kokļu pavadījumā kā alūzija iezīmē vidi, atmosfēru, koncepta robežas, ar pārējo albuma materiālu drīzāk iederoties alternatīvās mūzikas laukā). Grupa tiešām atklāj oriģinālas skaniskās idejas, interesantas tembru spēles, izmanto labu oriģināldzeju, rīkojoties līdzekļu minimālisma ietvaros – un kur gan vēl grūtāk atrast ko jaunu, ja ne ierobežotībā. Taču “Zālei” tas izdodas nemāksloti un pārliecinoši. Zaļi.
