Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. marts, 2012
Drukāt

Zaudēta interese par ražošanu. Bet ne hokeju

ulmanis2_km_6

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais Valsts prezidents GUNTIS ULMANIS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Patlaban rit jau 25. gads, kopš sāka iznākt “Lauku Avīze”. Šai avīzei bijušas dažas iezīmes, viena no tām – vēstures aplūkojums. Un vēsturē tolaik, pirms 25 gadiem, daudzinātākais vārds bija Kārlis Ulmanis, šo vārdu padomju režīms bija centies izdzēst no Latvijas vēstures. Bet kas šodien būtu jāatceras par Kārli Ulmani, vai nav tā, ka “spēki” baida ar šo vārdu?

G. Ulmanis: – Par kādām bailēm var būt runa! Kārlis Ulmanis ir viens no vēstures spilgtākajiem vārdiem gan ideoloģiskajā, gan saimnieciskajā ziņā. Es katru rītu, kad pamostos, atšķiru kalendāra lappusi. Ziniet, kas vakar bija ierakstīts? Viens izteiciens – kas ir vajadzīgs katram kārtīgam vīram? Trīs lietas. Mugurkauls, mugurkauls un vēlreiz mugurkauls. Autors – doktors Kārlis Ulmanis. Vai nav mūsdienīgi?

– Vai mūsdienās uz to neskatās citādi?

– Katru gadu dodos uz Cēsīm, uz Draudzīgā aicinājuma pasākumiem, kur sabrauc bērni, jaunieši, cilvēki no visas Latvijas un izturas ar lielu pietāti, cieņu. Jā, jaunajai paaudzei neiet pie dūšas pārmēru ideoloģizēti pasākumi, taču nedomāju, ka Kārlis Ulmanis pazudīs no ļaužu piemiņas. Ir arī aizrautīga apkarošana, saucot viņa politiku par totalitārismu, vadonismu, taču tie ir vairāk vārdi, teorijas nekā tas, ko cilvēki patiesi atminas. Nu lai jau dēvē par diktatoru, ja kādam tā patīk. Tas līdz izvairīties no viedokļu vienpusības.

– Kas attiecas uz diktatūru, 1933. gadā Saeimā sāka cilāt jautājumu par Satversmes revidēšanu, dodot tautai tiesības vēlēt prezidentu. Līdz tam nenonāca, taču arī šodien apsver un rosina – derētu mainīt Satversmi. To rada neapmierinātība ar Saeimu, tās šķietamo bezdarbību, atbildības trūkumu. 1934. gada 15. maijā Ulmanis to atrisināja ar “rīkojumu nr. 1”, jo tam bija apstākļi. Vai jums, bijušajam prezidentam, arī šķiet, ka tagad ir nepieciešamība un glābiņš revidēt veco vai rakstīt jaunu Sa­tversmi?

– Nē, nav vaina Satversmē, bet galvās. Vispirms – kopš 1993. gada pamatlikums jau ir stipri modernizēts, papildināto daļu, man liekas, ir vairāk nekā Satversmes tēvu sarakstīto. Tagad ir jautājums: vai varam nostiprināt tās Satversmes pamatvērtības, kuras redzam apdraudētas? Es gan neesmu piekritējs uzskatam, ka šie draudi būtu atvairāmi tikai ar konstitūciju. Tas bija valodas referendums, kas zināmā mērā uzrādīja vājās vietas un pārbaudīja tautas nervu sistēmu attieksmē pret vienu valsts valodu. Nervu sistēma izturēja, bet šur tur plaisāja. Taisnība ir pašreizējam prezidentam, ka ekspertu komisijai jāpaskatās, vai Satversmē vispār ir vaina. Tas ir kā ar slimnieku – tas papriekš jāizmeklē, tad jāārstē.

 

Manuprāt, tādā atkailinātā veidā pamatdokumentā neko “kaitīgu” neatradīs. Var būt precizējumi, var būt nostiprinājumi, taču būtībā un pamatvērtībās man nekas neliekas grozāms. Satversme jāanalizē, bet nedrīkst ķerties klāt pie tās laušanas.

 

– Bet kāds nolūks ir tiem, kuri liek priekšā plašu Satversmes revīziju?

– Šķiet, tas ir tāpēc, ka Latvijas Satversme ir viena no vecākajām Eiropā un “nostrādināta” jau 90 gadus.

– Viena no jaunpiedāvātajām lappusēm – lai prezidents būtu stiprāks, tautas vēlēts.

– Nedomāju, ka pašreizējā kārtībā ievēlētam prezidentam jādod “stiprākas” pilnvaras. Mēs ar Vīķi-Freibergu parādījām sevi nebūt ne kā vājus prezidentus. Ko vajadzēja, to darījām, viss notika. Drīzāk tā ir savas nespējas aizbildināšana piesedzoties ar “dokuments neļāva”, “institūcija tika ierobežota”. Kā prezidentam, tā valdības galvam un parlamentam ir pietiekami daudz iespēju sekmīgi darboties un strādāt. Problēma ir tā, ka šodienas politiskā elite ir supervāja.

– Kas tā “elite” tāda būtu?

– Politiķi – visi kopā. Es skatos, ka pēc manas prezidentūras katrā parlamentā kļūst arvien trūcīgāk ar spējīgiem politiķiem. 11. Saeimā pusei cilvēku vēl jāmācās un jāmācās, līdz viņi kļūs kompetenti kaut vai vērtēt situāciju valstī. Viņi tur iekļuva uz “Rīkojuma nr. 2” viļņa, un nu nākas lemt par lietām, kurās viņi grūti orientējas.

– Tagad taču iesauc rezervistus – Repšes kungs atgriezīšoties politikā, līdz ar viņu divi pelēki kardināli!

– Nenosodīsim Repši par labu darbu, jo viņš mēģina saviļņot esošo politisko līmeni.

 

Pārējie jau mēģina viņam norādīt – Einar, tu esi par vecu, par vāju, pārāk avantūristisks vai ka miljonu tev jau samaksāja. Bet lai Repšes elpa pūš uz skausta tiem, kas domā, ka viņi nosvērti, stabili un spēj gudri izdarīt lietas. Es apsveicu Repšes komandas vēlmi darboties, cerams, Latvijas valsts interesēs.

 

– Vai jūs, Ulmaņa kungs, arī tagad mazliet neesat kritis uz to modi – apgalvot, ka pie visa vainīgi politiķi?

– Ne pie visa un ne visi, bet tā gan ir kopīga vaina, ka partijas veidotas pēc etniskās piederības. Lūk, “Saskaņu” nevērtēja pēc viņu prāta, spējām, vēlēšanās strādāt. Viss krita pār vienu kārti – krievvalodīgais, latviskais. Tas noveda pie konfrontācijas, kas beidzās ar referendumu. Pazudis smalkais diedziņš, ko turot varēja iziet uz taciņas, lai vismaz daļa sabiedrības Latvijā būtu solidāra, vienota uzskatos par valsts attīstības jautājumiem. Lai šie cilvēki piekristu, ka šī ir viņu valsts un viņi – tās piederīgie. Sabiedrību esam sašķēluši pēc nacionālā principa. Cita lieta, ka nacionālos jautājumus nevar risināt skaļi uz ielas, sitot pie krūts. Tas ir rūpīgs darbs, kas jāveic izglītības sistēmā, audzināšanā utt. Ko nozīmē paziņot – tā, pēc kāda laika bērnudārzos visa apmācība latviešu valodā. Kura ģimene to pieņems kā ar āmuru pa pieri, ka viņu bērns iet latviešu dārziņā? Tas ir ļoti jūtīgs, diskutējams, analizējams jautājums, līdz šais ģimenēs raisīsies vēlme un sapratne, ka bērnam ir jārunā latviski. Kļūdas ir bijušas, jāmēģina padomāt, ko un kā labot. Man, piemēram, ļoti patika Ķīļa paziņojums, ka Izglītības ministrijā par ceturtdaļu samazināšot štatus. Kopš manas prezidentūras ministru prezidenti un izglītības ministri tā vien lauzījuši galvu, kā mazināt uzpūsto aparātu ministrijā. Pagāja divdesmit gadi, un, ja Ķīlis to izdarīs, kā solījis, – cepuri nost un ordeni viņam! Viņš taču pat priekšniekiem ķeršoties klāt! Bet ar ko sākās problēmas Izglītības ministrijā un negāja uz priekšu reformas? Tāpēc, ka tur koncentrējās ārkārtīgi daudz stagnātisku ierēdņu. Ķīlis ir savdabīgs reformators, tāpēc lai viņš pamato ar motivāciju, argumentiem – un lai izdodas, jo tad, kad būs progresīva, reformēta ministrija, būs reformas arī visā sistēmā.

– Lai Ķīlis “īsina” ierēdņus, bet ar ko uzlabos reformu saturu?

– Tas ir jautājums ilgākam termiņam, bet, kamēr katrs mazākais politiķis uzskatīs, ka viņa bērniem jāmācās ārzemēs, tikmēr Latvijas skolām pievērsīs maz uzmanības. Te nav satura, nav izglītības kvalitātes, sūtīsim atvases ārvalstu skolās.

 

Mēs esam interesanta tauta, mums patīk nodziļināties pagātnē, bet cilvēks dzīvo tagadnē un grib tagad kaut ko sasniegt, kaut ko paņemt un kaut ko dot savai dzīvei. Viņam ir nākotnes plāni. Un mums jaunais cilvēks jāorientē, ka ar pagātni vien ir par maz, jādomā, kas labāks darāms uz priekšu.

 

Nē, nenoliedzu pagātni, tas ir pamats tavai tagadnes un nākotnes pārliecībai, bet dzīvot jādzīvo ar šo nākotnes skatījumu. Domāju, ka galvenais dzinulis mūsdienu jauniešiem ir veselīga godkāre, ambīcijas. Katram cilvēkam, kurš dara kādu darbu, ja pamatā nav vēlēšanās izcelties un šī veselīgā godkāre, tad diez kas daudz vis nesanāks.

– Tātad jūs sakāt – jāmeklē pēc perspektīvas? Bet Latvijā ne visiem pietiks godkāri apmierinošu amatu un arī, teiksim, 100 režisoriem nebūs rūmes. Tagad ir režisori, kas sevi realizē ārpus Latvijas, un ir talantīgas dziedātājas, kas uzstājas ārzemēs. Daudzi meklē darbu ārzemēs, viena daļa no viņiem cer atgriezties, citi to nemaz neplāno. Tādas ir tās tagadnes laika zīmes.

– Latvijā visos laikposmos bijušas ražotnes. Atbilstoši tālaika līmenim – arī pirms 100 un 200 gadiem, un padomju laikā – vienmēr te kaut ko ražojuši. No šīs taciņas esam nokāpuši nost un kļuvuši vai nu par pakalpotājiem, vai patērētājiem. Zaudēta interese par ražošanu. Pat par maza nieka ražošanu, jo nespēsim būt ar vispasaules produkcijas jaudu. Valstī, kurā nav kaut neliela daļa ražošanas, zūd arī zinātnes interese, kvalifikācijas un mācīšanās prieks. Paliek tikai aizbraukšanas prieks. Nevar dzīvot tikai ar apkalpojošo sfēru.

– Nu un ko piedāvāsiet? Būs taču vecmodīgi atgādināt, ka Dr. K. Ulmanis piedāvāja ražot bekonu un kult sviestu, bet tās arī nav svaigas ziņas, ka mūsdienu uzņēmēji nepārstāj stāstīt, ka viņus žņaudzot, liedzot attīstību.

– Taisnība, divdesmit gadus runā, ka palīdzēs maziem un vidējiem uzņēmējiem. Varbūt ar lielām iebildēm var runāt, ka tagad ledus ir sakustējies, kaut ne pārāk jūtami.

 

Valdības nav domājušas, kā iedot priekšrocības. Nav strādāts nākotnei, pārsvarā it tikai labotas kļūdas. Dombrovskis ir ielicis diezgan iespaidīgus stabilitātes pamatus, taču viņa vietā jānāk nākamajam, uz attīstību orientētam Ministru prezidentam.

 

– Nupat taču runājām, ka nāk – Repše uz attīstību!

– Repše nāk no aizmugures. Vajag vienu, kurš iet uz priekšu.

– Sprūdža kungs bija premjera kandidāts.

– Sprūdžam būtu jāpamācās Ķīļa reformētajā izglītības sistēmā.

– Ulmaņa kungs, jūsu kā bijušā prezidenta sacītajā varētu ieklausīties, tāpēc sakiet, lūdzu, cik ilgi turpinās valsti vadīt ar lozungiem, kad uzņēmēji pateiks, ko viņi īsti grib? Lūk, “Saskaņa” gribēja tikt pie teikšanas, bet, kad jautāju, vai valdības veidošanas sarunās viņi nāca ar konkrētiem piedāvājumiem, prasīja attiecīgas ministru vietas, tad “SC” pārstāvji par atbildi vien raustīja plecus.

– Valdībai patiešām derētu turēties pie kursa, kad nosprauž vienu vektoru un tad papūlas to īstenot līdz galam. Kas attiecas uz “SC”, bija laiks, kad domāju, ka viņiem jāstrādā valdībā. Kaut gan, no otras puses lūkojot, kāda citiem darīšana, vai “Saskaņa” ir vai nav valdībā. Uz to ievirza vēlētājs. Ja balsotāji ievēl tādu deputātu paleti, kur kādas krāsas partijai nav vietas valdībā, tad viņi tur arī netiek un nav ko činkstēt par aizvainojumiem. Tad cīņu par valdību atliek uz nākamajām vēlēšanām, tur dabū lielāku procentu un piedalās valdībā!

 

Saskaņieši bija iedomājušies, ka viņi sēdēs parlamentā, bet amatus tiem pienesīs klāt uz paplātes. Tā tas nenotiek. Ja viņi izrādījušies nespējīgi atrast kopīgu valodu un sarunāt vairākumu ar citām kolēģu partijām, kāpēc skaisties uz pārējiem?

 

– Pareizi, ar 31 balsi Saeimā nevar komandēt valdību!

– Pat ar 49 balsīm nevar, ja nerod kopēju valodu! Pēc referenduma “Saskaņas centram” ar nopūtu vispār jāatskatās uz savu iepriekšējo dzīvi. Organizēdami procesu pret valsts valodu, viņi spilgti parādīja, ka tiem primārais ir nevis Latvijas un valsts pamatintereses, bet sīki, šauri nacionālie jautājumi. Iedomājieties jele no kura spārna partiju, kas ar savām sīkpartijiskām interesēm vadīs valsti. Tā vis nebūs.

– To gan varētu pārmest arī citām partijām, ka valsts intereses tām reti kad priekšplānā, bet ideālu nemaz nav. Paldies latviešu cilvēkam, kas vēl uzticas, kas iet un skrien uz referendumu, jo viņam teikts – glāb! Viņš to izdarīja, un kas tālāk?

– Valodu referendumu tik tālu ievirzīja nacionālās sliedēs un tā sakņoja etniskā populismā, ka balsotāji vis nebalsoja par vienu vai divām valsts valodām, bet to, kam te būs noteikšana – krieviem vai latviešiem. Tad vairs ilūziju nav. Cik Latvijā krievu, tie vai visi nobalsoja par savu pusi, cik latviešu – tie pretī. Referendums notika izkropļotā veidā, ne jau par to, par ko rakstīja virsrakstos.

– Jā, tas bija pirmais mēģinājums par varas pārņemšanu.

– Pirmais mēģinājums bija, kad Ušakovs kļuva par Rīgas mēru, nevis prognozētais Šlesers, par kuru vienojās abas partijas. Pēc tam pārvilka krustu, pateica – nē, tomēr “SC” ir vinnējuši domes vēlēšanas un Ušakovam jātiek par pilsētas galvu. Lūk, tad pirmoreiz varu pagrieza tālāk kā no latviskām, tā valstiskām interesēm. Tas jāpiemin, jo viss tiek darīts solīti pa solītim. Bet pagaidām saskaņiešu raušanās pie varas valstī vēl ir tikai spēlīte, jo viņi nemaz nav gatavi būt pie varas. Viņi tikai eksperimentē, konstruē iespējamo modeli nākotnei. Te vajadzētu nākt ar savu gudrību latviskajām partijām un runāt gan ar krieviem, gan ukraiņiem un baltkrieviem, un citiem, lai skaidrotu, kādu nākotnes modeli grib redzēt cilvēki, kuri izvēlējušies dzīvot Latvijas valstī. Esmu pārliecināts, ka daudzi cittautieši nealkst pēc tā, ko mēģina veidot viens otrs “Saskaņas centra” vidū. Viņi grib dzīvot stabilā valstī ar nākotnes perspektīvu. Tāpēc latviešu partijām ļoti daudz jāpiestrādā, lai radītu un rādītu savu ideoloģisko virzību. Nevar apstāties pie tā, ka dabū pietiekami daudz savējo par ministriem, deputātiem un ar to ir gana. Tas nav darbs Latvijas interesēs, un tas ved pie pāragras partijas “miršanas”, ko esam jau piedzīvojuši.

E. Līcītis: – Ulmaņa kungs, šķiet, pašlaik jums atslodzei noder hokejs un darbs Rīgas “Dinamo” padomē.

– Jā, gandarī, kad redzi, ka desmit tūkstošiem arēnā ir prieks par spēli, kaut komandai nākas arī zaudēt. Tas, ko esam izdarījuši – žēl, ka valdība atlicina tik maz sportam, kultūrai. Te nenāk par labu salīdzinājums ar Krieviju, kurā cenšas dot, cik iespējams, pat ļoti iespaidīgus līdzekļus no budžeta sportošanai, mākslām, kultūrai. Mēs atmetam pa asarai katram sporta veidam un pa simt, divsimt tūkstošiem vadošo, populāro sporta veidu federācijām.

V. Krustiņš: – Ja ieminaties par Krieviju, kur nesen bija prezidenta vēlēšanas, – vai Putina uzvara tomēr nav iespējami labākais variants Latvijai?

– Tas, ka Putins kļuva prezidents, nevienam nebija pārsteigums. “Demokrātijas vārdā” viņš pēc diviem termiņiem bija pagājis malā, taču tālāk visu veidoja tā, lai Putins atkal atgrieztos. Abi līderi Medvedeva prezidentūras laikā tā arī uzvedās. Kur palicis nesaskatīts pozitīvais moments? Es augstu vērtēju Medvedevu par to, ka viņš ar savu vadības stilu parādīja, ka Krievija var darboties arī daudzmaz inteliģentos, demokrātiskos apstākļos. Ja šodien notiek demonstrācijas, lai cik tās organizētas un iespaidīgas, tad tas ir Medvedeva atmodinātais gars, ka ne viss Krievijā jārisina ar cara metodēm. Man šķiet, tas vēl nav novērtēts, un mani visvairāk interesē, kā Medvedevs darbosies premjera amatā?

 

Kā rīkosies Putins prezidenta amatā – tas ir daudzmaz skaidrs. Protams, viņam būs jārod atkāpšanās ceļš no saviem daudzajiem solījumiem, bet beigu beigās krievu cilvēks ir tolerants, pacietīgs, viņš to pārdzīvos.

 

Tas, ka Putins stiprinās militāro varenību, pievērsīsies impērijas jēdziena spodrināšanai, arī nerada šaubas. Bet interesanti, kā veidosies premjera kā izpildvaras un prezidenta varas attiecības? Vai izpildvaras struktūras tiks tā izmainītas, lai Medvedam ļautu ko darīt, cik ir premjera kapacitātē, vai tiks iekapsulētas, lai viņš drīzāk meklē atkāpšanās variantus – akadēmiskajā darbā pārejot vai jurista praksē. Tas ir tuvāko gadu jautājums. Ne vienmēr gribu piekrist tai disidentu kompānijai, ko Latvijā aicina no Krievijas un kur visi nebalsī brēc par šausmīgo traģēdiju un nelaimēm, ko piedzīvo tēvzeme Putina periodā. Tā ir ļoti vienpusīga skaņa, nevis domu orķestris. Tie ir atsevišķi taurētāji, kas izveidojuši savu priekšstatu par Krieviju. Mums vairāk vajadzētu ieklausīties kaimiņzemes ekonomiskajos un politiskajos sirdspukstos, analizējot no tā viedokļa – kāpēc tomēr vairākums iedzīvotāju, lai arī varbūt ne 64%, bet iestājas par Putinu? Putina fenomens slēpjas kaut kur citur, ne jau mūsu presē daudzkārt piesauktajās vēlēšanu blēdībās. Domāju, ka mums jāmeklē vairāk komunikācijas ar tiem cilvēkiem, kas pašreiz pārvalda Krieviju, – visu līmeņu aprindās, ministrijās, pašvaldībās, biznesā. Nevajadzētu izskalot pamatu, ko ielika iepriekšējais Latvijas prezidents, – pamatu, lai Krievijas prezidents atbrauktu uz Rīgu. Nav arī diez cik korekti kaimiņu attiecībās katru reizi priecāties par to, ka otram kaimiņam sanākušas kaut kādas ziepes. Ir jau labas lietas arī, ko var pamēģināt atrast un tādējādi tuvināties. Man šķiet, ka atgriezies Putins ir cits Putins un viņš atgriezies citā Krievijā.

E. Līcītis: – Pirms vēlēšanām kandidāts Putins palepojās, ka viņš bijis tas, kurš nodibinājis Kontinentālo hokeja līgu.

– Viņš turēja roku uz pulsa, kā krievi saka, deva “dobro” daudziem procesiem. Putinam tam atradās laiks, viņš pat paskubināja pesimistus – davai, taisām augšā. Jā, pie KHL viņam ir liels nopelns. Taču ar Rīgas “Dinamo” tam maz sakara.

– Kā nu ne, Ulmaņa kungs, jums tūlīt piesauks Rīgas hokeju ar Krievijas gāzes smaku.

– Pirmajā sezonā tēvzemieši patiešām nenāca uz hokeju, jo tas ir ar gāzes smaku un Krievijas piedēklis. Tas ir, viņi ielūgti nenāca mūsu ložā, bet klusām no maliņas gan skatījās. Redz, kā ir praktiski – ar to hokejkomandu esam uzlēkuši trīskārt par augstu, nekā Latvija vispār spēj nest. “Dinamo” nepieciešamais līmenis neatbilst pašreizējai Latvijas situācijai – ar rocību, ar līdzekļiem, ar mērogiem, ar iespējām. Bet Krievijā – un tas ir jānovērtē – ar tik lielām simpātijām attiecas pret Rīgas “Dinamo”, ka pat krievu tiesneši drīzāk svilpj Rīgas hokejistiem par labu nekā mēģina nokost.

 

Tas liecina, ka sadzīvisko attiecību, tautu līmenī mums ir lielas iespējas, bet politiskā līmenī to ātri vien nograuj, bāžot acīs un degunā vispirms taisni to nepatīkamāko, slikto. KHL krievu komandas savu skatītāju mēdz pamācīt – ņemiet piemēru no latviešiem, kā jāuzvedas hokeja arēnā, kā visiem kopā jānodzied valsts himna, atbalstot savu komandu.

 

– Un ko jūs teiktu par “Jauno vilni” Jūrmalā?

– Lai cik parupjš, brutāls, ļoti vīrišķīgs ir hokejs, tas tomēr izpilda kultūrnesēja funkcijas starp tautām – zināmā mērā un savā manierē. “Jaunais vilnis” turpretī ir balagāns un lēta izklaide, pēc kā Jūrmalā visu nākas savākt un dzeltenā prese veselu mēnesi var baroties ar pupu mizām. Nu, piedodiet, bet vai Latvijā ir kāds kultūrcilvēks, kurš jūsmo par “Vilni” un uzskata citādi? Jā, arī tur ir augsts pasniegšanas līmenis, bet tas, kas dažkārt uz skatuves un vienmēr apkārt notiek, ir nebaudāmi.

– Kāpēc jūs tā – zinu bijušo prezidentu, dažus politiskus kultūrcilvēkus, kas vienmēr apmeklēja šo festivālu.

– Jā, nu lai dzīvo “Jaunais vilnis”, bet es nevaru iedomāties, ka savas prezidentūras laikā ar kundzi ierastos uz šo pasākumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+