Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. jūlijs, 2013
Drukāt

Zviedrijas nemieri Latvijā?

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Nesenie notikumi miermīlīgajā Stokholmā daudziem lika aizdomāties. Jauni un neapmierināti imigranti izgāja ielās, demolējot apkārtni un dedzinot automašīnas. Kāpēc? Acīmredzot viņi nejūtas kā daļa no sabiedrības, kurā dzīvo, un izgāza par to savas dusmas vardarbīgā veidā.

Kaut Zviedrija ir pazīstama ar savu veiksmīgo imigrantu integrācijas politiku 70. un 80. gados, situācija ir mainījusies, visticamāk, līdz ar jauno imigrācijas vilni viņu valstī. Kā reakcija pret daudziem jaunajiem imigrantiem politiskajā spektrā arvien lielāku popularitāti gūst nedaudz ekstrēma partija, kas iestājas pret imigrāciju.

Vērojot šo situāciju no Latvijas viedokļa, uzskatu, ka arī mums ir iemesls raizēm. Mūsu valstī padomju okupācijas gados notika masveida imigrācija no plašās krieviski runājošās impērijas. Pēc mūsu neatkarības atjaunošanas liela daļa iebraucēju un viņu bērni palika mūsu valstī. Taču 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas dalītā latviešu/krievu skolu sistēma turpina pastāvēt lielākajās Latvijas pilsētās, kur arī ir vislielākais imigrantu (un viņu pēcteču) skaits.

Tā mēs paši ar izglītības sistēmu esam veicinājuši sabiedrības sašķelšanu divās daļās. Runa nav tikai par to, vai iedzīvotāji prot vai neprot valsts valodu. Runa ir par to, ka mūsu valstī skolas vecuma jauniešiem nav vienotas izpratnes par mūsu valsts kultūru un vēsturi.

Zviedrijā grūtības ir radušās pēdējos 10 – 15 gados ar lielo musulmaņu imigrantu vilni, bet mūsu valstī mēs bez liela skaita jaunu imigrantu pēdējos 20 gados esam darījuši visu, lai veicinātu atstumtības sajūtu ļoti daudzos jau mūsu valstī dzimušos jauniešos.

Nesen Saeimā sākās, bet diemžēl tikpat ātri beidzās diskusija par iespējamu izglītības sistēmas maiņu – par pāreju uz mācībām latviešu valodā visos valsts bērnudārzos. Šis būtu ļoti loģisks solis. Taču šīs domas virzītāji joprojām runā par “latviešu” un “krievu” bērnudārziem, kur abos apmācītu bērnus latviešu valodā. Manuprāt, valodas prasme vien nav galvenā problēma. Lai veicinātu patiesi vienotu izpratni par mūsu valsts identitāti, ir pilnīgi jābeidz etniskais dalījums jebkurā mācību iestādē. Visiem bērniem jāmācās vienotā skolu sistēmā, kur nebūtu nekādu dalījumu starp latviešu un krievu skolām vai bērnudārziem. Katrā klasē vai grupiņā jābūt dažādu tautību bērniem, kas kopā mācītos latviešu valodā. Tikai tā var panākt vienotu izpratni par mūsu valsts kultūru un vēsturi – uzaugot tajā. Daudzās pašvaldībās, kur ir tikai viena (latviešu) skolu sistēma, integrācija notiek dabiski un bez problēmām.

Protams, katras ģimenes tiesības ir mājās turpināt runāt savā dzimtajā valodā vai brīvajā laikā par pašu līdzekļiem pilnveidot izglītību citā valodā. Redz, kā mūsu tautieši Īrijā dibina jaunas latviešu (sestdienas) skolas, lai saglabātu latviešu valodu un identitāti svešumā!

Taču nacionālas valsts atbildība (vai tā ir Zviedrija, Īrija vai Latvija) ir izglītot visus jauniešus vienotā sistēmā valsts valodā, lai visiem bērniem būtu vienādas iespējas pilnvērtīgi iesaistīties valsts kultūras, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.

Protams, šāds solis nav viegli izdarāms vienā piegājienā. Vislabākais veids, kā to panākt, – sākt ar bērnudārza līmeni un katru gadu virzīties soli tālāk, kamēr arī visas vidusskolas būtu apvienotas vienotā sistēmā, ar vienu mācību valodu – valsts valodu. Rīgas pilsētā jau ir vērojama parādība, ka “latviešu” bērnudārzi ir pārpildīti, bet “krievu” bērnudārzi ir pustukši – pieprasījuma nav. Nebūtu jālikvidē krievu vai latviešu dārziņi, bet jāiekļauj visi bērnudārzi vienotā sistēmā.

Saprotu, ka būs cilvēki, kas iebildīs pret šādu soli kā piespiedu asimilāciju. Tā nav. Asimilācija ir tas, kas notiek brīvprātīgi laika gaitā, piemēram, kad vienas tautības jaunieši apprecas ar citas tautības jauniešiem un veido jaunas ģimenes. Mūsu valstī šāda asimilācija ir notikusi no laika gala – kur tad pazuda lielākā daļa lībiešu tautas? Kas notika ar desmitiem tūkstošu poļu viesstrādnieku, kuri ieradās Latvijā pirms Otrā pasaules kara? Vairākums šo cilvēku pēcteču ieguva latviešu identitāti. Tomēr to, cik dažāda ir mūsu izcelsme, mēs joprojām redzam mūsu uzvārdos. Ne vienmēr integrācija beidzas ar asimilāciju. Taču, lai novērstu nesaskaņas nākotnē, valdībai ir pienākums veicināt integrāciju jau no bērnudārza vecuma. Asimilācija ir katra indivīda brīva izvēle caur savu izvēlēto dzīvesvietu un laulības partneri. Pats esmu dzimis un uzaudzis Amerikā, kur ar skolas sistēmu integrējos vietējā vidē. Taču apprecējos ar latvieti un pārcēlos uz dzīvi Latvijā, kur mani bērni aug kā latvieši. Paša brīva izvēle.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+