Plaušu karsoņa gadījumā klepus ir ļoti dziļš un mokošs, taču parasti uznāk samērā reti. 0
Kāsējot un dziļi ieelpojot, jūtamas sāpes krūtīs. Klepus ir sauss vai ar krēpām. Izdalījumi parasti ir brūngani vai dzeltenzaļgani, dažkārt tajos saskatāmas sīkas asins stīdziņas. Visbiežāk ir paaugstināta temperatūra, svīšana, vājums, galvassāpes un slikta apetīte.
Parasti ārsts, izmantojot stetoskopu, var saklausīt trokšņus plaušās, taču to var arī nebūt. Noteicošā diagnostikas metode ir plaušu rentgens. Reizēm, ja iegūtais attēls ir neskaidrs, papildus nepieciešams veikt datortomogrāfiju plaušām.
Ja ir aizdomas par pneimoniju, ārstēšana jāuztic mediķim, smagos gadījumos to nākas veikt slimnīcā.
Audu iekaisuma izraisītājus – pneimokokus, stafilokokus, streptokokus vai citas baktērijas – var iznīcināt, lietojot antibiotikas. Lai ārsts varētu izrakstīt piemērotāko medikamentu, jāveic asinsanalīzes.
Ja ir aizdomas par pneimoniju, ārstēšana jāuztic mediķim, smagos gadījumos to nākas veikt slimnīcā.
Lai atveseļotos, jāievēro gultas režīms. Kad ķermeņa temperatūra normalizējusies, vēlams mājās uzkavēties vēl pāris dienas. Cilvēks nav darbaspējīgs aptuveni mēnesi. Jālieto divi līdz trīs litri šķidruma dienā. Lai skābekļa trūkuma novārdzinātajam organismam neradītu vēl lielāku slodzi, ieteicams bieži vēdināt telpas un ēst viegli sagremojamus, bet spēcinošus produktus, piemēram, vistas buljonu, kompotu, maltu, liesu gaļu, biezpienu, jogurtu, pienu un kefīru.
Plaušu un elpošanas ceļu attīrīšanos no gļotām un slimības izraisītājiem veicina, lietojot krēpas šķidrinošu līdzekli.
Ja plaušu karsoni neārstē, slimība progresē un elpot kļūst aizvien grūtāk. Sirdij, smadzenēm un citiem orgāniem trūkst skābekļa, nav spēka, un sekas var būt letālas.
Pašārstēšanās ir ļoti bīstama, jo slimība var apdraudēt dzīvību.
Ilgstošu klepu reizēm izraisa atviļņa slimība.
Tās cēlonis ir barības vada apakšdaļā esošā slēdzējmuskuļa jeb sfinktera vājums. Tas nespēj pietiekami cieši nosegt ieeju kuņģī, tāpēc daļa tā skābā satura ieplūst atpakaļ barības vadā. Reizēm, īpaši pēc kārtīgas maltītes, gremošanas sula nonāk arī elpceļos un kairina to gļotādu, izraisot klepu. Visbiežāk tas notiek, atrodoties guļus stāvoklī.
Parasti slimnieki sūdzas arī par dedzinošu sajūtu aiz krūškaula, sliktu dūšu, retāk – par nepatīkamu garšu mutē un skābām atraugām.
No kuņģa satura ieplūšanas barības vadā iespējams izvairīties, ēdot bieži, bet ikreiz nelielu porciju. Ieteicams atsacīties no skābes izdalīšanos veicinošiem produktiem: asiem un trekniem ēdieniem, šokolādes, kafijas, gāzētiem dzērieniem un alkohola.
Slimību var diagnosticēt, caur muti ievadot barības vadā endoskopu – tievu metāla caurulīti ar optisku sistēmu un apgaismošanas ierīci galā. Speciālists barības vada un kuņģa iekšieni novērtē, raugoties monitorā.
No kuņģa satura ieplūšanas barības vadā iespējams izvairīties, ēdot bieži, bet ikreiz nelielu porciju. Ieteicams atsacīties no skābes izdalīšanos veicinošiem produktiem: asiem un trekniem ēdieniem, šokolādes, kafijas, gāzētiem dzērieniem un alkohola.Vēlams atmest smēķēšanu, jo nikotīns vājina sfinktera darbību. Kad dedzina, jālieto zāles, kuras mazina kuņģa skābes sekrēciju. Naktī vēlams gulēt uz augsta pagalvja.
Atviļņa slimību iespējams ārstēt, arī ķirurģiski sašaurinot barības vada apakšējo galu. To dara, uzliekot šuves un izveidojot gļotādas krokas, radot zem epitēlijšūnu slāņa rētaudus vai ievadot zem tā nekaitīgu vielu, kas neuzsūcas. Pateicoties jaunākajām tehnoloģijām, nepieciešams vien caur muti ievadīt endoskopu un speciālus instrumentus, nevis no ārpuses atvērt krūškurvi.
Ja neārstējas, kuņģa skābe var izraisīt nopietnus bojājumus barības vada maigajā gļotādā, kā arī veicināt čūlas un pat vēža attīstību.
