“90 000 eiro imigrantu ārstēšanai, kamēr vēža slimnieki mirst un 1.tipa diabēta pacienti izdzīvo ar 3 testa strēmelēm dienā?” Latviešus nokaitina ministrijas lūgums
0
Sociālajos tīklos kārtējo reizi uzvirmojusi diskusija par 1. tipa cukura diabēta pacientiem un glikozes sensoriem. Ieraksta autore atgādina, ka šī nav izvēles “ekstra”, bet ierīce, kas cilvēkam ļauj nepārtraukti sekot līdzi cukura līmenim asinīs un laikus pamanīt bīstamas svārstības.
“Cik tur atvēlēti līdzekļi imigrantu ārstēšanai? 90 000 eiro? Tai pat laikā onkoloģijas pacienti mirst, 1. Tipa diabēta pacienti izdzīvo ar 3 testa strēmelēm dienā… bērni nevar sagaidīt rindas pie ārstiem,” viņa raksta.
Komentāros cilvēki raksta, ka diabēta pacientiem ikdiena bez sensora nozīmē nemitīgu trauksmi – īpaši naktīs, darbā, skolā vai fiziskas slodzes laikā. Daļa norāda, ka valsts šajā jautājumā pārāk ilgi vilcinās, jo sensori palīdzētu novērst smagas komplikācijas un vēlāk arī daudz lielākus ārstēšanas izdevumus.
Citi komentētāji gan jautā, kur valstij ņemt naudu, ja veselības aprūpes sistēmā jau tā trūkst finansējuma rindām, ārstiem, medikamentiem un slimnīcām. Taču diabēta pacientu aizstāvji uzsver – runa nav par ērtību, bet par iespēju dzīvot drošāk un saglabāt darbspējas.
Veselības ministrija (VM) lūdz no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirt 88 694 eiro, lai nodrošinātu izdevumus par patvēruma meklētājiem sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem 2026. gada pirmajā pusgadā.
Kā liecina VM rīkojuma projekts, no pieprasītās summas 74 371 eiro paredzēts Nacionālajam veselības dienestam (NVD), lai kompensētu ārstniecības iestādēm izdevumus par patvēruma meklētājiem sniegto primāro, sekundāro ambulatoro un stacionāro veselības aprūpi no šī gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam.
Savukārt 14 323 eiro paredzēti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), lai apmaksātu izdevumus par 72 neatliekamās palīdzības izsaukumiem pie patvēruma meklētājiem tādā pašā periodā.
No šiem izsaukumiem 56 veikti patvēruma meklētāju centrā “Mucenieki” Ropažu novadā, septiņi – aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Daugavpilī, vēl septiņi – patvēruma meklētāju centrā “Liepnas”, kas atrodas Alūksnes novadā, bet divi izsaukumi veikti Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centra nodaļā “Dzintari”, kas atrodas Jūrmalā, Piestātnes ielā 14.
Atbilstoši NMPD cenrādim viena neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukuma izmaksas ir 198,93 eiro.
Kā skaidro VM, finansējums patvēruma meklētāju veselības aprūpei ministrijas budžetā netiek plānots, jo nav iespējams prognozēt personu skaitu un ar to saistītos izdevumus, ko ietekmē arī ģeopolitiskā situācija. Tādēļ radušos izdevumus nepieciešams kompensēt no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
LA.LV jau iepriekš rakstīja, ka Latvijā 1. tipa diabēta pacientam glikozes sensori mēnesī izmaksā aptuveni 150 eiro. Ja nepieciešams arī insulīna sūknis, tā iegāde var sasniegt ap 6000 eiro, turklāt papildus jārēķinās ar līdz 300 eiro mēnesī par maināmajām detaļām.
Glikozes sensors ir neliela ierīce, kas ik pēc dažām minūtēm mēra cukura līmeni un rāda datus nepārtraukti – arī brīžos, kad cilvēks guļ, strādā vai atrodas ceļā. Savukārt insulīna sūknis ļauj precīzāk ievadīt insulīnu, ko ne vienmēr iespējams panākt ar injekcijām.
Latvijas Diabēta asociācijas pārstāve Gunta Freimane LA.LV uzsvērusi, ka slikti kontrolēts diabēts var nozīmēt nieru mazspēju, aklumu, amputācijas risku, sirds un asinsvadu slimības, biežāku ārstēšanos slimnīcā, darbspēju zudumu un invalidizāciju. Viņa norāda, ka apmēram puse no izmaksām saistībā ar 1. tipa diabēta pacientu ārstēšanu veidojas tieši komplikāciju ārstēšanai.
Latvijā ir ap 7000 pacientu ar 1. tipa cukura diabētu, bet 5878 cilvēki ir vecāki par 24 gadiem un nesaņem valsts apmaksātus insulīna sūkņus. Nacionālā veselības dienesta aprēķinos minēts, ka plašākam atbalstam diabēta pacientiem būtu nepieciešami līdz 19 miljoniem eiro, kas veidotu aptuveni 0,97% no 2026. gada veselības budžeta.
Arī Saeima šogad jautājumu aktualizējusi. 30. aprīlī parlaments uzdeva Ministru kabinetam pārskatīt zāļu un medicīnisko ierīču kompensācijas kārtību, paredzot valsts atbalstu 1. tipa diabēta pacientiem. Saeima norādīja, ka Latvijā ar 1. tipa diabētu dzīvo aptuveni 7100 cilvēku un ka šī slimība prasa nepārtrauktu ārstēšanu visas dzīves garumā.
Pašlaik valsts kompensē nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus bērniem līdz 18 gadu vecumam, kā arī insulīna sūkņus jauniešiem līdz 24 gadu vecumam un atsevišķām grupām – grūtniecēm un personām pēc orgānu transplantācijas. Savukārt pacientiem pēc 24 gadu vecuma valsts atbalsts netiek nodrošināts, un tie ir aptuveni 85% pieaugušo 1. tipa diabēta pacientu.
Tieši šis vecuma slieksnis pacientiem šķiet visnetaisnīgākais. Slimība nepazūd brīdī, kad cilvēkam aprit 18 vai 24 gadi, bet atbalsts būtiski mainās. Sociālo tīklu komentāros cilvēki uzsver, ka pieaugušajiem bieži ir darbs, ģimene, kredīti un ikdienas izdevumi, un vēl 150 eiro mēnesī par sensoru daudziem kļūst par nopietnu slogu.
Vienlaikus Veselības ministrijas publiskotā informācija rāda, ka 2026. gadā veselības nozares budžets būs 1,97 miljardi eiro, bet papildus veselībai paredzēti 42,7 miljoni eiro. Ministrija kā prioritātes min mātes un bērna veselības aprūpi, slimnīcu tīkla un neatliekamās palīdzības attīstību, speciālistu piesaisti, zāļu pieejamības uzlabošanu, veselības datu un digitalizācijas risinājumus, kā arī profilaksi.
No papildu finansējuma mātes un bērna veselībai paredzēti 20,9 miljoni eiro. Ministrija lēš, ka tas ļaus veselības aprūpes pakalpojumus saņemt aptuveni 100 000 pacientu vairāk, tostarp palielinot ambulatoro konsultāciju un izmeklējumu skaitu bērniem.
Veselības ministrija arī informējusi par e-nosūtījumu un e-pieraksta attīstību, mugurkaula ķirurģijas pieejamības paplašināšanu reģionos, medicīniskās apaugļošanas programmas paplašināšanu, DRG sistēmas pilnveidi un citiem pasākumiem. Šo izmaiņu īstenošanai 2026. gadā paredzēti vairāk nekā 3,7 miljoni eiro.
Diabēta pacienti tikmēr jautā – ja veselības nozares kopējais budžets mērāms miljardos, kāpēc dzīvībai un komplikāciju novēršanai svarīgas ierīces joprojām daudziem jāapmaksā pašiem? Viņu ieskatā sensori nav luksusa prece, bet profilakse – iespēja laikus pamanīt bīstamus cukura līmeņa kritumus vai kāpumus un izvairīties no slimnīcas, komas vai neatgriezeniskām sekām.
Šajā strīdā saduras divas realitātes. Vienā pusē ir ministrijas budžeta plānošana, prioritāšu saraksti un ierobežots finansējums. Otrā – cilvēki, kuri katru dienu dzīvo ar hronisku slimību un kuriem sensora neesamība nozīmē nevis neērtības, bet risku.
Saeima lēmumā uzsvērusi, ka valsts atbalstam jābūt pieejamam ne vēlāk kā no nākamā gada 1. janvāra, bet parlamentāro kontroli par lēmuma izpildi veiks Sociālo un darba lietu komisija.
Tāpēc diabēta pacientu jautājums vairs nav tikai emocionāla diskusija sociālajos tīklos. Tas ir konkrēts politisks un budžeta jautājums – vai valsts gatava maksāt par tehnoloģijām laikus, vai turpinās maksāt par sekām vēlāk.
