“Arbūzi Latvijas, 1,50 eiro kilogramā!” Jānim iesāpas sirds, redzot vietējo zemnieku reklāmu 0
Latvijā audzēti arbūzi ceļmalā, vienkāršs plakāts ar cenu un vēlme pārdot pašu rokām izaudzēto ražu – šķietami pavisam ikdienišķa aina. Taču tieši šāds gadījums izraisījis diskusiju sociālajā tīklā “Facebook” par to, vai Latvijas noteikumi mazajiem zemniekiem un ražotājiem nerada nevajadzīgus šķēršļus.
Ar emocionālu ierakstu dalījies Jānis Viegliņš, kurš pievērsis uzmanību kādai Latvijas zemnieku ģimenei, kas audzē arbūzus un mēģina savu ražu pārdot garāmbraucējiem.
“Mazliet iesāpējās sirds. Latvijas zemnieku ģimene audzē arbūzus. Visu dara paši, darbs smags un jāpaspēj arī visa raža pārdot. Nav burkāns vai kartupelis, kuru var ielikt pagrabā. Nav gurķis vai mārrutks, kuru var ielikt burkā,” raksta Viegliņš.
Viņš norāda, ka zemnieks lielceļa malā vēlas piesaistīt garāmbraucēju uzmanību ar vienkāršu uzrakstu: “ARBŪZI LATVIJAS 1.5 euro kg.”
“Katram zemniekam ir cerības, ka raža izaugs, varēs to novākt un arī pārdot,” uzsver ieraksta autors.
Viegliņš pievēršas jautājumam, kas viņu sadusmojis visvairāk – reklāmas izvietošanas nosacījumiem. “Tomēr valsts birokrāti ir šķēršļus iestrādājuši visur. Valdības, ministrijas gadiem pret šo ir aklas,” viņš raksta.
Viegliņš jautā, kāpēc zemniekam sava produkcija ceļmalā jāreklamē, izmantojot tehniku. “Kāpēc zemniekam pa grāvjiem un lauka vidū jātur traktori, uz kuriem izvietot savu reklāmiņu, bet viņš nedrīkst izvietot reklāmas banneri uz lauka bez tās tehnikas?” vaicā ieraksta autors.
Viņš turpina vēl asāk: “Kurš Latvijas zemnieku un biznesa nīdējs ir izveidojis tik ‘kroplu likumu’, ka plakātu uz piekabes, auto, traktora drīkst uzstādīt, bet uz zemes to pašu uzstādīt nedrīkst?”
Taču ieraksta galvenais vēstījums nav tikai kritika par birokrātiju. Viegliņš aicina cilvēkus atbalstīt vietējos audzētājus. “Manuprāt, mums ir jāatbalsta pašu audzētāji un ražotāji,” viņš raksta. Turklāt viņš pats konkrētos arbūzus esot nogaršojis un tos slavē: “Starp citu, šie arbūzi 6 km pirms Iecavas Dimzukalnā ir ļoooti gardi. Atbalstīsim audzēts Latvijā.”
Viegliņš raksta, ka iepriekšējā dienā no zemnieka pasūtījis kartupeļus, bet nākamajā iegādājies gailenes no māmiņas, kura atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. “Mēs tak varam būt kopā lieliska komanda,” viņš rezumē.
Ieraksts izraisījis diskusijas. Daļa komentētāju piekrīt Viegliņa kritikai, citi norāda, ka reklāmu izvietošana nav aizliegta – tā vienkārši ir jāsaskaņo. Vēl citi diskusiju izmantojuši, lai slavētu konkrētos Latvijā audzētos arbūzus.
Uldis: “Braucot kaut vai pa Poliju, reklāmas ir pie katrām namdurvīm, pie katras sētas un pie katra staba. Visi kaut ko ražo un savu preci reklamē. Vai poļi tās ar kādu saskaņo? Šaubos. Šķiet, tur birokrātija nav veidota, lai nokautu jebkuru iniciatīvu jau saknē.”
Iveta: “Tikai tagad saprati par šķēršļu likšanu. Tie tiek likti jau gadu desmitiem.”
Andris: “Cepšanās nelīdzēs. Bet aizbraukt pēc arbūza gan. Šonedēļ piestāju 2x. Jāsaka, ka baigi labie! Mani favorīti ir tie mazie dzeltenie.”
Andris: “Partiju reklāmas baneri stāv visās ceļa malās, interesanti, tie visi ir saskaņoti?”
Arnis: “Un Jūs pat nevariet iedomāties, cik ātri un čakli strādā ierēdņi, ziņo kaimiņi un garāmbraucēji…”
Andris: “Likumi un noteikumi darbojas visās valstīs, ne tikai Latvijā. Un daudzi likumi ir cilvēkiem nesaprotami, nepatīkami citās valstīs, ne tikai Latvijā. Un neviens neliedz zemniekam izvietot reklāmu. Tikai tā ir jāsaskaņo. Tā ir jāsaskaņo ikvienam, ne tikai zemniekam. Āmen!”
Liene: “Reklāmas, cik zinu, nav neatļautas. Tās ir jāsaskaņo. Man kaimiņš savā īpašumā likumīgi izlika reklāmu. Jā, maksāja, bet bez problēmām.”
Sandra: “Esam tos mazos dzeltenos nogaršojuši, un ir dikti gardi.”
Inita: “Arbūzi ļoti garšīgi. Es arī piestāju un nopirku.”
Sanita: “Atliek stendu uz riteņiem uzlikt.”
