Uldis Šmits: Nozīmīgs Trampa haotiskās un pretrunīgi vērtētās prezidentūras fakts 0
Norises Vidējos Austrumos mēdz būt grūti izsekojamas un izskaidrojamas pat reģiona speciālistiem, jo parasti trūkst ticamas informācijas.
Savulaik arī pašpasludinātās teroristiskās “Islāma valsts” pašpasludinātā kalifa Abu Bakra al Bagdadi eventuāla bojāeja tika izziņota četras reizes, taču pārsteidzīgi.
Piektais paziņojums par viņa likvidāciju Idlibas provincē Sīrijas ziemeļrietumos ir apstiprinājies, un labās vēsts nesēja lomā uzstājās ASV prezidents Donalds Tramps. Ar viņam piemītošo talantu likt lietā skaļas frāzes, kas pārlieku skaidrību nevieš.
Tramps izteica pateicību par atbalstu Krievijai, Turcijai, Sīrijai, Irākai un Sīrijas kurdiem, īpaši neizklāstot, kāds īsti bija iepriekš nosaukto ieguldījums amerikāņu specoperācijā.
Saskaņā ar Turcijas aizsardzības ministrijas pausto, operācijas priekšvakarā starp turku un amerikāņu militārajiem vadītājiem notikusi attiecīgas informācijas apmaiņa. Irākieši apgalvoja, ka tieši viņi atklājuši teroristu barveža koordinātas.
Tikmēr Maskava izteica šaubas par īstenotā reida sekmēm un apstrīdēja, vai tas vispār ir noticis. Savukārt kurdu militārā vadība uzsvēra kopā ar amerikāņiem veikto izlūkdienestu darbu un sveica “vēsturisko operāciju”.
Neilgi pirms tam Donalds Tramps bija pavēlējis izvest ASV bruņoto spēku kontingentu no Sīrijā kontrolētās zonas un nebija brīdinājis par savu lēmumu starptautiskās koalīcijas partnerus – Francijas prezidents Emanuels Makrons sacīja, ka uzzinājis par to no Trampa tvīta.
Šo soli Baltā nama saimnieks pamatoja ar nepieciešamību pārstāt jaukties “nebeidzamajos karos” kaut kur otrā pasaules malā, taču praksē tas galvenokārt izpaudās kā Turcijai dota iespēja vērsties pret kurdu autonomijas jeb “Sīrijas demokrātisko spēku” bruņotajiem grupējumiem.
“Manis pēc, lai kurdus aizstāv, kas vien vēlas,” izmeta Tramps, “Krievija, Ķīna vai Napoleons Bonaparts. Ceru, viņiem visiem sekmēsies, bet mēs atrodamies 7000 jūdžu attālumā no turienes.”
Vēlāk tonis kļuva niansētāks – turki un kurdi tika salīdzināti ar puišeļiem, kuriem jāļauj vien “drusku izkauties”, iekams tos izšķir, un parādījās vēl citi domas lidojumi, kas bija pieskaņoti nu jau cita rakstura lēmumiem. (Piemēram, Ankarai piemērotajām, tad atceltajām sankcijām.)
Pa to laiku dažādo iesaistīto dienestu pūliņi “Islāma valsts” virtuālā vadoņa pēdu dzīšanā bija nesuši augļus, un al Bagdadi tika paņemts uz grauda.
Bet Tramps varēja sekot procesam no viņa pieminētā tūkstošiem jūdžu lielā attāluma, lai beigās nāktu klajā ar atzinumu, ka al Bagdadi sagūstīšana vai iznīcināšana “bija manas administrācijas absolūtā prioritāte”.
Tas, nenoliedzami, ir svarīgs notikums, kaut gan nepieliks punktu ne terora aktiem, ne terorisma sējēju rosībai pasaulē.
Arī nozīmīgs Trampa haotiskās un, kā mēdz teikt, pretrunīgi vērtētās prezidentūras fakts, kaut gan viņš reizēm pēlis savu priekšteci Baraku Obamu par politiski savtīgi izmantoto Osamas bin Landena novākšanas operāciju (pirms astoņiem gadiem), bet tagad rīkojas krietni uzkrītošākā veidā.
Vēl būtiskāka tomēr būs, ja tāda būs, notikušā – turklāt visa notikušā – atbalss Baltā nama konkrētajā ārpolitikā.
Tramps mīl sev piedēvēt vizionāra spējas un atgādina par viņa pasen 2000. gada sākumā izdotajā grāmatā “The America we deserve” (“Amerika, kādu esam pelnījuši”) izteiktajiem brīdinājumiem, tajā skaitā terorisma sakarā, kurus viņa kritizētāji tur lāgā nesaskata.
Taču vismaz viens acīgs vērojums tajā sastopams, proti, ka konflikti izkaisījušies pa pasauli, tāpēc politika sāk līdzināties nevis izšķirošai šaha partijai, bet turnīram, kur lielmeistaram jāspēlē pret daudziem pretiniekiem. Un varētu piebilst – ja grib gūt panākumus, izstāties nedrīkst.
