Aizmirst nedrīkst atcerēties. Izstādes ”Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” recenzija 1
Santa Hirša, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” cenšas analizēt padomju perioda ideoloģiskās prasības pret sieviešu mākslinieču daiļradi galvenokārt caur tematiski žanrisko un mediju tipoloģiskajiem aspektiem.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā un māk-slas zinātnieces Andras Silapēteres kūrētā izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir ļoti vajadzīgs, saistošs un daudzbalsīgs pētnieciskas ievirzes mākslas projekts.
Tā fokuss ir apzināti izkliedēts, pat izplūdis, tādējādi pretojoties oficiālās vēstures un tās stāstījumu struktūrām, kas parasti balstās uz bināriem nošķīrumiem (labs/slikts, svarīgs/nesvarīgs, centrāls/margināls, uzvarētājs/zaudētājs utt.).
Tās centrālais mērķis ir nesenās vēstures pārrakstīšana, taču tai pakļauti nevis notikumi, bet gan paši vēstures rakstīšanas rīki – gan konkrēto politisko apstākļu un ideoloģisko prasību diktēti lēmumi, gan neapzināti vai pusapzināti uztveres un vērtēšanas mehānismi.
Šī pieeja raksturo laikmetīgās mākslas un vēstures attiecības pēdējos gadu desmitos, ar mākslas palīdzību cenšoties iezīmēt alternatīvas versijas, izcelt aizmirsto un dekonstruēt centrālos mītus. Atbalsojot demokrātiskas daudzbalsības iesaistes ideālus, izstādes veidošanā iesaistīta virkne dažādu jomu pētnieku (Iliana Veinberga, Toms Ķencis, Ieva Melgalve, Elīna Dzelzs-kalēja, Ieva Laube, Justīne Savitska, Paula Stutiņa, Terēze Šulca) un mākslinieku, kas katrs strādājuši ar kādu sev interesējošu padomju perioda autori vai tēmu (Evita Goze, Rasa Jansone) vai radījuši jaundarbus, domājot par mūsdienu feminisma, dzimtes un varas aspektiem (Marta Trektere, Anni Puolakka, Liliana Piskorska).
Šī izstāde cenšas analizēt padomju perioda ideoloģiskās prasības pret sieviešu mākslinieču daiļradi galvenokārt caur tematiski žanrisko un mediju tipoloģiskajiem aspektiem, atgādinot un izjautājot, kāda veida mākslas darbus no sievietes gaidīja padomju vara un kā viņu radošos sasniegumus šodien uztveram mēs.
Vienkāršoti izsakoties – kas ir tās mākslas prakses, kuras pieminam, slavinām, kanonizējam, kurus mākslas veidus un žanrus uztveram kā mazāk svarīgus, bet kurus neapzināti iztēlojamies kā tipiski sievišķīgus vai vīrišķīgus.
Šī hierarhiju ģeogrāfija nav vienkārša, taču, skatot izstādi, dažbrīd rodas sajūta, ka šie procesi un norises skatītājam tiek pasniegti pārlieku vienkāršoti, izolējot mākslas darbus un faktus no plašāka notikumu un kopsakarību konteksta.
Domāju, ka izstādes lielākais klupšanas akmens saistīts ar faktu, ka oficiālas padomju perioda mākslas vēstures mums nemaz nav un ka dažbrīd līdz galam nav skaidrs pats kanons, ko izstāde apstrīd. Piemēram, nosliece uz liriskiem, intīmiem sižetiem, ko demonstrē Laimas Eglītes darbu ekspozīcija, ir ļoti raksturīga 70. gadu glezniecības iezīme, un kolektīvais patoss, kas retoriski izmantots kā šo tendenču pretstats, tajā laikā ir grūti nosaucams par dominējošo.
Līdzīgi problemātiska man šķiet lietišķās mākslas “sievišķošana” un pozicionēšana kā mazāk vērtīga – šis skatījums mūsdienām ir raksturīgs daudz izteiktāk nekā padomju laikam; fakts, ka lietišķā un vizuāli plastiskā māksla tika ideoloģiski vājāk uzraudzīta un šī iemesla dēļ tajā bieži vien darbojās brīvdomājošie prāti, izstādē netiek aplūkots, tādējādi, manuprāt, pazaudējot svarīgu pavedienu mākslas un dzimtes sarežģīto attiecību atšķetināšanā.
Līdzīgas pārdomas raisīja arī Rasas Jansones darbs “periodika.lpsr”, kas tapis kopā ar Ievu Melgalvi, apdrukājot porcelāna šķīvjus ar mizogīniskiem, sievietes radošo pašpietiekamību izsmejošiem citātiem, kas atrasti padomju perioda rakstos un intervijās.
Kā mākslas darbs tas ir burvīgs, lakonisks turpinājums Rasas Jansones iepriekš aizsāktajai sadzīves priekšmetu un tekstu mijiedarbībai, aktualizējot sievietes pieredzi un dažādas to pavadošās attieksmes kultūrā. Taču pro-blēmas ir ar darba pētnieciskajām dimensijām, proti, to, ka šis objekts tiecas “iezīmēt tipisko retoriku”.
Lai to uztvertu kā tipisko, būtu nepieciešams daudz plašāks, dažāds un salīdzinošā metodoloģijā balstīts periodikas aplūkojums, piemēri, izteikumi, kas adresēti profesionālā ziņā augstāk novērtētām māksliniecēm vai mazzināmiem vīriešiem māksliniekiem.
Protams, profesionāli atzītām māksliniecēm panākumi garantēja sava veida imunitāti (tāpat kā mūsdienās) pret nicinošiem izteikumiem virtuves virzienā, taču “periodika.lpsr” rada sajūtu, ka tiek izcelti absurdākie, nevis tipiskākie piemēri.
Tā ir respektējama mākslinieciskā stratēģija, taču no vēstures pārrakstīšanas kā zinātniskas disciplīnas skatpunkta būtu vēlams atstāt brīvu telpu skatītāja domām un nevienkāršot novērojumus.
Ar iepriekš teikto es negribu norādīt, ka veidotāji būtu kļūdījušies vai kaut ko darītu nepareizi – izstādes uzstādījums pats par sevi nepieļauj pareizās vai nepareizās pieejas.
Izstādes uzdevums ir rosināt diskusijas, un tas patiešām ir izdevies, jo atklāja gan man nezināmas, brīnišķīgas autores (Rute Kreica, Rita Einberga) un padomju mākslas vēstures šķautnes, gan lika pārcilāt pašai savus pieņēmumus par šo periodu – vienā recenzijā nemaz nav iespējams aptvert to visu. Īpašs prieks ir Mudītes Gaiševskas daiļrades aktualizēšana, kas, cerams, izvērtīsies vēl plašākā apjomā.
Izstādes eklektika skatītājam varētu būt mazliet neierasta, jo esam pieraduši, ka mākslas darbus apkopo pēc cita veida pazīmēm, taču nepieciešamība pārfokusēt uzmanību uz ļoti dažādām lietām izvēršas domas piedzīvojumā un garlaicīgi nav.
