Anita Daukšte: 15. Saeimas priekšvēlēšanu laika teātrī nonāk… teātri
0
Neatceros citu Saeimas priekšvēlēšanu periodu Latvijā ar tik lielu iespaidu uz kultūras dzīvi un tās iestādēm, vismaz kopš tālajiem deviņdesmitajiem. Turklāt nevis ideoloģisku iespaidu, bet gan tādu cenzūras un aizliegumu gara atgriešanos politiskas liekulības mērcē.
Drāma nevis uz skatuves, bet publiskajā telpā – sākot no Dailes teātra “Rīkojuma Nr.2”, turpinoties ar Spēlmaņu nakts nominācijas atņemšanu Jaunā Rīgas teātra Donam Kihotam un režisoram Ādolfam Šapiro; iesējot nedrošības sēklu par it kā aizliegumu izrādēm krievu valodā Mihaila Čehova drāmas teātrī un Daugavpils teātrī.
Par “Rīkojuma Nr.2” saturu neizteikšos – izrādi neesmu redzējusi. KNAB atteikšanās to vērtēt sākumā un beigās secinājums – nekādas aģitācijas tur nav, lai paliek uz šīs iestādes sirdsapziņas. Skaidrs, ka izrādē, visticamāk, tiešām nekādas aģitācijas nav.
Bet izrāde ir notikums, tā ir augsne aģitācijai, un to veiksmīgi izmanto “Latvija Pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers, nomētājot iestādes un publisko telpu ar atgādinājumu par savu personu.
Otrs ir daudz sarežģītāks jautājums – par izcilo režisoru, kādreizējā Jaunatnes teātra leģendu Ādolfu Šapiro. “Pēkšņi” publiskajā telpā izveļas fakti (tālāk citēju lsm.lv), ka “2022. gada septembrī Šapiro Maskavas Lielā teātra Bēthovena zālē saņēmis apbalvojumu “Zelta maska”. Tā paša gada rudenī režisors vadījis Krievijas Teātra darbinieku savienības organizētu laboratoriju bērniem un jauniešiem. Šādas teātra laboratorijas atkārtojās arī divus nākamos gadus. Vēl 2023. gadā režisors Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Maskavas Akadēmiskajā muzikālajā teātrī iestudējis operu “Norma”, kā arī sniedzis meistarklasi projektā, ko atbalsta Krievijas prezidenta kultūras iniciatīvu fonds. Pirms diviem gadiem Šapiro strādājis Krievijas kultūras ministrijas finansētā mazo pilsētu teātru festivāla žūrijā”.
To, ka vispār Šapiro Krievijā dzīvo, neviens laikam nebija pamanījis. Viņš nekad nav paudis atbalstu agresorvalsts karam Ukrainā, un ir nosodījis 2014.gadā Krimas aneksiju. Bet stāsts par viņa atgriešanos Jaunajā Rīgas teātrī ar “Donu Kihotu” nu ir kļuvis par priekšvēlēšanu cīņu lauku. Vai tiešām kultūras ministrs Nauris Puntulis būtu vērsies Valsts Drošības dienestā (lai darītu ar iegūto informāciju – ko?), ja vien Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs nebūtu Alvis Hermanis? Tas pats Alvis Hermanis, kurš vada “Mēs mainām noteikumus” un ir viens no Nacionālās apvienības konkurentiem? Diezin vai.
Stāsts par piešķirto un pēcāk atņemto Spēlmaņu nakts nomināciju paliktu mākslas un kultūras ļaužu savstarpējo attiecību laukā ar, protams, publiska skandāla garšu. Tagad papildus atkal uzliesmojošai diskusijai par sadarbību ar izcilām kultūras personībām, tām, kuras nav pilnībā sarāvušas kontaktus ar Krieviju, ir nācis klāt sīkmanīgas atriebes gars un priekšvēlēšanu smaciņa.
“Redz, kā lielais Krievijas nīdējs Hermanis izgāzās, uzaicinot Šapiro”, gara acīm redzu, kā berzē rokas ļaunā priekā Hermaņa politiskie konkurenti.
Iespējams, ka tiek pat gara acīm skatīti rīkojuma projekti par Šapiro iestudētā “Dona Kihota” izņemšanu no JRT repertuāra. Visa izcilība, kas vēl nesen rezultējās ar četrām Spēlmaņu nakts nominācijām – kā gada lielās formas izrāde, gada režisors, gada labākais aktieris un scenogrāfs, ir nomesta politikas mēslainē. Sančo Pansas lomas atveidotājs Gundars Āboliņš un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis no savām nominācijām Spēlmaņu naktij atteikušies, solidarizējoties ar Ādolfu Šapiro. To pašu Šapiro, kas savulaik Latvijā ar savām izrādēm Jaunatnes teātrī bija Atmodas tuvinātājs. “Trešās impērijas bailes un posts”, “Sniegotie kalni” un citas leģendārās Šapiro izrādes paliek Latvijas kultūras vēstures lielie notikumi, lai kas arī nebūtu noticis pēc tam.
Trešais, acīmredzami priekšvēlēšanu skurbuļa diktētā rīcība, bija kultūras ministra rīkojums Kultūras ministrijas padotības iestādēm no publiskās telpas izslēgt krievu valodas lietojumu. Loģiskais secinājums bija viens: Čehova teātris un Daugavpils teātris jāklapē ciet, jo ko tad citu varētu nozīmēt “krievu valodas lietojums publiskajā telpā”.
Vēlāk KM ieslēdza atpakaļgaitu, sak, uz izrādēm tas neattiecas. Bet, ja izrādes krievu valodā nosaukumu nedrīkst rakstīt krieviski teātra mājas lapā un izrāžu programmā, tad kā to saprast? Kā liekulīgu izdabāšanu savām politiskajām interesēm. Nu, nekā citādi neizskatās. Jo ja citādi – tad bez atpakaļceļa: vienkārši likvidēt abus teātrus un ziņot saviem vēlētājiem, ka “latviskums ir nosargāts”. Lai tad vēlētājs un vēsture izšķir, vai mākslas un kultūras ieraušana priekšvēlēšanu kampaņā ir tas, uz kā būvēt politisko kapitālu.
