Anita Daukšte: Zemie peroni un vēlējumi Kulberga valdībai – iekāpt “parastā” cilvēka kurpēs
0
Katrs, kurš kaut reizi ir pēdējā laikā braucis ar vilcienu, ir novērojis pazemojošo procedūru, kas piemeklē seniorus un bērnus (un ne tikai) no “parastā zemā” perona kāpjot iekšā un ārā no Vivi vilciena. Tupu, rāpu, ar vaidiem un izsaucieniem.
Zemais vilciena perons ir simbolisks atgādinājums, ka visa ticība vārdiskajām “rūpēm par tautu” izplēn brīdī, kad tu ar bažām lūkojies uz ieeju vilcienā, kas ir vismaz 10 centimetrus par augstu tavam pieklājīga leņķa kāju pacēlienam.
Kāds te būtu sakars ar Andra Kulberga valdību, jūs prasīsiet? Atbilde ir – vistiešākais. Jo tieši pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām partiju solījumu un valdības praktisko darbu vērtējumā šādiem šķietamiem simboliskiem “sīkumiem” kā zemais perons ir liela nozīme. Tāpat kā dažādiem digitāliem risinājumiem, kā, piemēram, tikai e–nosūtījums pie ārsta, kurš it kā paredzēts, lai visiem atvieglotu dzīvi, bet realitātē – visu tikai sarežģī, jo pacients nevar reāli izkontrolēt un saprast, ir viņam nosūtījums vai ne, un tieši pie kura, un saistībā ar kādu kaiti izrakstīts. Visi tamlīdzīgi “it kā sīkumi” izvēršas par nīgruma un aizkaitinājuma avotu pret valdību, valstī ieviestajiem “jauninājumiem” u.tml.
Par ko šie sīkumainie piemēri liecina – par to, ka jau ilgstoši valdošie nevar iekāpt “vienkāršās tautas”, “parastā cilvēka” kurpēs.
Nu, nevar un viss. Tāpēc tiek izceltas tikšanās globāli nozīmīgās Eiropas sanāksmēs vai NATO samitos, drošības un sankciju piemērošanas konferencēs, kā savas pārliecinošās nozīmības un varēšanas simbols. Bet vienkāršajai tantei, kas trīs gadus gaidījusi rindā uz valsts apmaksātu gūžas protezēšanas operāciju un, beidzot to sagaidījusi, ir jādomā, vai viņa to nesalauzīs, kāpjot no zemā perona vilcienā.
Viņai ir tajā brīdī ir pilnīgi vienalga, kā kura amatpersona ir “cīnījusies par Latvijas interesēm”. Pat ar prātu saprotot, ka cīņa par Latvijas interesēm ir nešaubīgi svarīga, viņa apzinās, ka viņas pašas ikdienišķās intereses tiek noliktas tādā patālākā plauktā. Un starp globālo pozicionēšanos un amatpersonu pozēšanu svarīgos samitos ir dziļa plaisa.
Valoda sarunās ar sabiedrību, kur dominē vien smalki termini un mākslīgā intelekta uzģenerētas konstrukcijas, kļuvusi pilnīgi neciešama, un vienīgais, ko gribas, klausoties kādu amatpersonu vai ierēdni, kurš tādā veidā kaut ko klāsta, ir padzīt to ar s… nu mietu.
Jaunās valdības konstrukcijā ir vecie pamati, un tas neļauj domāt, ka “vecie” ministri turpmāk sāks domāt un runāt “pa jaunam” tikai tāpēc, ka nonākuši cita premjera vadībā, kurš, vismaz formāli, pie partijām nepieder un ir bez darbības pieredzes valdībā.
Pagaidām nav precīzi zināms, ko Andris Kulbergs saprot ar runām par “cita veida politisko kultūru lēmumu pieņemšanā”. Ja tas ir par politisko intrigu izskaušanu un attiecību kultūru ministru un politisko partiju starpā – lai necer. Politikas metode ir sprunguļu likšana otram riteņos, un tur izmaiņu nebūs.
Bet, ja cita politiskā kultūra nozīmētu skaidru valodu un lielāku iejušanos sabiedrības ādā – tad – uz priekšu! Atbildes šeit gaida ļoti daudzi jautājumi. Sākot ar sarežģītāko – kā paskaidrot nu jau nevis slavenajam vienkāršā cilvēka prototipam “tantei Bauskā”, bet “tantei Rēzeknē, Ludzā vai Kārsavā”, vai tiešām viņai ir jāsēž naktīs tualetē vai pagrabā dronu apdraudējuma dēļ. Pateikt godīgi un skaidri tūrisma uzņēmējam Latgalē – vai viņam ir iespēja saņemt valsts atbalstu, lai pārciestu šo laiku, vai arī – jāaizsit logi ar dēļiem savā viesu namā un jādodas prom?
Es šos apzīmēju kā grūtākos jautājumus, bet tie patiesībā ir sāpīgākie. Bet tikai caur godīgām un neaizplīvurotām atbildēm, kā arī iejušanos “vienkāršā cilvēka kurpēs” var rasties pārliecība, ka Kulberga valdības personā esam sagaidījuši citu politisko kultūru. Un, ja valdība to neparādīs ātri, tad būs skaidrs, ka – kā parasti – mēs visi esam tikai cipars Excel tabulā – vai bandinieks “globālajās interesēs”.
