Romāns Meļņiks: Mēnesis līdz Saeimas vēlēšanām. Starp valdības partijām sākas priekšvēlēšanu histērija
0
Šonedēļ uzmanības centrā Apvienoto sarakstu pārstāvošā premjera, var teikt, kašķis ar Nacionālo apvienību pārstāvošo iekšlietu ministru par nelegālās imigrācijas ierobežošanas pasākumiem.
Iepriekš bija vērojami Jaunās Vienotības redzamāko personāžu “uzbraucieni” Nacionālo apvienību pārstāvošajai izglītības un zinātnes ministrei par it kā sasteigtajām reformām, kā rezultātā šo jautājumu valdībā neskatīja.
Vēl iepriekš valdība noraidīja vēja parka Pāvilostā virzīšanu, pēc kā ZZS pārstāvošais ekonomikas ministrs kolēģiem pārmeta iešanu dažu miljonāru pavadā, kuri attiecīgajā vietā iepirkuši zemes vasaras mājām.
Saprotams, ka vienam, tā teikt, sakāpis galvā. Otri tiecas maksimāli izmantot varas resursu vēlētāju piesaistē. Trešiem viss ir slikti, jo tik ļoti novecojuši no ilgstošas būšanas politikā, ka uz šīm vēlēšanām pat nav pacentušies pameklēt jaunus līderus, tādus, kuru sejas uz plakātiem neapliecina totālu nogurumu no itin visa. Ceturtiem pamats satraukties par palikšanu “virs ūdens”.
It kā ideoloģiski tuvi, bet atšķirīgi motivēti.
Opozīcija tikmēr berzē rokas priekā par to, ka valdošie paši grauj savu reitingu, tātad paveras lielākas iespējas tiem, kuri šobrīd nav pie varas.
Kad veidoja pašreizējo valdību, daudzi paredzēja, ka šī pati koalīcija varētu turpināt darbu arī pēc vēlēšanām. Nu, redzot partiju reitingus, tā bilde izskatās pavisam citāda. Atbalsts pašreizējās valdības partijām ir mazāks nekā opozīcijā esošajiem, ja vērtē starp tiem, kas varētu iekļūt nākamajā Saeimā.
Jā, premjera pārstāvētais Apvienotais saraksts ir līdera pozīcijās ar atrāvienu, taču ne tik ļoti, lai bez partneriem varētu veidot nākamo valdību. Taču pašreizējiem partneriem ar vēlētāju atbalstu tā ir, kā ir. Šajā situācijā, publiski apkarojot vienam otru, visi valdošie tikai zaudē. To nesaprot? Tā izskatās.
Kādas var būt sekas? Ideoloģiski tikpat nesaderīgu partiju koalīcija, kā bija pirms esošās. Un tas nozīmē lielāku nestabilitāti, vairāk iekšēju strīdu, mazāk valsts izaugsmes vārdā paveiktu darbu.
Savstarpējie kašķi. Vai tas ir tas, ko vēlētāji tiešām sagaida no valdības? Īpaši no šīs – priekšvēlēšanu laikā izveidotās. Kur palikuši skaistie solījumi par veicamajiem darbiem? Tie darbu saraksti tiešām bija domāti, lai būtu pašiem ko kritizēt?
Labi, var saprast, ka kāds dokuments var būt nepietiekami kvalitatīvs. Tad runājiet par to, meklējiet labākus formulējumus, labojiet, pilnveidojiet. Esiet kā komanda, kas iet uz kopīgu mērķi, nevis apsaukājieties, kā tas diemžēl tagad redzams.
Problēma nav tajā, ka koalīcijas partijām ir atšķirīgi viedokļi. Demokrātiskā koalīcijā tas ir normāli. Problēma sākas tad, kad atšķirīgais viedoklis kļūst svarīgāks par spēju pieņemt lēmumu.
Ja katras partijas galvenais mērķis ir parādīt, ar ko tā atšķiras no saviem partneriem, valdība pamazām pārvēršas par četru priekšvēlēšanu kampaņu apvienību. Un tas ir sliktākais, kas varēja notikt ar šo valdību.
Kāpēc priekšvēlēšanu cīņa starp valdības partijām šķiet īpaši problemātiska? Jo tad šādas valdības darbs vairs nav produktīvs un efektīvs. Būšana vienlaikus gan valdība, gan opozīcija pašiem sev ir stagnācijas priekšvēstnesis. Stagnācijas, ko valsts šajā ģeopolitiskajā situācijā nevar atļauties.
