Anita Daukšte: Galvaspilsēta – pilsēta cilvēkiem? Jā, bez auto un saimnieciskās aktivitātes
0
Daudzi izjūt riebumu pret jebkuriem plāniem un koncepcijām. Pat šo vārdu izrunāšana vai sastapšanās ar tiem rakstos, izraisa vēlmi tūliņ pārtraukt klausīties vai lasīt, par ko šie plāni un koncepcijas ir. Nepiederu šo cilvēku pulkam, jo, manuprāt, jebkurš plāns ļauj ielūkoties nākotnē – tātad, saprast, ko iesākt ar savu dzīvi un iecerēm tuvākajā laikā. Vispārējas nestabilitātes laikmetā vismaz kaut kur pieturēties.
Šis teksts šķiet ļoti attālināts no problēmas virsrakstā, bet patiesībā tā nav. Jo tas ir tieši teikts par to, ka
rīdziniekiem saimnieciski aktīvajā dzīves posmā šobrīd nav lemts pat plānā vai koncepcijā izlasīt, ar kādu dzīves līmeni nāksies rēķināties tuvākajā laikā.
Proti, vai viņiem ir vērts turpināt lietot savu auto, vai vērts uzņemties darbu, kas neatrodas dažu minūšu gājienā no dzīvesvietas; vai varbūt mainīt dzīvesvietu, jo drīzumā nebūs iespējas nokļūt darbā – nē, ne jau pašiem kas notiks, bet, piemēram, slēgs Vanšu tiltu, uzliks “modālo filtru”, mainīs sabiedriskā transporta maršrutu; vai tiks uzcelts lielveikals pie mājas un bezmaksas autostāvvieta tiks likvidēta; vai skola un bērnudārzs netālu no mājām tiks slēgts un tās pašas ķibeles ar autokustību un novietošanu apgrūtinās iespēju aizvest bērnus uz dārziņu vai skolu….
Šeit ir uzskaitīta tikai daļa no problēmām, to, protams, ir daudz vairāk un niansētākas. Par problēmu – cik tad maksās apkure nākamajā ziemā, vispār nerunāsim. Runāsim tieši par pieteikto – plānu un koncepciju.
Pagājušajā gadā rīdzinieki tika iebiedēti ar zemo emisiju zonu izveidi (kas iespējama, vienīgi aizliedzot benzīna dzinēja transporta kustību vai uzliekot iebraukšanas maksu) pilsētas centrā no 2027.gada. Lieki teikt, ka visi raksta sākumā pieminētie – proti, tie, kuriem nepatīk plāni un koncepcijas – nolēma šo ziņu vienkārši ignorēt, jo ko gan baidīties no tā, kas, iespējams, nekad nenotiks. Atļaušos atgādināt, ka laiks skrien vēja spārniem, 2027.gads vairs nav tik tālu, un jau pieminētie jautājumi, kas varētu rasties saimnieciski aktīvajam rīdziniekam, ir palikuši bez atbildes.
Ir tikai attāli mājieni – tiks celta autosstāvvietu maksa, pilsētā būs jauni veloceliņi, un vēl vairāk “modālo filtru”. Par pēdējiem protestē neatliekamās palīdzības un glābēju dienesti, bet nu – kurš tad tos klausās? Ja būs liela brēkšana, pabīdīs vienu bluķi malā un miers.
Veloceliņu uzturēšana Rīgā izmaksāšot “astronomiskas summas”, tā nesen atzina pilsētas vicemērs Edvards Ratnieks (Nacionālā Apvienība). Ir skaidrs – ja pašiem veloceliņiem naudu atrada no Eiropas fondiem, tad uzturēšanai noteikti nē. Tātad – tā ir saimnieciski aktīvā rīdzinieka nauda, kura tiks ieguldīta veloceliņu uzturēšanā, viņam pašam to, visticamāk, faktiski neizmantojot.
Un veloceliņi noteikti arī nav atbilde, ko iesākt ar savu dzīvi un ikdienu ne tikai saimnieciski aktīvajiem, bet arī senioriem. Pie novecojošas sabiedrības veloceliņi vispār nav atbilde nekam. Nu nepārsēdīsies cilvēki pilsētā uz velosipēdiem (kurus, starp citu, pie daudzdzīvokļu mājām arī nav kur turēt), un uz tiem vispār nepārsēdīsies gandrīz neviens mīnus 20 grādu salā un sniegā, kāds Latvijā, kā to apliecināja pēdējā ziema, ir ļoti iespējams. Nepārsēdīsies arī uz sabiedrisko transportu, jo tā maršrutos eksistē maz tiešu savienojumu starp apkaimēm, bet tikai caur centru.
Un nav saprotams, kāpēc Rīgā tika izvēlēts nevis park&ride variants – proti – lielas bezmaksas autostāvvietas pie sabiedriskā transporta mezgliem, bet gan tāds īpatnējs mobilitātes punktu veids viena sabiedriskā transporta veida sajūgšanai ar citiem, kas tā īsti neko neatrisina ar rīdzinieku pārvietošanos no viena pilsētas gala uz otru.
Tas viss liek domāt, ka tāds, ne tiešiem un skarbiem vārdiem, uzrakstīts plāns tomēr eksistē. Un šis plāns paredz apzaļumotu vidi, veloceliņus, gājēju ielas utjpr. Bet cilvēki ar savām ikdienas sadzīves un dzīves līmeņa vajadzībām tādā plānā nav paredzēti. Paredzēti ir tikai viņu nomaksātie nodokļi šī skaistuma uzturēšanas vajadzībām.
