Trīs jaunatvērtas telpas 1
Šovasar braucot uz Rundāli, uzmanību vērts pievērst trim jaunām telpām. Lielā galerija ir vienīgā telpa Latvijā, kurā domāts atklāt iluzoro itāļu baroka pasauli. Kā stāsta Imants Lancmanis, gan sienas, gan griesti te ir ilūzija. Sienās tieši pretim īstajām logu ailām izveidotas it kā iluzoras nišas. Restaurētas tā, ka šķiet, tur ir padziļinājumi ar tajos sēdošiem bērniem, kas pietur vāzes vai pilnības ragus ar ziediem. Šī Itālijā visbiežāk sastopamā iluzorā itāļu baroka pasaule īstenota ar ārkārtīgi virtuoziem asimetriskiem vijumiem, kas ir rokoko ornamentu pamatā.
Viena no izcilākajām latviešu fotogrāfēm, Rundāles pilī vienpadsmit gadus nostrādājusī Māra Brašmane man rāda mazu miniatūru sarkanu kvadrātiņu galerijas sienā. Tāda bija visa telpa, viņa teic, vienā briesmīgā bordo krāsā! “Atceros, man toreiz bija atvaļinājums, nodomāju, jāatnāk uz pili paskatīties, jo te arvien rosījās restauratori,” viņa stāsta. “Un pēkšņi skatos, ir atsegts mazs putti ‒ bērnelis, skaists, elegants, smalks, tas bija pirmais atsegums visā sarkanajā sienā. Jutos ļoti laimīga un iepriecināta, tā man bija labākā dāvana dzimšanas dienā. Manā uztverē nevis lielā lepnā reprezentācijas zāle, bet tieši šī galerija ir viena no skaistākajām, smalkākajām, filigrānākajām telpām pilī.”
Lielā galerija vienmēr ir bijusi grūtākais restaurācijas objekts, tā bija arī pēdējais ķēdes posms garajā restaurācijas darbu virknē. 1972. gadā šeit sāka strādāt Ļeņingradas restauratori. 30 metru garās telpas plafons prasīja 14 gadu ilgu darbu.
Savukārt jaunatklātā Hercoga bibliotēka ir vienīgā vēsturiskā bibliotēka Latvijā ne vien telpas izpratnē, bet ar visu mēbelējumu ‒ skapjiem ar 18. gadsimta grāmatām. No Bīronu nama hercogu bibliotēkām saglabājies maz grāmatu. Tās 1795. gadā tika aizvestas uz hercoga Pētera Saganas pili Silēzijā. Pēc hercoga Pētera Ernsta fon Bīrona nāves 1800. gadā daļa grāmatu tika pārdota, bet atlikušās atradās Saganas pilī līdz 1945. gada sākumam. Pēc tam tās neskaidros apstākļos pazudušas. Rundāles pils muzejam pieder tikai viena grāmata ar zeltā spiestu hercoga Pētera ģerboņa superekslibri.
Imants Lancmanis stāsta par gluži vai neiespējamu likteņa līkloci. 1795. gadā viens no šajā telpā redzamajiem skapjiem aizceļoja uz ārzemēm un nu gandrīz pēc divsimt gadiem atgriezies savā vietā. “Hercogs mēbeli aizveda, tā nonāca privātā kolekcijā, un kāds kungs, pa mātes līniju cēlies no Bīroniem, to nopirka un 1990. gadā mums uzdāvināja. Un atkal interesanta piegarša ‒ pirmo oriģinālo skapi pasūtīja hercogs Ernsts Johans Bīrons, bet vienpadsmit galdniekmeistara Aivara Studenta izgrieztās kopijas pasūtīja viņa mazmazmazmazdēls ‒ arī Ernsts Johans Bīrons.” Seno oriģinālu var atšķirt vienīgi pēc laika gaitā iegūtās mazliet tumšākās krāsas.
Trešā jaunā vērtība Rundāles pilī ir grāfa Teodora Mēdema Rundāles pils muzejam dāvinātās dzimtas relikvijas, kuru centrā ir Kurzemes hercogienes Dorotejas (dzimusi grāfiene Mēdema) porcelāna kosmētikas servīze no 22 priekšmetiem.
Imants Lancmanis stāsta, ka dzimtas pēctecis grāfs Teodors Mēdems no Kannām Latvijā ieradies 2001. gadā ‒ ar ideālistisku vēlēšanos atgūt kādu no Mēdemu muižām un izvērst tajā sabiedrībai derīgu darbību. No ieceres nekas nesanāca. “Domāju ‒ viņš Latviju nekad vairs negribēs redzēt,” turpina Imants Lancmanis. “Bet pērn pēkšņi viņš atsūtīja vēstuli, ka no sava tēva mantojis priekšmetus, kas nāk no Mēdemu senajiem krājumiem un ko viņa vectēvs izglābis Stukmaņu muižā, 1918. gadā aizvedot uz Vāciju un pēc tam uz Franciju.” Imants Lancmanis pērn divreiz bijis Kannās, kur dzīvo grāfs Mēdems, apskatījis kolekciju, un licies pilnīgi neticami, ka grāfs Rundāles pilij dāvina brīnišķīgo hercogienes Dorotejas servīzi no Berlīnes porcelāna, ko, domājams, Kurzemes hercogs Pēteris nopircis 1784. gada 6. septembrī manufaktūras apmeklējuma laikā. Starp portretiem liela mākslinieciska vērtība ir hercogienes Dorotejas gravīrai, diviem grāfa Žanno Mēdema portretiem un viņa pusmāsas Elīzes fon der Rekes pastelim, kā arī vairākiem 18. gadsimta gleznojumiem, zīmējumiem un gravīrām.
Tas ir pirmais tāda veida dāvinājums un jo interesants tādēļ, ka pilī ienāk taustāmas lietas, ar kurām saskārušies tajā dzīvojušie augstmaņi. Ir vēl kāda interesanta sakritība ‒ dāvinātāja vectēvs Teodors Mēdems no Latvijas aizbrauca 1918. gadā – tieši tajā pašā, kad Rīgā dzima dāvinātāja tēvs, arī Teodors (Mēdemu dzimtā ir trīs Teodori). Kolekciju glābis tas, ka tā atradās Francijā un nevis Vācijā, kurai karš pārāk nežēlīgi gāja pāri ‒ piemēram, Bīrona tēva brīnišķīgo pili Polijā kara beigās nodedzināja sarkanā armija. Vienu daļu kolekcijas 1918. gadā grāfs Mēdems aizveda, bet otru apraka Stukmaņu muižas dārzā. Agrārās reformas laikā no Stukmaņu muižas izdalīja nelielu pusmuižiņu ‒ Knābes muižu ‒, kas dāvinātāja vecmāmiņai piederēja vēl 20. vai 30. gados. 20. gadu beigās Mēdemi atbrauca no ārzemēm uz Latviju, dārgumus izraka, viss neskarts bija gulējis zemē, nopucēja sudrabu un turpināja lietot.
Toties nu grāfs Mēdems Rundāles pils direktoram teicis ‒ ko man iesākt ar tiem porcelāna kalniem? Teodora Mēdema dzīvesbiedre ir māksliniece, un viņu māja Kannās iekārtota ļoti moderni… Dāvinātājs nupat Imantam Lancmanim parādījis savas pases kopiju. 1995. gadā viņi abi ar tēvu pieprasīja un dabūja Latvijas pilsonību. Var atkal jautāt ‒ kāda vajadzība cilvēkiem, kuri labi dzīvo Francijā, pieprasīt un dabūt Latvijas pilsonību? Taču grāfs Mēdems tūlīt iešot arī pēc identifikācijas kartes. Tā nu iznāk, ka dāvinātājs Teodors Mēdems ir vienīgais Latvijas pilsonis ar grāfa titulu.
