Latvijā
Vēsture

Izšķirošā cīņa par Latgali: ar uzvaru ieguvām Latvijas austrumu robežu0


8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri Latgales frontē. 1919. gada 25. oktobris.
8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri Latgales frontē. 1919. gada 25. oktobris.
Foto: no Latvijas Kara muzeja krājumiem

Šis ir stāsts par notikumiem pirms simts gadiem. Pirmais Latvijas Republikas pastāvēšanas gads tuvojās noslēgumam. 1919. gads mūsu jaunajai valstij bija smags: jau tā piecu kara gadu izmocītā zeme tobrīd bija kļuvusi par kaujas lauku dažādu valstu armijām. 1919. gada novembrī Latvijas armija pie Rīgas sakāva P. Bermonta vadīto Rietumu brīvprātīgo karaspēku. Līdz decembra sākumam Latvijas teritorija no bermontiešiem bija atbrīvota. Valsts lielākā daļa bija no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem atbrīvota.

 

Pirmo reizi šajos kara gados daudzviet tika pušķotas Ziemassvētku eglītes un cilvēki gatavojās sagaidīt šos gaišos svētkus, lai arī ierobežotas rocības un joprojām karastāvokļa apstākļos. Rīgā, Virsnieku klubā, pie karavīriem svētku pasākumā bija klāt arī Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Armijas virspavēlnieks Jānis Balodis.

K. Ulmanis vērsās pie karavīriem: “Ja mūsu zemes lielākā daļa ir brīva no ienaidnieka un mēs varam piedalīties miera svētkos, ja latvju tauta tagad var noskatīties miera gaismā, tad atļaujat man kā Ministru prezidentam sacīt, ka latvju armija ir darījusi to, kas likās neiespējams. Šinī darbā pacentušies ir visi, tiklab kareivji, tā virsnieki. Cīņu laikā nav no svara, kādu amatu katrs ieņem. Latvju tauta min savu armiju ar apbrīnošanu. Miera svētki plūst pa visu pasauli. Seši ilgie kara gadi visus ārkārtīgi novārdzinājuši. Visas tautas vēlas mieru.”

 

Meklējot palīgus – Latgales atbrīvošanas plānošana

Tomēr mūsu zemes trešā zvaigzne Latgale vēl bija Latvijas nacionālā valstiskuma ienaidnieku rokās.

Latgalē joprojām saimniekoja latviešu lielinieka Pētera Stučkas vadītā nomināli neatkarīgā Padomju Latvijas valdība. 1919. gada 1. jūnijā lielinieku Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja Maskavā izdeva dekrētu “Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas apvienošanu cīņai pret vispasaules kontrrevolūciju”.

Šis dekrēts attiecās uz minēto republiku militāro organizāciju, kā arī tautsaimniecību, dzelzceļiem, finansēm un rūpniecību. Līdz ar to Padomju Latvijas “patstāvības” ilūzija izgaisa, lai gan P. Stučkas lielinieku valdība ar sēdekli Rēzeknē joprojām turpināja pastāvēt. Saskaņā ar šo dekrētu faktiski tika likvidēta arī 1919. gada vasaras kaujās krietni paretinātā Padomju Latvijas armija, pārformējot un papildinot to pārdēvēja par Padomju Krievijas 15. armiju. Reorganizācijas nolūks bija izveidot stingri nokomplektētas divīzijas pēc Padomju Krievijas Sarkanajā armijā pastāvošiem karaspēku daļu štatiem un iekšējās uzbūves noteikumiem.

Bieži bija gadījumi, kad Padomju Krievijas 15. armijas sastāvā esošie latviešu strēlnieki gan lielākās vai mazākās grupās, gan atsevišķi pārnāca Latvijas armijas pusē.

Tāpēc latviešu strēlnieku pulkus no Latgales pamazām sāka sūtīt uz Krievijas iekšējām frontēm.

1919. gada decembrī Latvijas armijas Virspavēlnieka štābā sāka plānot Latgales atbrīvošanas operāciju. To vajadzēja veidot pēc iespējas ātrāk, kamēr Padomju Krievijas spēki šeit nebija pārformējušies un saņēmuši lielākus papildinājumus. Liela nozīme Latgales atbrīvošanas plāna izstrādāšanā bija talantīgajam latviešu militārajam teorētiķim pulkvedim Pēterim Radziņam, kurš tobrīd ieņēma Virspavēlnieka štāba priekšnieka posteni.

Īpašu Latgales atbrīvošanas steidzamību noteica tas, ka Igaunijas valdība 1919. gada beigās sāka sarunas ar Padomju Krieviju.

Ja starp šīm valstīm tiktu noslēgts miera līgums, tad Padomju Krievija varētu iesaistīt lielākus spēkus cīņai pret Latvijas armiju. Izstrādātajā plānā tika paredzēti vienlaikus spēcīgi triecieni abos Latgales frontes flangos. Tā kā Sarkanās armijas spēki Latgalē vēl bija diezgan ievērojami un tehniski, tie bija pārāki par Latvijas armijas vienībām šajā reģionā (1919. gada 25. decembrī lielinieku 15. armijā pēc saraksta bija 26 000 durkļu, 600 zobenu un 180 lielgabalu), bija nepieciešams sabiedrotais, t. i., kāda no kaimiņzemju armijām.

Igaunija jau bija uzsākusi miera sarunas ar Padomju Krieviju un tamdēļ nevarēja piedalīties kaujas darbībā. Lietuvas armija nelikās pietiekami spēcīga, turklāt šai kaimiņvalstij bija nopietnas teritoriālas pretenzijas uz Dienvidkurzemi, Daugavpili un Dienvidlatgali.

“Attiecības ar Lietavu bij labas un sevišķa tuvināšanās notika pa to laiku, kad Bermonta armiju dzina no Lietavas. Bet šīs attiecības nebij formāli noregulētas. Starp Lietavu un Latviju pastāvēja diezgan lielas domu starpības robežu jautājumā kā attiecībā uz Kurzemes, tā arī uz Latgales robežām. Lietava tikpat stipri pretendēja uz Daugavpili kā Latvija. Lietavas armija bij maza, un lielu palīdzību karā pret Padomju Krieviju tā nebij spējīga dot. Ņemot vērā to, ka Lietava gribēja pievienot dienvidu Latgali pie sevis, tad kopdarbība ar Lietavu Latgales atbrīvošanas karā nebij iespējama,” tā savā grāmatā “Latvijas Atbrīvošanas karš” raksta P. Radziņš.

Trešais iespējamais sabiedrotais bija Polija, kurai bija spēcīga armija un kura pati izrādīja gatavību sniegt militāra rakstura palīdzību.

Turklāt atšķirībā no Lietuvas valdības Polija pret Latviju izturējās ārkārtīgi labvēlīgi.

 

“Polijas armija ir ļoti liela un stipra…”

1919. gada 30. decembrī Rīgā pēc slepenām sarunām parakstīja līgumu starp Latvijas un Polijas armijas vadībām par kopīgu uzbrukumu Latgalē. Šajā dienā Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis un Virspavēlnieka štāba priekšnieks P. Radziņš, no vienas puses, un Polijas militārais pārstāvis Latvijā A. Miškovskis, no otras puses, parakstīja abu valstu armiju virspavēlniecību līgumu par kopēju uzbrukumu Sarkanajai armijai Latgalē un Latgales atbrīvošanu.

Šī vienošanās deva iespēju operācijā iesaistīt Kurzemes un Latgales divīzijas, Vidzemes divīziju atstājot katram gadījumam Latvijas dienviddaļas nodrošināšanai. Saskaņā ar noslēgto līgumu 1920. gada 3. janvārī bija paredzēts sākt abu armiju vienību apvienotās grupas kopēju uzbrukumu Krāslavas–Višķu–Dubnas upes iecirknī.

Kaujas darbībā vajadzēja iesaistīties 10 000 latviešu un 30 000 poļu karavīru ģenerāļa Edvarda Ridza-Smiglija vadībā.

P. Radziņš vēl apsolīja “savā darbībā vadīties pēc poļu virspavēlniecības norādījumiem”. Vēl līgums paredzēja, ka Latvijas puse apgādā poļu karaspēku ar pārtiku (šo prasību Latvijas pusei izpildīt izrādījās par grūtu), pie apvienotās grupas štāba tiek piekomandēts latviešu virsnieks koordinācijas pasākumu veikšanai, vietējās administrācijas organizēšanai pie grupas štāba tiek piekomandēts pilnvarotais civillietās.

Polijas puse savukārt apņēmās uzbūvēt tiltu pār Daugavu – tas, kopā ar dzelzceļa posmu no robežas līdz Daugavpils dzelzceļa stacijai paliek Polijas armijas rīcībā, poļu karaspēka iegūtās trofejas (ieroči, munīcija) nododamas un paliek Latvijas armijas rīcībā, iegūtais dzelzceļa ritošais sastāvs bija sadalāms uz pusēm, kā arī uz pusēm sadalāms iegūtais medicīniskais materiāls (medikamenti). Polijas armija apņēmās palikt Latgalē tik ilgi, kamēr Latvijas armija spēs noturēt visu fronti, pēc tam Daugavas labajā krastā bija jāpaliek tikai nelielai Polijas karaspēka nodaļai tilta un dzelzceļa līnijas apsardzībai.

Abas puses vienojās arī par pretpasākumiem gadījumā, ja Ilūkstes apkārtnē esošais Lietuvas karaspēks centīsies uzsākt uzbrūkošas darbības lielinieku kontrolētās teritorijas virzienā. Šāds notikumu scenārijs likās pilnīgi reāls, ņemot vērā poļu un lietuviešu saspīlētās attiecības, kā arī Lietuvas teritoriālās pretenzijas Dienvidlatgalē. Latvijas un Polijas armiju štābi vienojās, ja Lietuvas karaspēks mēģinās pārcelties pāri Daugavai un uzsākt pret lietuviešiem vērstu artilērijas apšaudi. Lietuviešu karaspēka pāriešanu pāri Daugavai Polijas puse uzskatīja par “politiski nepieļaujamu”.

“Polijas armija bij ļoti liela un stipra. Polijas armija bij vienīgā, kura nebaidījās no Padomju Krievijas uzbrukumiem. [..] Tālāk nevarēja atstāt neievērotu apstākli, ka Polija nebija vienaldzīga pret Latgali, t. i., Latgales piederību.

Poļu politiķi teica, ka Polijai neesot viena alga, kam piederēs Latgale.

Ja Latgale piederētu Latvijai, tad Polija neizteiktu ne mazākās pretenzijas uz Latgali un būtu pilnīgi apmierināta. Turpretim, ja Latgale pāriet ne Latvijas, bet kādas citas valsts (Krievijas vai Lietavas) piederībā, tad Polija ar to nesamierinātos, bet prasītu un, ja vajadzīgs, ar spēku ieņemtu Latgali. Diplomātu vārdiem gan pilnā mērā ticēt nevar, bet visādā ziņā bij jātic tam, ka Polija nepieļaus to, ka Latgale paliktu pie Krievijas vai tiktu pa daļai (Daugavpils) pievienota pie Lietavas,” tā dažus gadus vēlāk rakstīja P. Radziņš.

Tāpat P. Radziņš rakstīja, ka Polija arī bez latviešu karaspēka palīdzības itin mierīgi varētu ieņemt Latgali, un tas norāda tikai uz to, ka Polijai nebija slepenu plānu attiecībā uz Latvijas teritorijas pievienošanu sev.

Decembrī sākās Latvijas armijas Latgales un Kurzemes divīziju vienību pārvešana uz Latgales fronti. Arī Polijas karaspēka grupas komandieris ģenerālis E. Ridzs-Smiglijs deva pavēli saviem karavīriem sagatavoties uzbrukumam. Visu decembri gar Daugavu izvietotā poļu armijas 3. leģiona divīzija ar mērķi nepieļaut lielinieku Daugavpils garnizona pastiprināšanu veica nelielas diversiju akcijas, cenšoties pārcelties pāri upei. Arī Sarkanā armija veica vairākus neveiksmīgus uzbrukuma mēģinājumus Grīvai. Pirms Ziemassvētkiem aktivizējās abu pušu artilērija, intensīvi apšaudot attiecīgi Daugavpili un Grīvu.

Savukārt 31. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis izdeva pavēli Latgales atbrīvošanas operācijas uzsākšanu sadarbībā ar Polijas armiju.

 

Kauja par Latgali – mūsu robežas izkarošana

Jau 1920. gada 1. janvārī Latvijas armijas vienības ieņēma pozīcijas uzbrukumam Latgalē. Kaujas operācijas pirmajā posmā jeb kopīgajā latviešu un poļu karaspēka uzbrukumā Daugavpilij no Latvijas armijas puses bija jāpiedalās Kurzemes divīzijai šādā sastāvā: 3. Jelgavas kājnieku pulks, 9. Rēzeknes kājnieku pulks, Latvijas vācu zemessargi (bijušais Landesvērs), Kurzemes divīzijas eskadrons, bruņotais vilciens un piecas artilērijas baterijas – kopējais kaujas spēks bija 5600 vīru un 17 lielgabalu. Galvenais uzbrukuma spēks Daugavpils virzienā bija Polijas karaspēka grupējums divu kājnieku un vienas kavalērijas divīzijas sastāvā.

3. janvāra agrā rītā poļu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu Daugavpilij.

Laiks bija ļoti auksts, ļoti dziļais sniegs ievērojami apgrūtināja karaspēka kustību. Tomēr, neraugoties uz to, jau ap dienas vidu poļu karavīri ielauzās pilsētā un pēc neilgām ielu kaujām to ieņēma. Turpinot uzbrukumu, 5. janvārī poļi sasniedza Višķu rajonu. Dubnas upes līniju pārgāja 9. Rēzeknes un 3. Jelgavas kājnieku pulks.

Uzbrukums lielinieku 15. armijas pavēlniecību pārsteidza. Atguvusies no apjukuma, šīs armijas vadība laikā no 7. līdz 10. janvārim Višķu rajonā uzsāka pretuzbrukumu sēriju, iesaistot kaujās no Igaunijas frontes saņemtos papildspēkus, taču šie pretuzbrukumi bija lieliniekiem nesekmīgi.

Pilnīgi negaidīts Latvijas un Polijas armiju kopējais uzbrukums bija arī netālu no Daugavpils esošajam Lietuvas karaspēkam, kas par to uzzināja tikai tad, kad pilsēta jau bija ieņemta. Līdz ar to tika izslēgta jebkāda darbība no lietuviešu armijas puses – šādu varbūtību poļu un latviešu štābi pieļāva.

Bija laiks sākt kaujas operācijas Ziemeļlatgalē. Sākumā bija paredzēts, ka Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē sāksies vienlaikus ar uzbrukumu Daugavpils virzienā. Uzbrukuma vadība Ziemeļlatgalē bija jāuzņemas Latgales divīzijas komandierim pulkvedim Krišjānim Berķim, kura rīcībā atradās 7. Siguldas kājnieku pulks, 8. Daugavpils kājnieku pulks un Latgales partizānu pulks, kā arī Latgales divīzijas operatīvā pakļautībā esošie 1. Liepājas kājnieku pulks un 2. Ventspils kājnieku pulks (abi pulki bija Kurzemes divīzijas vienības) – kopskaitā 8500 vīru un 14 lielgabalu. Līdz ar to pulkvedim K. Berķim bija pakļauti visi tie Latvijas armijas spēki Austrumfrontē, kuri neietilpa Latvijas–Polijas armiju kopējā uzbrukuma grupējumā.

Taču, tā kā noteiktajā laikā uzbrukumam nepieciešamos spēkus nevarēja sakoncentrēt vienuviet, tika pieņemts lēmums uzbrukuma sākšanos Ziemeļlatgalē atlikt līdz 9. janvārim.

Šāda uzbrukuma atlikšana bija ļoti neizdevīga, jo varēja gaidīt, ka katra nokavēta diena var sagādāt liekus zaudējumus tādēļ, ka ienaidniekam rodas iespēja pārsviest uz šo frontes iecirkni papildspēkus aizsardzības pastiprināšanai.

Uzbrukuma mērķis bija Pitalovas dzelzceļa mezgls, kam bija liela nozīme ienaidnieka satiksmē starp Pleskavu un Daugavpils–Rēzeknes rajonu. Caur Pitalovas dzelzceļa mezglu notika arī lielinieku karaspēka pārdislocēšana no Igaunijas frontes, kā arī caur šo dzelzceļa staciju notika visa lielinieku 15. armijas apgāde ar karamateriāliem.

Padomju 15. armijas pavēlniecība visiem spēkiem centās noturēt svarīgo Pitalovas dzelzceļa mezglu, un samērā plašā apvidū dziļā sniegā un stindzinošā salā izraisījās sīvas kaujas. Pretinieka kaujas sastāvs bija ap 5000 vīriem, bet lieliniekiem bija krietns pārsvars artilērijas uguns spēkā – 39 lielgabali un trīs bruņotie vilcieni.

Kaujas darbību Ziemeļlatgalē krietni apgrūtināja ne tikai lielais sals, bet arī tas, ka šis rajons bija purvains, ar lieliem mežu masīviem un vāji attīstītu ceļu tīklu.

Sakarā ar to bija apgrūtināta karaspēka pārvietošana. Orientēšanos apvidū apgrūtināja arī karšu trūkums.

14. janvārī Pitalova no lieliniekiem tika atbrīvota. Neraugoties uz Polijas un Latvijas armijas gūtajiem panākumiem Dienvidlatgalē, padomju 15. armija gatavoja prettriecienu Rēzeknes–Krustpils virzienā, taču no tā nācās atteikties, jo, neskatoties uz Sarkanās armijas virspavēlniecības direktīvu sākt uzbrukumu, lielākus spēkus lieliniekiem sakoncentrēt neizdevās.

13. janvārī P. Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas valdība paziņoja par savas darbības izbeigšanu.

Šajā pašā dienā Latvijas un Polijas armijas pārgāja vispārējā uzbrukumā, kas ilga nedēļu. Lēmumu par uzbrukumu Latvijas armijas vadība pieņēma, balstoties uz izlūkošanas ziņām par ienaidnieka spēku pieaugumu, līdz ar ko latviešu karaspēks varētu zaudēt kaujas iniciatīvu. Apstākļi pat nepieļāva Vidzemes divīzijas pārvešanu uz Latgales fronti – tam vienkārši nepietiktu laika. Lai uzbrukumu turpinātu visā frontē, vajadzēja panākt papildu vienošanos ar Polijas karaspēka vadību. Pirmā vienošanās ar poļiem attiecās tikai uz Daugavpils ieņemšanas operāciju.

Ar poļiem panāca ātru vienošanos par turpmāko sadarbību līdz Latgales pilnīgai atbrīvošanai.

Uzbrukumā 21. janvārī tika ieņemta Rēzekne un visa centrālā Latgale. Uzbrukuma laikā bez lielinieku pretestības bija jāpārvar arī citas grūtības: ceļi bija aizputināti un grūti izbrienami.

Karaspēka vienības bieži nevarēja izvietot apdzīvotās vietās, jo Latgalē plosījās tīfa epidēmija.

Pilnīgi izvairīties no saslimšanas gadījumiem gan nevarēja, karavīru vidū saslimšana ar tīfu Latgalē bija diezgan bieža. Pasliktinoties meteoroloģ iskajiem apstākļiem (termometra stabiņš noslīdēja līdz –30 °C), karadarbība uz vairākām dienām tika pārtraukta, lai pēc tam atsāktos ar jaunu sparu. 26. janvārī 2. Ventspils kājnieku pulks iegāja Ludzā, vēl četras dienas vēlāk 9. Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma Zilupi.

Vēl Latgales atbrīvošanas kauju laikā 1920. gada 11. janvārī Maskavā sākās Latvijas un Padomju Krievijas pamiera sarunas, un 30. janvārī pamiera līgums starp abām karojošām pusēm tika parakstīts. Tas stājās spēkā 1920. gada 1. februārī plkst. 12 dienā.

Pamiers bija slepens, par to bija informēti tikai augstākie komandieri, jo armijas vadība cerēja ieņemt pēc iespējas izdevīgākas pozīcijas.

Virzīšanās uz priekšu tika pārtraukta 4. februārī, karaspēkiem bija jāpaliek sasniegtajās pozīcijās, kaut atsevišķas apšaudīšanās un izlūkvienību darbība turpinājās vēl vairākus mēnešus.

“Karaspēka daļām un priekšniecībai, neizslēdzot arī divīzijas komandierus, netika itin nekas darīts zināms par pamiera noslēgšanu. Tika dota pavēle: pēc norādītās līnijas ieņemšanas izvēlēties izdevīgas pozīcijas un nocietināties; uz priekšu vest intensīvu izlūkošanu,” rakstīja savos memuāros ģenerālis Pēteris Radziņš. Visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no ienaidnieka.

“Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta valstiska apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu,” tā vēlreiz citējot P. Radziņu.

Mēnesi ilgajās Latgales atbrīvošanas kaujās Latvijas armija nodarīja ienaidniekam lielus zaudējumus un ieguva daudz dažādu trofeju. Apmēram 4000 sarkanarmiešu tika saņemti gūstā.

Šo kauju laikā mūsu valsts armija bija sasniegusi vislielākos apmērus, jo tās rindās pēc uztura apgādes saraksta skaitījās 76 394 cilvēku.

16. aprīlī sākās Latvijas un Padomju Krievijas miera sarunas.

Poļu karaspēks Latgali sāka atstāt 1920. gada martā. Pagāja gandrīz mēnesis, kamēr evakuējās visas poļu daļas, un 13. aprīlī tika paziņots, ka pret lieliniekiem stāvošo fronti ieņem tikai Latvijas karaspēks.

Ar uzvaru ieguvām Latvijas austrumu robežu

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
JKP biedri apliecina uzticību Bordānam 1
14 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ušakovs izsakās, kam jābūt “Saskaņas” līderim Rīgas domes vēlēšanās
14 stundas
LE
LETA
Latvijā
Draudēja un prasīja kailfoto bērnam: atklātībā nāk gadījums Cēsu pusē
15 stundas

Lasītākie raksti

SM
Signe Mengote
Latvijā
Mobings skolas laikā traumējis, nevis norūdījis. Stāsti par sekām, ko izjūt joprojām 2
15 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
KARTE. Novados reģistrē elektrotīkla bojājumus
9 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Indulis Zālīte: Kam bija izdevīga “čekas maisu” publicēšana? 2
9 stundas
LE
LETA
Latvijā
Glābējiem ziņo par vēja nolauztiem kokiem un bojātiem jumtiem
14 stundas
LE
LETA/LA.LV
Sports
Štelmahers pirms Bulgārijas sastāvu nemaina
10 stundas