Armands Puče: Padomājiet, kā ir būvēta valsts, ja viens no tās ierēdņiem var sakrāt šādu naudu? 336
Armands Puče

Foto: LETA

Mums vienkārši ir jāspēlē sava spēle – tā Latvijas basketbolisti pagājušajā nedēļā sprieda par savu meistarību, ko līdzjūtējs gaidīja. Mēģināju atcerēties, ar ko šī frāze man vēl asociējas, līdz pieleca – sabiedriski politiskajā telpā taču ir kaudzēm tādu piemēru, kur tiek spēlēta “sava spēle”. Un, atšķirībā no bumbošanas, tur citur viņi šo savu spēles stilu iztur bez kritumiem…

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
RAKSTA REDAKTORS
“Viņiem ir advokātu aizmugure, par kādu es pat sapņot nevaru!” Darbavieta nelikumīgi sagrauj Baltkrievijas pilsones gadiem veidoto dzīvi Latvijā 285
Lasīt citas ziņas

Smieklīgais un skumjais gadījums reizē – viņnedēļ, naktī no svētdienas uz pirmdienu, kā sagaidot gadskārtas, ar šampanieti un sārtiem vaigiem, tika sveikts 1. jūlijs. Svinību iemesls – tieši no šī datuma varot sākt reģistrēt partneru attiecības. Lai lielākajai daļai Latvijas atgādinātu, ko tas nozīmē un sevī ietver, šīs kustības vai kustēšanās aizstāvji spēlēja savu ierasto spēli. Divi vīrieši pusnaktī, Latvijas nacionālās bibliotēkas korē – klātesot kamerām un lampām, visa veida draugiem, piedaloties Tieslietu ministrei un kādam notāram – simboliski priecājās par viņiem izsniegtajām A4 izmēra aprakstītām lapām, kas tagad ļaušot abiem dzīvot un baudīt. Man jau arī prieks, ka kāds ir laimīgs, tikai uz mirkli noliksim malā ažiotāžu par partnerību.

Vai tas tagad būs tā vienmēr, ka, izsludinot kādu likumu, tiks gaidīta konkrētā diena, līdz pulkstens nosit divpadsmit, un tad – kopā ar likuma veidotājiem, iezīmētā mērķauditorija metīsies trakulīgā sajūsmā par nākotni? Piemēram, ja 1. oktobrī stāsies spēkā vecuma pensiju indeksācija: vai arī tad attiecīgā ministrija, attiecīgās kameras un gaismotāji, naktī uz pirmo oktobri rīkos pārtiju – pieaicinot, piemēram, divus pensionārus, kas viens otra apskāvienos stāstīs, ka tas ir tieši tas, ko viņi gaidīja? Nevajag jaukt divus dažādus gadījumus? Ar ko tie ir dažādi? Pag, ja jau spēlējam savu spēli, tad jāspēlē līdz galam un visos gadījumos.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vai PVN palielināšanu arī varēs atzīmēt nakts melnumā Nacionālajā bibliotēkā? Nē, nav jau slikti, tikai laikam jāatgādina, ka šī gaismas pils nepieder grupējumiem, sektām vai draugu kopām. Tā pieder visiem Latvijas pilsoņiem! Tā tiek uzturēta par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Kas vēl nav pamanījuši, Nacionālajā bibliotēkā tā nemaz nevar sarīkot pasākumus, jo viņiem ir ne tikai kārtība, darba laiks un metodiskās dienas, bet arī tipiski valsts iestādei – kaut kas pazīstams! – sava spēle… Kas apmaksāja to divu partneru tās nakts svinības? Kuram pliekšānam ienāca prātā bibliotēku uz dažām stundām pārvērst par šādu mazās formas izrādi? Vai tā bija vienīgā vieta pilsētā, kas tonakt atbilda kāda likuma svinēšanas raiderim? Cik izmaksāja apsardzes un apkopēju pakalpojumi, ārpus parastā darba laika? Kurš apmaksās komunālos? Kāpēc bija uzaicināti tikai divi bārdaini vīrieši, bet citi neskūtie, koptie vai vaksētie – tur nebija? Ar ko tieši šie divi cilvēki panāca, ka viņi uzkāpa šajā nosacītajā stikla kalnā bez zelta zirga palīdzības? Kad ir paredzēta nākamā reize, kad bibliotēku svētdienas pusnaktī nodos tematiskai lietošanai? Uzsveru vēlreiz – nav jau nekas, ka tā notiek, tikai vēlējos saprast, vai šai spēlei ir noteikumi.

Man patīk kā savu spēli spēlē arī Valsts prezidents un valsts kapitālsabiedrība “Latvijas loto”. Pirmais šajās dienās tiek minēts kā pamācošs piemērs, kā apieties ar saviem uzkrājumiem. Viņš, raug, savus brīvos 299 700 eiro esot ieguldījis Valsts kases obligācijās. Mēs nerunājam par čekas sulaiņiem, vai zviedru bankas balto apkakli, vai ķirurga aploksnēm, vai – oligarhu ķenčiem un stipendiātiem. Mēs norādām, ka cilvēks, kas, nesasniedzis piecdesmit gadu slieksni, visu savu apzinīgo karjeru atradies tikai un vienīgi saistībā ar valsts pārvaldi – un, tas notiek Latvijā! – mierīgi spējis baltām dienām atlicināt trīssimts stabus. Iekrāt! Pekstiņus par vecpuisi un mammas kotletēm uzreiz atstāsim teikām un pasakām. Padomājiet, kā ir būvēta valsts, ja viens no tās ierēdņiem var sakrāt šādu naudu? Cik dzirdēts, ārlietu resorā, ko Rinkēvičs apstāvējis pusi no savas darba dzīves, nemaz tik lieli tie burkāni neesot, un tomēr – iekrāt varējis. Simtiem tūkstošus. Ak, atcerējos – viņš taču spēlēja tikai savu spēli.

Tāpat kā “Latvijas loto”, kas pagājušajā nedēļā priecājās par kādu pensionāri no Rīgas, kas momentloterijā vinnējusi vienu miljonu eiro. Viņa nav bomzene, viņa savulaik strādājusi finanšu nozarē – tā raksta LETA. Tā, protams, ir nelaimīga sakritība, ka arī cita laimētāja, kas miljonu izcēla loterijā pirms gada – arī nāk no finanšu nozares. Kas vēl šajā paziņojumā ir jautrs: būs jāmaksā nodokļi, daudz, tos atvilks no miljona kā paredz likums. Bet, pašu summu pensionāre saņems 30 dienu laikā – ne vairāk kā divos maksājumos. Kāpēc nodokļus atvelk vienā maksājumā, bet cilvēks pie laimesta tiek ar diviem maksājuma uzdevumiem trīsdesmit dienās (un nevis 45 vai 80) – to var atbildēt, ja saprotiet viņu spēli.

Pie viņu spēles pieder arī anonimitāte, jo Latvijas laimētāji, atšķirībā no citu valstu rīkotajām loterijām, nekad nav zināmi. Viņus pat nefotogrāfē ar lielo un simbolisko čeku, kas būtu jebkuras publiskās kampaņas mārketinga mērce. Kāpēc? Iespējams, ka cilvēki paši negrib atklāties, jo bail, ka viņiem uzglūnēs ļaunie un atņems… Finansisti jau bailīgi. To, ka loterijas noteikumos vispār tādas lietas mēdz atrunāt, jo tas veicina pašas aktivitātes apgrozījumu un, atvainojiet, vairo arī naivo ticamības momentu – to jau atkal atstājam pie spēles, ko “Latvijas loto” spēlē. Tas ir viņu! Pilnīgi iespējams, ka nekādi miljonu laimesti nav un tas ir tikai kaceklis, lai dabūtu pie saviem melnajiem caurumiem atkarīgos, nelaimīgos, bet – vai mēs varam ar tādām aizdomām uzmākties? Tie, kas Latvijā vinnējuši miljonu (pirms nodokļiem), pēc “Latvijas loto” preses apskatiem, izrādās ir ļoti apzinīgi un kārtīgi cilvēki, kas vēl apdomās – kā tērēt šo naudu. Protama lieta – finanšu nozarē jau to laikam iemāca… Vienīgi tā sajūta, ka mūs muļķo konceptuāli – neatstājas.

Reklāma
Reklāma

Mums valsts ierēdņi pamanās veikli uzkrāt simtiem tūkstošus, lai ieguldītu tos vēlāk valsts vērtspapīros. Ieņēmuma dienesta parastais darbinieks pēc izdienas spēj iegādāties īpašumu Nicā un beidzot atvēlēt laiku savam 10 miljonus lielajam aktīvu portfelim. Finanšu nozares cilvēki pārsvarā no darba brīvajā laikā vai pensijas vecumā spēlē azartspēles un vāc pa miljonam loterijā… Pat par valsts naudu uzceltā un uzturētā bibliotēka, izrādās, ir kā prieka māja… Viņi visi spēlē tikai savu spēli, neko vairāk. Starp citu, basketbolisti, kas arī spēlēja savu spēli, tām savām nieka četrām spēlēm, lai ieraudzītu Parīzi, iztērēja no valsts piecus miljonus. Kā tas ir iespēms, vispārējās taupības režīmā? Spēlējot savu spēli…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.