Armands Puče par ideju, ka Latvija varētu rīkot olimpiskās spēles: Kāpēc ir tik grūti pateikt, ka tas mums ir neizdevīgi?
99
Tā ir sanācis, ka par tā saukto valsts naudu, cilvēki uztraucas pēc tam, kad tā jau ir iemesta podā un noskalota. Daļēji te pie vainas shēmotāji, jo ar viņu rokām tiek darīts viss, lai sabiedrība izturētos pret publiskā naudas izsaimniekošanu atturīgi, vai labākajā gadījumā – lamātu negodīgos kampējus interneta komentāros. Kā to var mainīt? Vai to var mainīt? Pamēģināsim.
Ideja, ka Latvija kopā ar Zviedriju varētu rīkot olimpiskās spēles, nav svaiga. Vienu reizi jau tas tika mēģināts un labi, ka pretenzijā uz 2026. gada lokanības un izturības vingrinājumu rīkošanu, tā sauktā Stokholmas/Siguldas koalīcija savu mērķi nesasniedza.
Labi tas ir tāpēc, ka runa ir par ļoti lieliem ieguldījumiem, ko lielākā daļa pasaules attīstīto valstu nevar atļauties. Vai pareizāk – viņi to varētu, bet sabiedrība pieprasa mazliet citas prioritātes un atbilstošu sabiedrisko labumu.
Tā kā modernās olimpiskās spēles ir komerciāls projekts, ko apstāv viena Šveices sabiedriskā organizācija, arvien biežāk izskan jautājumi – kāpēc no sākotnējās idejas par jaunatnes strādnieku sporta festivālu, šobrīd tas viss ir pārvērties par farmakoloģijas, sporta inventāru kompāniju, totalitāro režīmu un TV tiesību ballīti?
Turklāt, ielāgojiet – par visu valstis maksā pašas. Piegājiens ir tik elegants, ka olimpiskā kustība pat iestrādāta skolu programmās – kā kaut kāds iedomāts fiziskās dailes etalons, lai gan kopumā tā ir parasta komercija. Totalitārie režīmi ar šo mēģina pastiprināt savas varas taisnību, demokrātijas imitē stāstus par godīgo spēli bez dopinga un rasisma, bet nabagi – maisās pa vidu… Mēs esam pie pēdējiem. Bet atgriežamies pie temata – kāpēc zviedri grib kaut ko rīkot, bet nevar iztikt bez mums?
Kamaniņu un bobsleja trases pasaulē nav jāskaita kā cāļi Ķeķavas putnu fermā. Šādus objektus nebūvē tāpēc, ka tur būtu bizness vai pieprasījums. Šādas renes taisa kopā ar ziemas olimpisko spēļu rīkošanas tiesībām, ja vien valstī jau nav standartiem atbilstošas garās betona nobrauktuves. Zviedrijai viena margināla trasīte ir, bet – tā nav lietojama olimpiskajiem nolūkiem.
Viņi tā kā varētu atļauties šo projektu pacelt, bet – tas maksātu vismaz 100 miljonus, turklāt, Lillehameras un Nagano piemēri parādīja, ka pasākums kopumā ir finansiāli bezcerīgs. Ko jūs domājiet – Norvēģijā un Japānā nemēra sabiedrisko domu un labumu? Tur nerunā par tūrismu vai valsts tēla nešanu pasaulē?
Starp citu, japāņi pēc olimpiādes šo mākslīgās šļūkšanas konstrukciju vienkārši nojauca un kaut kā nedzird, ka viņējo tauta būtu šokēta vai neapmierināta par notikušo. Savukārt, bagātie norvēģi nost neko nejauca, bet tā, ka viņi ļoti tagad būtu iedegušies par šīs sporta būves nākotni ar visām piedevām – nevar teikt. Viņiem nav pat intereses tur rīkot Pasaules kausa posmus, tātad – paši saprotiet, kas šajās dažās sporta disciplīnās pasaulē darās.
Sigulda pie trases tika tāpēc, ka PSRS bija nolēmusi sacensties ar tā laika komunistu Vāciju par olimpiskajām medaļām kopējā ieskaitē un, caurskatot variantus, saprata, ka kamaniņu sports un bobslejs fričiem dod atrāvienu. It kā jau leģendas stāsta, ka Siguldas trases projektēšanā bija iestrādāta apzināta kaut kāda ienaidnieku shēma, lai šajā objektā nevarētu rīkot lielas sacensības – kas attiecas virāžām, stāvvietām vai bobu mājām – taču ticamāka ir versija, ka padomju iekārta, celtniecības procesā, vienkārši atkārtoja seno slāvu zagšanas un slinkuma lāpīšanas tradīciju. Tas, ka latvieši pēc neatkarības atgūšanas šo trasi nelikvidēja, arī liecina par sava veida mantojumu – jo, nu jau vairākas desmitgades Latvijas valsts par šo visu dārgi maksā. Medaļas mums ir, bet – tas tik vēl trūka, ja tās nebūtu! Šajā ziņā izbaudam ļoti dārgu ziemas prieku, ļoti ierobežotam cilvēku lokam.
Tātad: zviedriem nav šāda trase, mums ir, tāpēc kamanu disciplīnas olimpisko spēļu sakarā varētu tā kā notikt mūsu pusē, kā sava veida zaļais kompromiss par tīrāku pasauli. Taču izrādās, lai mēs spētu šādā trasē sarīkot piecu apļu šļūkšanu , mums… ar esošo nepietiek.
Kas interesanti – zviedri, labi zinot, ka mēs trases sakarā esam ne līdz galam tehniski pilnvērtīgi partneri, tomēr saka, ka tā ir laba ideja – rīkot kopā. Labi zinot, ka mūsu objekts nav atbilstošs – arī mēs pavelkamies uz kaut kādu pilnmēness nākotni. Trases rekonstrukcijai vajag 58 miljonus pēc pirmskara aprēķiniem – jaunā versija būs par 20 procentiem dārgāka. Ja piemet klāt infrastruktūras obligāto sakārtošanu – ceļi, grāvji, stabiņi – šī summa jau dubultojas. Un, tad vēl pieskaitīsim organizātoriskos izdevumus – komandu izmitināšanu, vizināšanu, drošību un tamlīdzīgi, kas vēl piemet pie kopējās tāmes ap 50 miljoniem. Vajag 200 miljonus – mazākais… Kam vajag?
Būtu tikai loģiski, ka zviedri mūsu iedomāto olimpisko rēķinu apmaksātu. Jo viņiem vajag vairāk. Taču – tas nebūtu loģiski, jo par 200 miljoniem viņi paši spētu gan uzbūvēt, gan pēc tam trasi arī nojaukt. Pie norvēģiem viņi droši vien nevēršas ar šo ārpakalpojumu, jo – norvēģi varbūt ir cēlušies no meža dīvaiņiem, bet viņi nav dunduki (lasi – muļķi). Ja zviedri, labi saprotot, ka mēs patiesībā nemaz nevaram piedāvāt un nodrošināt zināmās olimpiskās sacensības zināmajos sporta veidos, tomēr saka – heijā, hopsā, aiziet, kopā! – tas nozīmē, ka karaliskā Dunduka prēmija tomēr ir domāta mums.
Tad jāvaicā – kurš no Latvijas puses parakstās zem šādas avantūras? Jo mēs taču šobrīd nevaram apgalvot, ka – mums ir trase, kur var rīkot olimpiskās spēles? Trase mums ir, bet vēl vajag vismaz 200 miljonus… Trases rekonstrukcija ir vajadzīga, tehniski, bet – kāpēc mums tas būtu jādara, kāpēc tas būtu valstij izdevīgi?
Ja nepielec, varbūt ierēdņiem vajag aizbraukt uz tuvējo Lillehameri un aprunāties – kāpēc olimpiskās spēles tajā konkrētajā vietā un punktā, kur tika izveidota no nullītes visiem standartiem atbilstošā kamanu infrastruktūra, tomēr kopumā nedeva nekādu tālāko labumu? Ne vietējiem, ne tūristiem. Šis obligātais komandējums izmaksās 800 eiro – lidojums, naktsmājas, dienas nauda – bet, tie nebūs 200 miljoni… Jā, un pie reizes uzzināsiet, kāpēc zviedriem neizdevās trases sakarā padarīt norvēģus par malējiem.
Ja kāds stāsta, ka olimpiskās spēles palīdzēs Latvijas atpazīstamībai, tad laikam jau nemelosim sev. Minētās ziemas sporta disciplīnas ir vienas no nepopulārākajām. Var jau būt, ka mēs izveidosim kaut kādu vēl nebijuši fenomenu, taču – neticās… Ziniet, kāpēc? Gatavojoties kopā ar Stokholmu 2026. gada olimpisko tiesību kampaņai, Sigulda ieguldījās – bija pat zīmola atsvaidzināšana un speciāls birojs. Forši! Pašā konkursā gan zaudējām, bet – kas mums traucēja pēc konkursa turpināt stāstīt, ka mums ir bijis olimpiskais sapnis? Kaut vai informatīvas plāksnītes veidā – pie pilsētas robežas. Kaut vai brošūrās un ceļa kartēs – kā obligāta piedeva… Mēs taču nestāvējām toreiz malā – tas bija mačs pret Kortīnu un Milānu!
Daži stāsta, ka Olimpiskās spēles palīdzēs mums sakārtot ceļus. Vai bez olimpiskajām spēlēm mēs ceļus nemākam izbūvēt? Un kā tad paliek ar lielāko pretrunu – Sigulda nupat ir sākusi sevi pieteikt par bio reģionu ar izrietošajām Eiropas fondu naudas sekām un jaudīgu ideju, bet, te – pāri Gaujas senlejai moderno saldēšanas iekārtu vecā amonjaka jaunie tvaiki. Pēc trases rekonstrukcijas tie droši vien būs zaļāki kā iepriekš, vai ne… Un, tikai tāpēc, ka latvieši tāpat kā zviedri – grib, bet vieni no viņiem… saprot, ko grib.
Protams, ka no sabiedrības, kas ļauj valstvīriem mētāt naudu pa kultūras nozares būvbedrēm un tajā pašā laikā pieņemt, ka daži no viņiem ir kā karlsoni – kas lidinās ar savu propelleri, ko apmaksā visi citi brālīši – nevar uzreiz prasīt izpratni vai nojēgu par visas šīs olimpiskās sāls būtību. Taču kopumā ir redzams un saprotams, bez padziļinātiem aprēķiniem un gruntsūdeņu izpētes – ka tas nav un nebūs izdevīgi!
Tā kā to savulaik ieraudzīja olimpiskā Sarajeva, tā kā saprot olimpiskie norvēģi, japāņi, tā kā to tagad jau saprot 2026. gada olimpisko spēļu rīkotāji Itālijā, kas savu trasi nepārbūvēs – jo tas ir dārgi un neizdevīgi. Tad kāpēc to nesaprotam mēs? Kāpēc to nepateikt skaidri un nepārprotami, skaļi – pirms tiek purināts kārtējais valsts kases mazās ābelītes lielais zars?
